Džeks Londons - Maikls,Džerija brālis

— Peļņā viņam dalības nebūs, — ierunājās otrs no četrinieka — liela auguma drukns pusmūža vīrs, kurā Dotrijs pēc lielajām, gaļīgajām rokām sazīmēja bijušā stjuarta notēloto Kalifornijas fermeri, kviešu audzētāju.

— Pietiks visiem, — spalgi ieķērcās Vecais Jūrnieks, iztrūcinādams Dotriju ar pēkšņo saucienu. — Kaudžu kaudzēm mantas, kungi, mucās un lādēs, mucās un lādēs, un ne dziļāk par asi smiltīs.

— Kādā peļņā, ser? — jautāja Dotrijs, kaut gan zināja, ka iepriekšējais stjuarts bija nolādējis dienu, kad atstājis Sanfrancisko, noteiktas algas vietā paļaudamies uz mig­lainiem solījumiem. — Tas arī nav svarīgi, ser, — viņš steidzās piebilst. — Reiz nokalpoju uz vaļu zvejas kuģa trīs gadus un beigu beigās dabūju vienu vienīgu dolāru. Mans algas noteikums ir sešdesmit zelta naudiņu mēnesī, jo jūs esat tikai četri.

— Un stūrmanis, — piebilda kapteinis.

— Un stūrmanis, — Dotrijs atkārtoja. — Ļoti labi, ser, nekādas līdzdalības man nevajag.

— Bet kā ar jums pašu? — ierunājās ceturtais, resns, milzīga auguma, lielam gaļas blāķim līdzīgs Armēnijas ebrejs, Sanfrancisko ķīlu nama īpašnieks, no kura aiz­gājušais stjuarts bija Dotriju brīdinājis. — Vai jums ir papīri — ieteikumi, norēķini ar iepriekšējā kuģa kantori?

— Es arī, ser, varētu jautat, — atcirta Dotrijs, — kā ir ar jūsu papīriem. Šis nav ne īsts preču, ne pasažieru kuģis, tāpat kā jūs, kungi, nepiederat īstai kuģu īpašnieku sabiedrībai ar likumīgu kantori, kas visas darīšanas kārto saskaņā ar likumu. Kāda man drošība, ka jums šis kuģis vispār pieder, ka nomas līgums jau sen nav beidzies, ka jūs nesaņem ciet tepat krastā vai ka jūs mani nepametat kādā dieva aizmirstā līcī, nelikdamies ne zinis, kas ar mani tālāk notiek. Bet, ja vēlaties, — viņš teica, nolēmis aizsteigties priekšā ebreja dusmu lēkmei, kaut arī tā būtu tikai tēlota, — ja vēlaties, te būs mani papīri.

Ātri iešāvis roku svārku iekškabatā, Dotrijs izrāva no tās veselu žūksni papīru un ar plašu žestu nometa tos uz galda — zīmogiem izraibinātus dokumentus, kurus bija savācis četrdesmit piecus gadus ilgās jūrnieka gaitās, taču pat visjaunākais papīrs bija datēts pirms pieciem gadiem.

— Es jums papīrus neprasu, — viņš turpināja, — mana vienīgā prasība ir sešdesmit dolāru skaidrā zelta naudā ik mēneša pirmajā datumā …

— Kaudžu kaudzēm zelta un vēl cita — labāka par zeltu mucās un lādēs, mucās un lādēs, ne dzi|āk par asi smiltīs aprakts, — Vecais Jūrnieks ķērcošā balsī vāvu­ļoja. — Dievs kungs žēlīgais, debesu svētie! Visiem pie­tiks, katram no mums tiks papilnam. Man zināmi visi platuma un garuma grādi, zināmi visi azimuti no kuģa vraka krastmalā līdz Lauvas Galvai, visi azimuti no pun­ktiem, kam nemaz nav vārda, zināmi tikai man vienam. No visas drosmīgās, neprātīgās, varonīgās komandas dzīvs palicis esmu es vienīgais …

— Vai esat ar mieru parakstīt līgumu? — ebrejs no­prasīja, apraudams veča nesakarīgos šļupstus.

— Kurā ostā brauciens beigsies? — jautāja Dotrijs.

— Sanfrancisko.

— Es tātad parakstīšu, ka nolīgstu darbā līdz iebrauk­šanai Sanfrancisko.

Ebrejs, kapteinis un fermeris piekrītot pamāja.

— Bet man ir vēl daži noteikumi, par kuriem mums jāvienojas, — Dotrijs turpinaja. — Pirmkārt, gribu savas sešas kvartas dienā. Esmu pie tām pieradis un pārāk vecs, lai ieradumus mainītu.

— Domājams, spirta? — ebrejs sarkastiski apvaicājās.

— Nē, alus, laba angļu alus. Un gribu jau priekšlaikus piebilst — vienalga, cik ilgi brauciens turpināsies,. alus jāpaņem līdzi vajadzīgajā daudzumā.

— Vēl kas? — kapteinis jautāja.

— Jā, ser, — Dotrijs atteica, — man ir suns, kuru ņemšu līdzi.

— Un kas jums vēl ir — varbūt sieva un bērni? — savu vārdu iemetināja arī fermeris.

