Džeks Londons - Maikls,Džerija brālis

Juzdams, ka tikpat nespēs savu jūsmu izteikt vārdos, Degs Dotrijs sāka atkal cildināt Maiklu, lai slēptu mul­sumu:

— Varat man ticēt, ka tādi suņi vis katru dienu ne­dzimst. Skaidrs, ka es viņu nozagu. Man viņš iepatikās. Un, ja tagad, kad esmu viņu iepazinis, vēlreiz gadītos tāpat, es atkal zagtu viņu, kaut man tas maksātu kāju un vajadzētu visu mūžu par kropli nodzīvot. Tāds suns viņš ir.

Torīt, kad «Makembo» iebrauca Sidnejas ostā, kapteinis Dunkans vēlreiz atsāka sarunas par Maiklu. Ostas ārsta laiva jau tuvojās kuģim, kad kapteinis pamāja Dotrijam, kas patlaban gāja garām pa klāju.

— Stjuart, dodu jums divdesmit mārciņu.

— Nē, ser, pateicos, ser, — Dotrijs atteica, — es vairs nespēju no viņa šķirties.

— Nu, lai iet divdesmit piecas. Vairāk nevaru atļauties. Galu galā pasaulē taču ir vēl citi īru terjeri.

— Gluži pareizi, ser. Un es jums vienu sagādāšu. Te­pat Sidnejā. Un tas jums nemaksās ne penija, ser._

— Bet es gribu Killeniboju, — kapteinis neatlaidas.

— Tīrais posts, ser. Es arī. Turklāt es viņu ieguvu pirmais.

— Divdesmit pieci soverēni — tā ir liela nauda… par suni, — sacīja kapteinis Dunkans.

— Bet Killenibojs arī ir suns … par tādu naudu, — stjuarts atcirta. — Nerunāsim par jūtām, ser, bet tikai par viņa gudrību — tā vien ir vairāk vērts. Par to, kā viņš pēc pavēles izliekas mani nepazīstam, var dot piecdesmit mārciņu. Un kur nu vēl matemātika un dziedāšana, un viss pārējais! Vienalga, kā es viņu ieguvu, bet toreiz viņš neprata nekā. Gudrības ir manas. Es viņam tās iemācīju. Viņš vairs nav tas suns, kas uznāca uz klāja. Esmu viņam atdevis daudz no sevis, un viņu pārdot nozīmētu pārdot daļu sevis paša.

— Trīsdesmit mārciņu, — kapteinis teica galavārdu.

— Nē, ser, pateicos, ser, — Dotrijs noraidīja piedāvā­jumu.

Kapteinim Dunkanam neatlika nekas cits kā iet sagai­dīt ostas ārstu, kas pašreiz kāpa pāri reliņam.

Uz «Makembo» tikko bija beigusies ārsta pārbaude, un kuģis slīdēja uz piestātni, kad pie borta piebrauca ele­gants kara flotes kuteris un elegants leitnants uzkāpa pa virvju kāpnēm uz klāja. īsos vārdos viņš paskaidroja savu misiju. Britu otrā ranga kreiseris «Albatross», uz kura viņš esot ceturtais virsnieks, piestājis Tulagi ostā ar Britu dienvidjūru augstākā komisāra depešām. Tā kā «Albatross» ieradies Tulagi nepilnas divpadsmit stundas pēc «Makembo» aizbraukšanas, Zālamana salu komisārs un kapteinis Kellars nosprieduši, ka pazudušais suns aiz­vests tieši ar šo tvaikoni. Zinot, ka «Albatross» ieradīsies Sidnejā pirmais, tā kapteinis apsolījies ievākt ziņas par suni. Vai uz kuģa atrodoties īru terjers, kas atsaucas uz vārdu Maikls?

Kapteinis Dunkans vaļsirdīgi atzinās, ka suns esot gan uz kuģa, taču brīnumainā kārtā nenodeva Degu Dotriju, bet atkārtoja viņa melu stāstu, ka suns atskrējis pats. Nā­kamais jautājums — kā nogādāt suni atpakaļ kapteinim Kellaram? «Albatross» devās uz Jaunzēlandi. Kapteinis Dunkans atrada izeju.

— «Makembo» pēc astoņām nedēļām atgriezīsies Tu- lagi, — viņš sacīja leitnantam, — un es pats apņemos nodot suni īpašniekam. Līdz tam es par to parūpēšos. Pagaidām suni pieņēmis mūsu stjuarts, pie viņa tas ir labās rokās.

— Šķiet, suns netiks nevienam no mums, — Dotrijs rezignēti noteica, kad kapteinis Dunkans viņam apskaid­roja situāciju.

Taču, kad Dotrijs pagriezās un devās prom pa klāju, viņš bija tik spītīgi saraucis uzacis, ka Šortlandu plan­tators, to redzēdams, nobrīnījās, par ko gan kapteinis stjuartu tā nostrostējis.

