Džeks Londons - DŽONA HARNEDA TRAKUMS

Tas, ko es pastāstīšu, ir patiess atgadījums. Tas notika vēršu cīņu laikā Kito. Es sēdēju ložā kopā ar Džonu Har- nedu, Mariju Valensuelu un Luisu Servaljosu. Es redzēju, kā tas notika, redzēju no sākuma līdz beigām.

Braucu ar tvaikoni «Ekvadora» no Panamas uz Gvaja- kilu. Marija Valensuela ir mana māsīca. Es pazīstu viņu kopš mazotnes. Viņa ir ļoti skaista. Esmu spānietis, tiesa, no Ekvadoras, bet mans ciltstēvs ir Pedro Patino, viens no Pizaro kapteiņiem. Tie bija drosmīgi vīri! Varoņi! Vai Pizaro neveda trīssimt piecdesmit spāņu kavaljero un četrus tūkstošus indiāņu iekšā tālajos Kordiljeros meklēt dārgumus? Un vai visi šie četri tūkstoši indiāņu un trīs­simt drosmīgo kavaljero neaizgāja bojā šajos veltīgajos meklējumos? Bet Pedro Patino palika dzīvs. Ar viņu arī sākās Patino dzimta. Tiesa, esmu dzimis Ekvadorā, bet manās dzīslās rit spāņu asinis. Es esmu Manvels Hesus Patino. Man pieder daudz hasiendu un desmittūkstoš in­diāņu vergu, lai gan pēc likuma viņi ir brīvi cilvēki, kas strādā uz brīva līguma pamata. Likums ir viena jocīga lieta. Mēs, ekvadorieši," smejamies par to. Tas ir mūsu likums. Mēs esam radījuši to paši sev. Es esmu Manvels Hesus Patino. Iegaumējiet šo vārdu. Vienā jaukā dienā to ierakstīs vēsturē. Ekvadorā notiek apvērsumi. Mēs tos sau­cam par vēlēšanām. Vai tas nav labs joks? Jūs to, liekas, saucat par vārdu spēli?

Džons Harneds bija amerikānis. Es iepazinos ar viņu viesnīcā «Tivoli» Panamā. Biju dzirdējis, ka viņam ir daudz naudas. Viņš brauca uz Limu, bet «Tivoli» satika Mariju Valensuelu. Marija Valensuela ir mana māsīca, un viņa ir skaista.- Viņa patiešām ir visskaistākā sieviete Ekvadorā. Nē, viņa ir visskaistākā arī Parīzē, Madridē, Ņujorkā, Vīnē. Visu vīriešu skatieni pievērsti viņai, un arī Džons Harneds, saticis manu māsīcu Panamā, ilgi skatījās uz viņu. Viņš iemīlējās Marijā, to es zinu droši. Tiesa, viņa dzimusi Ekvadorā, bet viņa jutās labi jebkurā

zemē visā pasaulē. Viņa prata daudzas valodas. Viņa dziedāja, ak, kā dziedāja! Kā īsta māksliniece. Viņas- smaids bija brīnišķīgs, dievišķs. Viņas acis… Ak, jūs domājat, es neredzēju, kā vīrieši ielūkojas viņas acīs? Jūs, angļi, tādas saucat par apbrīnojamām. Tās solīja svētlaimi. Vīrieši slīka tajās kā dzelmē.

Marija Valensuela bija bagāta, bagātāka nekā es, ko uzskata par vienu no bagātākajiem cilvēkiem Ekvadorā. Bet Džonu Harnedu neinteresēja viņas nauda. Viņam bija neizprotama dvēsele. Viņš bija dumjš. Viņš neaiz­brauca uz Limu. Gvajakilā nokāpa no tvaikoņa un de­vās Marijai līdzi uz Kito. Viņa toreiz brauca mājās no Eiropas vai diez no kurienes. Es nezinu, ko viņa atrada šajā cilvēkā, bet viņš Marijai patika. To es zinu noteikti, citādi viņš nebūtu braucis māsīcai līdzi uz Kito. Viņa pati lūdza amerikāni, lai brauc. Es labi atceros šo gadī­jumu. Marija teica:

«Atbrauciet uz Kito, un es parādīšu jums vēršu cīņu, drosmīgu, meistarīgu, lielisku!» Bet amerikānis iebilda:

«Es braucu uz Limu, nevis uz Kito. Tvaikoņa biļete man nopirkta līdz Limai.»

«Bet vai tad jūs neceļojat sava prieka pēc?» jautāja Marija, paskatīdamās uz viņu tā, kā tikai Marija Valen­suela prot skatīties, un viņas acīs bija lasāms solījums.

