Džeks Londons - Maikls,Džerija brālis

— Laikam jau jums taisnība, Grimšov, — nomierinot piekrita Simons Nišikanta. — Ekspedīcija mums visiem sāk bojāt nervus. Piedodiet, ja es mazliet aizrāvos. Ja jūs gribat, mēs stjuartu, protams, pieņemsim. Es tikai iedo­mājos, ka jums nepatīk viņa lielmanība.

Viņš pievērsās Dotrijam.

— Zināms, jo mazāk par mums krastā runās, jo labāk.

— Viss būs kārtībā, ser. Es protu turēt muti, kaut gan varu teikt, ka jau tagad pa visu ostu klīst fantastiski no­stāsti.

— Par mūsu ekspedīcijas nolūku? — ebrejs aši iejau­tājās.

Dotrijs pamāja.

— Un tādēļ jūs gribat salīgt uz mūsu kuģa? — sekoja otrs tikpat ašs jautājums.

Dotrijs papurināja galvu.

— Kamēr jūs mani katru dienu kārtīgi apgādāsiet ar alu, man gar jūsu dārgumu meklēšanu nav nekādas daļas. Man tā pasaka nav nekas jauns. Dienvidjūras mudž no apslēptas mantas meklētājiem… — Dotrijs bezmaz bija gatavs zvērēt, ka šai mirklī redzējis Vecā Jūrnieka sapņu miglas aizvilktajās acīs iegailējamies izbīli. — Un man jāteic, ser, — viņš turpināja, kaut gan nebūtu to sa­cījis, ja nebūtu gandrīz vai pārliecināts par vecā vīra iztrūkšanos, — ka dienvidjūru salās tiešām apslēptas man­tas netrūkst. Kīlinga Kokossalas miljoni, piemēram, mil­jonu miljoniem mārciņu sterliņu gaidīt gaida laimīgo, kam zināms pareizais kurss.

Šoreiz Dotrijs noteikti būtu varējis apzvērēt, ka pama­nījis atvieglojumu Vecā Jūrnieka skatienā, kam atkal aiz­vilkās priekšā sapņa plīvurs.

— Mani neinteresē aprakta manta, ser, — Dotrijs pie­bilda, — mani interesē vienīgi alus. Jūs varat medīt mantu, cik ilgi vien gribat, un man vienalga, cik ilgi ku­ģosim, ja vien es katru dienu varu atraut vaļā savas se­šas pudeles. Bet par vienu es pirms līguma parakstīšanas gribu jūs brīdināt, ser: ja alus apsīks, es sākšu interesē­ties par jūsu darīšanām. Mans princips ir godīga spēle.

— Jūs tātad gribat, lai piedevām pie visa mēs maksā­jam par jūsu alu? — noprasīja Simons Nišikanta.

Tā bija tik laba vēsts, ka Dotrijs lāgā nenoticēja pats savām ausīm. Sis tātad bija īstais brīdis izmantot savā labā ebreja vēlēšanos salabt ar fermeri, kurš gaidīja pa telegrāfu naudas pārvedumu.

— Protams, ser, tas ietilpst mūsu norunā. Cikos jūs vēlētos redzēt mani ierodamies kuģniecības kantorī pa­rakstīt līgumu?

— Mucās un lādēs, mucās un lādēs milzu bagātība — tikai vienas ass dziļumā smiltīs ierakta, — purpināja Ve­cais Jūrnieks.

— Jūs visi esat drusku jukuši. — Dotrijs iesmējās. — Bet man gar to nav nekādas daļas, kamēr jūs mani apgādājat ar alu un katra mēneša pirmajā datumā izmak­sājat to, kas man pienākas ar galīgo aprēķinu Sanfran­cisko. Kamēr jūs ievērosiet savas saistības, esmu gatavs braukt jums līdzi kaut vai uz elli un noskatīties, kā jūs svīzdami raušat ārā no smiltīm mucas un lādes. Es ne­vēlos nekā cita, kā kuģot kopā ar jums, ja jūs esat mierā kuģot kopā ar mani.

Simons Nišikanta pārlaida skatienu pārējiem. Grimšovs un kapteinis Dons pamāja.

— Ierodieties rit pulksten trijos pēc pusdienas kuģnie­cības kantorī, — sacīja ebrejs. — Kad stāsieties darbā?

— Kad kuģis iziet jūrā? — Dotrijs atjautāja.

— Aizparīt rītausmā.

— Tad ieradīšos un stāšos darbā rītvakar, ser.

Iedams ārā no matrožu kajītes, viņš vēl dzirdēja Veco Jūrnieku šļupstam: — … astoņpadsmit dienu laivā, astoņ­padsmit dienu elles versmē.

Maikls atstāja «Makembo» tādā pašā veidā, kā bija ieradies, — pa iluminatoru. Tāpat kā toreiz, tas notika tumsā, un atkal viņu saņēma Kveika rokas. Pasākums bija riskants, un visu vajadzēja darīt ļoti ātri, jo vakars vēl tikko sāka tumst. Apsējis trosi Kveikam zem padusēm un apmetis troses otru galu ap vadzi, Dotrijs nolaida savu spitālīgo kalpu laivā, kas gaidīja pie borta.