Lai gan Degs Dotrijs katru dienu izdzēra savas sešas kvartas un vispār bija vieglprātīga rakstura, viņam to­mēr piemita vairākas ļoti krietnas īpašības. Viņš gan varēja bez mazākajām sirdsapziņas ēdām nozagt suni vai kaķi, taču nekad nespēja pamest novārtā savus pienāku­mus — tāda nu reiz viņam bija daba. Viņš nespēja sa­ņemt stjuarta algu, kārtīgi un uzticīgi neizpildot stjuarta darbu. Kaut arī nelokāmi izšķīries kuģi pamest, tomēr tās nedaudzās dienas, kamēr «Makembo» stāvēja Sidnejas ostā Bērnsa un Filpa rēderejas dokā, viņš rūpējās, lai katrs kaktiņš būtu tīrs un spodrs, kad pēdējie pasažieri bija nokāpuši no kuģa, un katrs sīkums sagatavots jau­najiem pasažieriem, kas ieradīsies ar biļetēm tālam brau­cienam uz koraļļu un kanibālu salām.

Cītīgi pildīdams savus pienākumus, viņš tomēr vienu vakaru un divreiz dažas stundas pēcpusdienā izbrīvējās no darba. Vakaru viņš pavadīja matrožu krogos, kur allaž dabū dzirdēt jaunākās tenkas un jaunumus par kuģiem un par jūras braucējiem. Izdzerdams daudz pudeļu alus, viņš savāca tādas ziņas, ka nākamajā pēcpusdienā, no­īrējis par desmit šiliņiem nelielu laivu, aizīrās uz Džek- sona līci, kur enkuru bija izmetis cēlais, skaistais ameri­kāņu trijmastu šoneris «Mērija Tērnere».

Kad viņš, uzkāpis uz klāja, paskaidroja savu vajadzību, viņu tūliņ noveda lejā matrožu kajītē, kur viņš taujāja visu, ko gribēja zināt, un savukārt arī viņu iztaujāja četri vīri, kurus Dotrijs klusībā novērtēja par visai dī­vainu sabiedrību.

Tā kā Dotrijs iepriekšējā vakarā bija sarunājies ar stjuartu, kas šo kuģi pameta, viņam nenācās grūti pēc nostāsta visus četrus sazīmēt. Tas, kas sēdēja nomaļus, droši vien bija Vecais Jūrnieks — ar tik blāvi zilām, tik izbalējušām acīm, ka tās šķita gandrīz baltas. Nesukāti sirmi mati garās, plānās šķipsnās ietvēra viņa seju kā oreols. Vecais bija kārns kā ģindenis, vaigi iekrituši, āda, zem kuras, šķiet, vairs nebija ne miesas, ne muskuļu, kroku krokām ērmīgi karājās gar kaklu, šūpodamās ap ādamābolu, kas tikai lāgiem, nepatvaļīgu rīšanas kustību uzjundīts, iznira no mūmijas krokām, lai tūliņ atkal pa­zustu.

īsts vecs jūrnieks, nodomāja Dotrijs. Varbūt viņam ir septiņdesmit pieci, varbūt simt pieci, bet iespējams — simt septiņdesmit pieci gadi.

Drausmīga cirtiena rēta sākās pie labajiem deniņiem, pazuda iekritušajā vaigā, aizstiepās šķērsu pāri apakš­žoklim un ieslīdēja kakla ādas maisos. Abu ausu noļeku- šajās ļipiņās mirdzēja nelieli apaļi zelta auskari — tādi, kādus mēdz valkāt čigāni. Ģindeņa labās rokas pirkstos bija samaukti vismaz pieci gredzeni — ne vīriešu, ne sie­viešu gredzeni, bet īstas ģeķa rotas, nodomāja Dotrijs,— kaut arī laikam ļoti dārgi. Kreisajā rokā gredzenu nebija, jo tai nebija pirkstu, kur tos uzvilkt. Atlicis vienīgi īkšķis, arī plaukstas lielākā daļa nošķelta, it kā tas būtu izdarīts ar to pašu asmeni, kas pārcirtis seju no deniņiem līdz žoklim un dievs vien zina cik tālu vēl rievotajā kaklā.

Likās, ka Vecā Jūrnieka blāvo acu skatiens izurbjas Dotrijam cauri (vismaz Dotrijam tā šķita), tā viņu sa­mulsinot, ka viņš neviļus pakāpās soli sānis. Tā varbūt arī pieklājās, jo viņš bija kalps, kas atnācis lūgt darbu, un viņam vajadzēja pazemīgi stāvēt un ļaut četriniekam sevi noskatīt, it kā sēdētāji būtu tiesneši, bet viņš tie­sājamais apsūdzēto solā. Vecā vīra skatiens Dotriju va­jāja, līdz viņš, pats ciešāk ielūkojies, nosprieda, ka tas viņu vispār nesasniedz. Viņam radās iespaids, ka padzi- sušajām, blāvajām acīm priekšā aizvilcies sapņa plīvurs un dzīvais gars, kas mīt kaut kur dziļi aiz skatiena, plīvo un sitas kā ieslodzīts putns, bet nespēj izlauzties sapņa plēvei cauri.

— Cik cerat saņemt algā? — jautāja kapteinis, kas nepavisam neizskatījās pēc jūras braucēja, bet drīzāk iz­skatījās pēc ņipra, švītīga darījumu cilvēka vai eleganta modes nama vadītāja.