Džeks Londons - Maikls,Džerija brālis

četrdesmit. Kapteinis gan bija pavecs džentlmenis, div­desmit astoņi gadi, bet trešajam virsniekam astoņpadsmit, uz vaigiem liega, samtaina pūka, kurai vēl ne reizes nav pieskāries asmens. Viņš ari nomira laiva. Un kapteinis izdvesa pēdējo nopūtu tai salā, kam nemaz vārda nav, un brūnās meičas raudādamas vēdināja ar palmu vēdek­ļiem gaisu viņa aizslāpušajām plaušām.

Vairāk Degs Dotrijs nedzirdēja, jo devās lejup, lai ķertos pie saviem jaunajiem pienākumiem. Taču, klādams uz lāviņām tīrus palagus un norīkodams Kveiku, lai uz­berž sen nemazgātās grīdas, viņš, galvu pašūpojis, no­purpināja: — Āķīgs vecis, trakoti āķīgs vecis. Ne katrs ir muļķis, kas pēc muļķa izskatās.

«Mērijas Tērneres» skaistie apveidi bija izskaidrojami ar to, ka kuģis bija būvēts roņu medībām; tāpēc uz tā arī bija daudz plašu telpu. Priekšgala kubrikā bija divpa­dsmit lāviņas, bet telpu apdzīvoja tikai astoņi skandinavu matroži. Piecas kajītes kuģa pakaļgalā aizņēma trīs man­tas meklētāji, Vecais Jūrnieks un stūrmanis, liela auguma, maigas dabas parkrievojics soms, kuru visi sauca par misteru Džeksonu, jo neviens no jūrniekiem nespēja iz­runāt uzvārdu, ar kādu viņš bija parakstījis līgumu.

Atlika vēl starpklājs, kuru no pakaļgala kajītēm at­dalīja bieza koka siena un no kura pa kāpnēm un lūku varēja nokļūt uz klāja. Starp lūku un starpklāju atradās kambīze. Pašā starpklājā, kur telpas bija vairāk nekā kajītēs, bija novietotas sešas ietilpīgas guļamlāvas — katra divtik plata kā priekšgala kajītes lāviņas, turklāt tikai vienstāva, un katrai priekšā aizvilkts aizkars.

— Glauns dzīvoklis, Kveik, vai ne? — Dotrijs uzrunāja savu septiņpadsmitgadīgo brūnādaino papuasu ar izkal­tušu un sačokurojušos simtgadīga veča seju, dzīva ģilteņa kājām un vecīga japāņu cīkstoņa resno rumpi. — Nu, Kveik, kā tev patīk?

Kveiks bija tā pārsteigts par plašajām telpām, ka ne­spēja izteikt ne vārda, tikai izteiksmīgi zibināja acis.

— Jums var būt patīcēs šitā lāviņa? — pavārs, sīka auguma vecs ķīnietis, apjautājās iztapīgā pazemībā, pa­mādams ar roku uz savu lāvu un gaidīdams, ka baltais cilvēks laipni pieņems viņa piedāvājumu.

Dotrijs papurināja galvu. Viņš jau sen bija atskārtis gudrību, ka ar kuģu pavāriem jādzīvo draudzīgi, jo jūr­nieku aprindās zināms, ka pavāri mazākā iemesla dēļ

pēkšņi sāk trakot un apstrādā savus biedrus ar lielajiem miesnieka nažiem un gaļas cepamajiem iesmiem. Turklāt pie pretējās sienas, patālāk no ķinieša guļvietas, bija tik­pat laba brīva lāviņa. Guļvietā pie kreisā borta līdzās pavāra lāviņai viņš norīkoja Kveiku. Tā viņam ar Maiklu palika viss labais borts ar trim guļamlāvām. Lāviņu sa­vējai līdzās viņš nosauca par «Killeniboja gultu» un pa­ziņoja to Kveikam un pavāram. Dotrijam radās iespaids, ka pavārs, kurš sevi nosauca par Ā Moju, ar šādu izkār­tojumu nav īsti apmierināts; taču viņš to uztvēra vienīgi kā kuriozu — redz, kā ķīnietis uzskata par pazemojumu, ka nu būs jāguļ vienā telpā ar suni.

Kad pēc pusstundas, uzposis kajītes, Dotrijs atgriezās starpklājā, lai aizsūtītu Kveiku pēc pudeles alus, viņš redzēja, ka Ā Mojs paņēmis savas gultas drānas un pār­vācies brīvajā lāviņā pie labā borta. Nu viņš bija vienā pusē ar Dotriju un Maiklu, bet Kveikam vienam pašam palika visa starpklāja otra puse. Dotrijs kļuva ziņkārīgs.

— Kāda muša tam ķīnietim iekodusi? — viņš uzbilda Kveikam. — Viņš negrib gulēt pie vienas sienas ar tevi. Kāpēc? Velns parāvis! Kāpēc? Tas vecais man vēl aizdos dusmas.

— Varbūt ķīnietis domā, ka mans viņu «kai-kai», — Kveiks pajokoja, ko darīja gaužām reti.