Iedams lejup, viņš sastapa kapteini Dunkanu, kurš juta vajadzību viņam atgādināt:

— Tikai nekādus pigorus ar Killeniboju, stjuarti Mums viņš jāved atpakaļ uz Tulagi.

— Protams, ser, — stjuarts atsaucās, — esmu viņu droši ieslodzījis savā kajītē. Gribat viņu redzēt, ser?

Piedāvājums skanēja tik aizkustinoši godīgi, ka kap­teinī modās aizdomas un viņam iešāvās prātā — varbūt suņu zaglis Killeniboju jau sen nogādājis krastā un kaut kur noslēpis.

— Kāpēc ne, es labprāt ar viņu sasveicinātos, — kap­teinis Dunkans atteica.

Viņš bija gaužām pārsteigts, kad, ieejot stjuarta kajītē, ieraudzīja Maiklu, kas staipīdamies cēlās augšā no grī­das, kur, kamolā saritinājies, bija saldi gulējis. Taču kapteinis aiz pārsteiguma būtu kļuvis mēms, ja cauri dur­vīm, ko, ārā iedams, aizvēra, būtu redzējis, kas notiek kajītē. Dotrijs sāka dot ārā pa iluminatoru savas mantas citu pēc citas. Viņš izdeva visu, pat bruņurupuču bruņas, fotogrāfijas un kalendāru, kas karājās pie sienas. Maikls, kam tika piekodināts izturēties klusu, izceļoja pa ilumi­natoru pats pēdējais. Kajītē palika tikai tukša jūrnieka lāde un divi tukši koferi, kas bija pārāk lieli, lai tos iz­stumtu pa iluminatoru.

Kad Dotrijs brītiņu vēlāk aizslāja pa klāju, vēl pie trapa apstādamies patērgāt ar muitas virsnieku un stūr­maņa palīgu, kapteinim Dunkanam ne sapņos nerādījās, ka savu stjuartu redz pēdējo reizi. Viņš redzēja to nokāp­jam pa trapu tukšām rokām un nesteidzīgi aizejam gar piestātni; un nopakaļ viņam netecēja suns.

Desmit minūtes pēc tam, kad Dotrija platā mugura bija izzudusi kapteiņa skatienam, Dotrijs, sēdēdams laivā pie savas mantības un braukdams uz Džeksona līci, bija apskāvis Maiklu un glāstīja to, bet Kveiks klusi dungoja aiz laimes, ka viss, kas viņam dārgs, ir vienuviet, drošī­bas labad vairākkārt iebāzdams roku kabatā, lai pārlie­cinātos, ka tiešām nav aizmirsis uz kuģa savu mīļo mūzi­kas instrumentu.

Degs Dotrijs samaksāja par Maiklu un samaksāja ne­skopodamies. Bīdamies radīt aizdomas, viņš nebija aiz­gājis uz Bērnsa un Filpa rēderejas kantori pēc algas. Tā viņš zaudēja divdesmit mārciņas, ko bija nopelnījis, tieši tik daudz, cik tonakt Tulagi bija aplēsis ieņemt, pārdodot Maiklu. Viņš nozaga suni, lai to pārdotu. Tagad viņš par to samaksāja cenu, kas viņu sākotnēji bija iekārdinājusi.

Kāds reiz gaužām labi pateicis: zirgs nelieti padara vēl nelietīgāku, bet dara cēlāku to, kas pats ir cēls. Gluži tāpat ir ar suni. Nozogot suni, lai to vēlāk pārdotu, Degs Dotrijs rīkojās zemiski, un cēlonis bija Maikls. Taču sa­maksāt par suni cenu, ko pavēl nesavtīga mīlestība, cenu, kurai nekāda nauda nav par lielu, ir cildena rīcība, un arī tās cēlonis bija Maikls. Un, kad laiva zem dienvidu zvaigžņu loka slīdēja pa ostas klusajiem ūdeņiem, Degs Dotrijs bija gatavs atdot cīņā dzīvību, lai tikai paturētu suni, kuru īstenībā bija nozadzis tikai tādēļ, ka gribēja to iemainīt pret vairākiem dučiem alus pudeļu.

Tikko atausa gaisma, velkonis izveda «Mēriju Tērneri» no ostas — un Dotrijs, Kveiks un Maikls pēdējo reizi ska­tīja Sidnejas piekrasti.

— Vēlreiz manām vecajām acīm lemts redzēt šo skaisto ostu, — viņiem līdzās stāvēdams, tērgāja Vecais Jūrnieks; un Dotrijs neviļus ievēroja, kā fermeris un augļotājs sa- ausās un pārmij zīmīgus skatienus. — Tas bija piecdesmit otrajā, tūkstoš astoņi simti piecdesmit otrajā gadā, kad mēs dzerdami un dziedādami, pa visu kuģi līksmodami, gluži tādā pašā dienā kā šī ar «Modro» izbraucām no Sidnejas ostas. Kas par kuģīti, ai, kungi, kungi, kas par gudru un skaistu kuģīti! Un komanda, vieni drošuļi vien, jauni puiši no pirmā līdz pēdējam, visiem vēl tālu līdz