Zena Grejs - Arizonas lauva

«Un kā ar Pleifordu? Nezta man stāstīja, ka viņš esot ļoti krietns puisis un nekad vēl neesot tai neko pārmetis, bet vai pēc visa notikušā viņš vēl gribēs ņemt Neztu?»

«Sams ir uzticīgs kā zelts! Vēl vakar mēs runājām par šo lietu. «Rič,» viņš teica, «ja tu nevari aiztriekt šo iemīlējušos runci, man būs jādara tas pašam. Nezta tad gan ar mani neprecēsies, kaut man arī nekas nenotiktu, bet es vienkārši vairs nespēju ilgāk nolūkoties…» «Pro­tams, es apsolīju viņam, ka es šo lietu nokārtošu.»

«Vai zini, vislabāk būs, ja tu līdz pat šīm kāzām at­stāsi Neztai pilnīgu brīvību. Pats par sevi saprotams, tev viņa vienmēr jāuzmana, bet tikai tā, lai viņa pati to ne­nojauš. Un pēc tam mēs trīs — vai nu visi kopā, vai arī katrs par sevi — pierunāsim viņu precēties ar Samu . .. Starp citu, viņa teica man, ka patiesībā viņai vajadzētu saraut visas saites ar Samu, bet viņa nespēšot to izdarīt.»

«Tā viņa teica?» Ričs pārsteigts jautāja. «Jā, žēlīgais Dievs, ko tad tas nu atkal nozīmē? Ja Sams viņai vēl pa­tīk — un to viņa apgalvo, tad kādēļ viņai no tā jāšķiras?»

Tenners purināja savu sirmo galvu. Viņš neiedroši­nājās izteikt savas bažas, jo nekad vēl nebija redzējis jau­nekli tik uztrauktu un nesavaldīgu.

«Viņa .. . kaunās par kaut ko!» Ričs beidzot sacīja.

«Tā laikam būs. Bet ja viņa vēl mīl Samu, un viņš to … tomēr vēl ņem — viss vēl var beigties labi.»

«Tam taču tu pats netici!» Ričs trīcošam lūpām atbil­dēja. «Turklāt tu, protams, zini vairāk, nekā gribi teikt.»

Pēkšņi viņš aizsedza rokām seju un ieelsojās:

«Ak, Nezta, Nezta — mīļā, mazā māsiņa!»

Nabaga Tenneram tas bija par daudz. Viņš sāka lā­dēties.

«Pie joda — kas tā par muļķīgu pļāpāšanu?» viņš dus­mīgi rājās, līdz sirds dziļumiem aizkustināts no Riča bē­dām. «Nezta vairs nav nekāda maza māsiņa, bet gan sa­sodīti liela izaugusi! Pilnīgi pieaugusi, karstasinīga sie­viete viņa ir, un vīrieši kā traki līp pie viņas, jo viņa ir skaista. Tur nekas nav līdzams — tā tas nu reiz ir pa­saulē. Mēs izglābsim viņu no viņas pašas — tad tu re­dzēsi, ka viņā nav melu. Tikai tev nu beidzot Dieva dēļ reiz jāsamierinās ar domām, ka viņa vairs nav mazs bērns!»

Ričs Emss ļāva rokām noslīdēt gar sāniem. Viņa seja bija klāta asarām; tomēr viņš, likās, nekaunējās par to, pat neapzinājās to.

«Pateicos, Kep, ar savu piezīmi tu atkal reiz trāpīji naglai tieši uz galvas!» viņš sacīja, dīvaini smaidīdams un pūlēdamies atgūt dvēseles līdzsvaru. «Sams un es — mēs vēl šodien jāsim uz Šelbiju. Vai lai apsegloju zirgu arī tev?»

«To tu vari darīt. Es gan neesmu jāšanas cienītājs, bet galu galā man jau arī nevajadzēs sacensties jāšanā ar jums, jauniem puišiem.»

«Sams drīz būs klāt, tātad pasteidzies arī tu mazliet,» Emss sacīja un pagriezās uz iešanu.

«Būs viss kārtībā!» Kepijs atbildēja, tomēr vēl labu brīdi nolūkojās pakaļ aizejošajam draugam. Un pēkšņi vi­ņam iekrita prātā dīvaina nojauta, ka tādu viņš Riču Emsu nekad vairs neredzēs.

Galvu purinādams viņš apmainīja netīro darba apģērbu pret savu labāko svētku uzvalku, tad devās ceļā. Abi jau­nekļi ar zirgiem jau gaidīja zem sarkaneglēm, acīmredzot iegrimuši nopietnā sarunā. Kepijs redzēja, ka Ričs lepni noraidošā kustībā atmeta ar roku, it kā negrozāmi atvai­rot kādu priekšlikumu.

«Māte ar bērniem jau ir prom,» Ričs paskaidroja Ten­neram. «Viņi aizgāja pie Leviem, kas solījās savos ratos aizvest tos uz pilsētu.»

«Labdien, Kep!» Pleifords sveicināja veco mednieku. «Sasodīts — jūs nu gan esat uzcirties!»

«Protams, arī jūs taču neesat savās darba drēbēs … Nu, tātad, zēni, jājiet vien un neraizējieties manis dēļ!»

Pagāja labs bridis, kamēr Tenners pielāgoja kāpšļu siksnas savām īsajām kājām, un kad viņš beidzot ielēca seglos, Emss un Pleifords jau sen bija pārgājuši strautu.