— Labi, labi, — stjuarts atteica, — tūliņ redzēsim. Tu pārnes manas mantas uz savu gultu un savas uz manējo.

Kad viņi bija guļvietas pārkārtojuši tā, ka Kveika, Maikla un Ā Moja lāvas palika labajā pusē, bet Dotrijs viens pats aizņēma kreiso bortu, viņš devās strādāt. Nā­kamajā reizē atgriezies, viņš ieraudzīja, ka Ā Mojs atkal pārcēlies pie kreisā borta, bet tagad aizņēmis pašu tālāko lāviņu.

«Gandrīz vai jādomā, ka esmu vecajam blēdim iepati­cies,» Dotrijs savā nodabā pavīpsnāja.

Tomēr viņš neprata uzminēt, kādēļ A Mojs allaž pār­vietojas tā, lai nebūtu jāguļ pie viena borta ar Kveiku.

— Manim paticīs pārvākties, — sīkais, vecais vīriņš paskaidroja uz Dotrija tiešo jautājumu, pavērdamies stju­artā ar izbiedētu lūdzēja skatienu, — manim vienmēr paticīs pārvākties un pārvākties. Vai jūs sapratīs?

Dotrijs, nekā nesaprazdams, papurināja galvu, jo ķī­nieša slīpās acis nenodeva satraukumu un bailes, ar kā­

dām viņš slepus vēroja Kveika kreisās rokas savilktos pirkstus un ādas tumšo sabiezējumu uz pieres, kur jau sāka iezīmēties trīs īsas, vertikālas grumbiņas, piešķirot viņam lauvas izskatu — lauvas pieri, kā to mēdz dēvēt speciālisti, runājot par šo briesmīgās slimības pazīmi.

Vēlāk stjuarts bieži vien, izdzēris no savas dienas de­vas piecas kvartas, pablēņoties gribēdams, apmainījās guļvietām ar Kveiku. Un ikreiz pārvācās arī Ā Mojs, taču Dotrijs neievēroja, ka pavārs nekad nelikās gulēt uz lā­viņas, kur bija gulējis Kveiks. Viņš neievēroja arī, ka pēc tam, kad Kveiks bija izgulējies visās sešās lāviņās, AMojs uztaisīja no brezenta gabala guļamtīklu, pakāra to pie griestiem un kopš tā laika netraucēts šūpojās gaisā.

Dotrijs vairs par to nedomāja, uzskatīdams ķīnieša ērmoto izturēšanos par neizprotamu dīvainību. Vienu gan viņš ievēroja, proti, Kveikam netika atļauts iet kambīzē. Un bez tam viņš novēroja vēl vienu savdabību, ko rakstu­roja šādiem vārdiem: — Tik tīrīgu ķīnīzeri savu mūžu neesmu redzējis. Kambize spīd, starpklājs spīd. Katru brīvu brītiņu viņš plaucē virtuves traukus ar verdošu ūdeni, ja vien nav aizņemts, mazgājoties pats vai beržot un vārot drēbes un gultas veļu. Dievs sodi, viņš taču patiesi ik nedēļu bāž segas baļļā!

Stjuarta prātu nodarbināja citas domas. Daudz laika vajadzēja, lai tuvāk iepazītu piecus vīrus, kas dzīvoja atsevišķajās kajītēs, izdibinātu vispārējo situāciju un no­skaidrotu, kāda attieksme pret šo situāciju un citam pret citu ir katram no pieciem. Viņu interesēja arī «Mērijas Tērneres» kurss. Nav pasaulē tāda veca jūras vilka, kurš nekārotu zināt, kurp viņa kuģis dodas un kas būs tuvākā osta.

— Manuprāt, mēs kustam uz priekšu kaut kur ziemeļos no Jaunzēlandes, — Dotrijs pie sevis sprieda, slepeni simtiem reižu ieskatoties kompasa būdā. Bet tas arī bija viss, ko viņam izdevās izzināt par kuģa kursu; visus no­vērojumus kapteinis Dons izdarīja viens pats un pats tos arī izstrādāja, neuzticēdamies pat stūrmanim; karti un kuģa žurnālu kapteinis Dons vienmēr rūpīgi ieslēdza. Dotrijs zināja, ka kajītē noris dedzīgi strīdi par garuma un platuma grādiem; taču vairāk viņš nekā neizdibināja, jo viņam jau pašā sākumā tika stingri piekodināts, ka šādu apspriežu laikā nedrīkst kajītei ne tuvumā rādīties. Viņam tomēr nepalika apslēpts, ka apspriedes izvērtās

par īstām kaujām, kurās godājamie džentlmeņi Dons, Niši­kanta un Grimšovs brēca cits uz citu un, cits citam drau­dot, cirta dūres galdā, apklusdami vienīgi tajos brīžos, kad pacietīgi un ļoti laipni iztaujāja Veco Jūrnieku.

— Ar kaut ko vecais viņus kaitina un tracina, — stju­arts secināja, bet, lai kā pūlējās, tomēr nespēja uzminēt Vecā Jūrnieka varas noslēpumu.