— Sievas un bērnu nav. Bet man ir melnādainais, labs, izdarīgs melnais, kam jābrauc līdzi. Viņu var nolīgt par desmit dolāriem mēnesī, ja viņš strādā uz kuģa pilnu laiku. Bet, ja viņš pilnu laiku strādās manā labā, varat viņu nolīgt par divarpus dolāriem mēnesī.

— Astoņpadsmit dienu laivā! — Dotriju nobiedēja Vecā Jūrnieka ieķērkšanās. — Astoņpadsmit dienu laivā, astoņ­padsmit dienu svelmainā ellē!

— Godavārds, — Dotrijs ieminējās, — jūsu vecais džentlmenis gan var cilvēkam rozi piebiedēt. Te strādā­jot, man vajadzēs daudz alus.

— Jāteic, ka stjuarti varen izlepuši, — ierunājās fer­meris, nelikdamies ne zinis gar Veco Jūrnieku, kurš jo­projām gaudās par briesmīgo karstumu laivā.

— Bet ja nu mēs nevēlamies pieņemt stjuartu, kas pieradis ceļot ar tādām ērtībām? — jautāja ebrejs, ar košu zīda mutautu slaucīdams kaklu.

— Tad jūs nekad neuzzināsiet, cik labu stjuartu esat zaudējuši, ser, — Dotrijs augstprātīgi atbildēja.

— Man šķiet, ka Sidnejā ir vēl daudz citu stjuartu, — kapteinis dusmīgi ieteicās. — Es vēl ļoti labi atceros, ka savā laikā to bija kā mēslu bambāļu, dieva vārds, kā mēslu bambāļu.

— Tencinu, stjuarta kungs, ka nebijāt lepns un mūs apciemojāt, — ebrejs indīgā laipnībā turpināja kapteiņa uzņemto toni, — mums ļoti žēl, ka nespējam izpildīt jūsu vēlēšanos attiecībā uz …

— Pats savām acīm redzēju, kā viss pazuda smiltīs, ne dziļāk par asi, azimutos no nevienam nezināmiem pun­ktiem, tur, kur beidzas mangroves un aug kokospalmas un kur krasts no līča slejas augšup līdz pat Lauvas Galvai.

— Ne tik strauji! — aizkaitināts uzsauca fermeris, dus­modamies nevis uz Veco Jūrnieku, bet uz kapteini un ebreju. — Kurš galu galā maksā par ekspedīciju? Vai man te nekas nebūtu sakāms? Vai manas domas neviens nepajautās? Man stjuarts patīk. Domāju, viņš mums lieti noderēs. Redzu, ka viņš ir labi audzināts un pratīs iz­pildīt rīkojumus. Turklāt paši redzat, ka nav muļķis.

— Tieši par to es domāju, Grimšov, — ebrejs piela­binādamies atteica, — ņemot vērā mūsu … tas ir, ekspe­dīcijas neparasto raksturu, mums par stjuartu labāk de­rētu muļķis. Bez tam es gaužām lūgtu neaizmirst, ka ne­esat šajā ceļojumā ieguldījis ne graša vairāk par mani …

— Nezin cik tālu jūs abi tiktu, ja nebijis manis un manu zināšanu jūrniecībā? — kapteinis izaicinoši nopra­sīja. — Nemaz jau nerunājot par manu ieķīlāto māju un skaistāko īres namu, kāds Sanfrancisko uzcelts pēc zemes­trīces.

— Bet uz ko viss balstās, lūgtum, es jums jautāju? — Fermeris paliecās uz priekšu, atspiedis plaukstas uz ce­ļiem, ļaudams pirkstiem karāties uz leju gandrīz vai līdz potītēm, vismaz Dotrijam tā šķita. — Jūs, kapteini Don, par saviem īpašumiem nevarat izspiest vairāk ne graša.

Bet manos tīrumos kvieši aug un aug un ienes baltu naudiņu. Jums, Simon Nišikanta, arī vairāk naudas nav, kaut jūsu plēsoņas ķīlu bode joprojām dīrā neiedomāja­mus procentus no piedzērušiem matrožiem. Un jūs vilci­nāt ekspedīciju šajā elles caurumā vienīgi tādēļ, ka gai­dāt, līdz mans aģents pa telegrāfu atsūtīs vēl daļu par kviešiem ieņemtās naudas. Paturiet prātā, mēs pieņem­sim šo stjuartu par sešdesmit dolāriem mēnesī ar visiem viņa noteikumiem; ja neesat mierā, es ar nākamo tvaikoni braucu atpakaļ uz Sanfrancisko.

Viņš strauji piecēlās un izslējās tik milzīgi garš, ka Dotrijs neviļus palūkojās augšup, lai redzētu, vai fermera galva neatsitīsies griestos.

— Jūs visi esat man apnikuši, līdz kaklam apnikuši, — fermeris turpināja. — Laiks ķerties pie darba. Sen jau laiks. Mana nauda ir ceļā. Rīt tā būs klāt. Jāsagatavojas braucienam un jānolīgst stjuarts, kas tiešām ir stjuarts. Manis dēļ lai viņš ņem līdzi kaut divas sievas ar visiem bērniem!