Laiks bija jauks — īsta vecu sievu vasara. Arvien augstāk kāpjošās saules staros Meskalas mugura vizmoja sudrabota un zaļa, kamēr ielejās vēl kūpēja viegla migla. Augstienēs vēl bija jūtami vēss, un skarbs vējš purināja priežu galotnes.

Drīz vien Kepijs bija pavisam pazaudējis Riču un Samu no redzes. Mierīgi viņš ļāva zirgam skriet, kā tas pats gribēja — arī tad vēl jūdzēm garais ceļš bija par īsu, lai Tenners varētu atrast apmierinošu atrisinājumu problēmai, kas nodarbināja viņa prātu.

Titu rančo, kurai Tenneram bija jājāj garām, likās pamesta no visiem cilvēkiem; vienīgi zirgi un vērši ganī­jās sulīgi zaļajā pļavā, un dīķī peldēja meža pīļu bars. Labi koptie tīrumi, neskaitāmie lopu aploki un kūtis, un sevišķi lepnā dzīvojamā ēka, liecināja par ģimenes pieau­gošo labklājību. Titi nomāja visas ganības dienvidos no «Avotu ielejas», kamēr tās vēl nebija pārgājušas viņu īpa­šumā. Bet tā nebija vienīgi viņu bagātība, kas ļaudīm iedvesa cienību pret tiem, — no viņiem arī bijās. Sevišķi Slainks Tits, viens no pašreizējā ģimenes galvas krust­dēliem, nebija visai labā slavā, jo savā laikā bija iejaukts dažādās sadursmēs, kas viņa pretiniekiem nereti bija prasījušas dzīvību. Baumas neatlaidīgi saistīja viņa vārdu sakarā arī ar nodevīgo uzbrukumu Riča Emsa tē­vam. Gandrīz visi jaunie Titi bija pazīstami kā veikli jāt­nieki, bet arī apbrīnojami šāvēji un dzērāji. Vienīgi Lijs Tits mazāk izcēlās ar labu jāšanu, laso sviešanu un šau­šanu, bet toties bija izpelnījies visa Tonto apgabala ne­pārspējamā sieviešu mednieka slavu.

šīs domas pildīja Kepija Tennera citkārt miermīlīgo sirdi rūgtām dusmām, no kurām tas vairs nevarēja atkra­tīties visa jājiena laikā. Tā kā viņš nebūt nesteidzās, tumsa pārsteidza to vēl tālu no šelbijas. Kad viņš beidzot sasniedza plato, galveno ielu, augstajos namos, kas stie­pās tai abās pusēs, jau spīdēja ugunis. Pārliecināts, ka viesnīcas tikpat būs pārpildītas, Kepijs devās tieši uz kāda pazīstama kalēja namu. Šis kalējs, vārdā Henrijs, kurš dažu labu reizi bija pavadījis Tenneru medībās, apsveica to ļoti sirsnīgi. Kalēja sieva tūlīt sāka atstāstīt Kepijam jaunākās tenkas — starp citu arī par Neztas Emsas div­kosīgo rotaļu ar Samu Pleifordu, jo ikvienam cilvēkam taču esot gaišs kā diena, ka meitene līdz pat ausīm iemī­lējusies šajā velna puisī Lijā Titā; to taču pat akls varot redzēt… Tātad ar Riča Emsa cerībām un plāniem lieta šķita visai šaubīga.

Tad Kepijs vēlreiz izgāja — šķietami, lai līdzīgi vi­siem citiem, kas bija ieradušies pilsētā, klejotu no kroga krogā, šeit papļāpātu ar kādu paziņu, tur iedzertu glāzīti, vai piedalītos spēlē. Bet patiesībā viņš bija nobažījies Riča dēļ un meklēja to. Beidzot viņš atrada Samu Pleifordu, kas pat kroga blāvajā gaismā izskatījās ļoti bāls un uz­traukts.

«Kur Ričs?» Tenners pat neapsveicinājies uzsauca tam.

«Es nupat noguldīju viņu un ieslēdzu,» Pleifords atbil­dēja.

«Noguldījāt? Ceru, Ričs taču nebija piedzēries?»

• «Dažas glāzītes mēs tomēr izmetām,» Sams mierīgi paskaidroja. «Man tās nekaitēja, bet Ričam, liekas, ir sa­kāpušas galvā. Jūs jau pats zināt, ka viņš reti dzer un tādēļ nevar panest… Mums gadījās noklausīties visādās tenkās, kas sadzina viņam žulti asinīs. Viņš pat gribēja mesties virsū kādam puisim, kas sēdēja kopā ar Džimu Titu; tomēr visļaunāko man izdevās novērst. Neraugoties uz to, Stringers, šerifs, piedraudēja Riču apcietināt, — tas nekrietnais suns, kā zināms, ļoti draudzējas ar Titiem … Pat es satrūkos, kad Ričs uzkliedza viņam: «Panāc šurp, Stringer, un pamēģini, ja tev ir tik daudz drosmes!» Še­rifs iesmējās, tomēr neiedrošinājās Riču aizskart. Katram gadījumam es tomēr apguldīju Riču un ieslēdzu; arī ta­gad es uzkāpšu pie viņa, citādi tam vēl var ienākt prātā izlēkt pa logu.»