Un viņš brauca uz Kito. Nē, neba tāpēc, lai redzētu vēršu cīņu. Amerikāni aicināja tas, ko viņš bija izlasījis viņas acīs. Tādas sievietes kā Marija Valensuela dzimst vienu reizi simt gados. Viņas nepieder nevienai valstij, nevienam laikmetam. Viņas pieder, kā mēdz teikt, visai pasaulei. Viņas ir dievietes. Vīrieši krīt pie viņu kājām. Viņas rotaļājas ar vīriešiem un laiž viņus caur saviem burvīgajiem pirkstiņiem kā smiltis. Stāsta, ka Kleopatra esot bijusi tāda sieviete. Tāda pati bijusi Kirke, kas pār­vērtusi vīriešus par cūkām. ITa-ha, vai nav taisnība, ko? Viss sākās ar to, ka Marija Valensuela sacīja: «Jūs, anglosakši… kā to lai pasaka … esat mežoņi. Piemēram, jūsu bokss. Divi cilvēki sit viens otru ar dū­rēm, kamēr acs ārā vai deguns ielauzts. Pretīgi! Bet citi, tie, kas skatās, auro aiz sajūsmas. Vai tas nav barba­risms?» 7 \y t '-f

«Bet viņi ir cilvēki,» iebilda Džons Harneds, «un boksē­jas pēc pašu vēlēšanās. Neviens viņus nespiež boksēties.

Viņi dara to tāpēc, ka tas sagādā viņiem vislielāko pa­tiku!»

Marija Valensuela, nicīgi smaidīdama, teica:

«Viņi bieži nogalina viens otru, vai tā nav? Esmu lasī­jusi par to avīzēs.»

«Bet vērši?» sacīja Džons Harneds. «Vēršu cīņās no­galina daudz vēršu, bet neviens no tiem neiet arēnā pēc paša vēlēšanās. Tas nav godīgi. Dzīvniekus piespiež cīnī­ties. Turpretī cilvēku neviens nespiež piedalīties dūru cīņā.»

«Tādā gadījumā tas ir vēl necilvēcīgāk,» sacīja Marija Valensuela. «Viņš ir zvērs. Mežonis. Dzīvnieks. Saniknots viņš vālē ar ķetnām kā alu lācis. Vēršu cīņa — lūk, tas ir kas cits! Jūs nekad neesat redzējis vēršu cīņu? Torea- dors ir izveicīgs. Viņam jābūt meistaram. Viņš ir mūs­dienīgs, romantiski noskaņots cilvēks. Viņš nav nekas vairāk kā maigs un jūtīgs cilvēks, un tāds viņš iziet cīņā ar saniknoto vērsi. Un viņš nogalina milzīgo dzīvnieku ar tievu zobenu, ar vienu dūrienu, lūk, tā, pašā sirdī. Tas ir lieliski! Sirds pukst straujāk, redzot šo skatu: mazais cilvēks, milzīgais zvērs, smiltīm klātā plašā arēna, ļaužu tūkstoši vēro, elpu aizturējuši. Milzīgais zvērs metas virsū mazajam cilvēkam, bet viņš stāv kā statuja. Viņš nekustas, viņš nebaidās, un tievais zobens viņa rokā zib saulē kā sudrabs. Milzīgais zvērs ar asajiem ragiem nāk aizvien tuvāk un tuvāk, bet cilvēks nekustas. Un pēkšņi zobens nozibsnī un ieduras līdz spalam tieši sirdī. Vērsis beigts nogāžas smiltīs, bet cilvēkam ne matiņš nav no­kritis no galvas. Tā ir drosme! Tas ir lieliski! Es nudien varētu iemīlēties toreadorā. Bet jūsu bokseris ir divkā­jains zvērs, pirmatnējs radījums, maniaks, kas dabū si­tienu pēc sitiena pa savu muļķīgo fizionomiju un jūtas iepriecināts. Atbrauciet uz Kito, un es parādīšu jums dros­minieku sportu, īstu vīru sportu, kur toreadors stājas pretī vērsim.»

Taču Džons Harneds nebrauca uz Kito, lai redzētu vēršu cīņu. Viņš brauca Marijas Valensuelas dēļ. Viņš bija liela auguma, platākiem pleciem nekā mēs, ekvado- rieši, garāks un masīvāks. Viņš pat bija lielāks par citiem savas rases pārstāvjiem. Acis viņam bija zilas, bet man gadījās redzēt, ka tās kļūst pelēkas un dažreiz saltas kā tērauds. Vaibsti bija rupji, nevis tādi kā mums smalki, bet zods ļoti enerģisks. Seja bija noskūta gluda kā garīdznie­kam. Kāpēc gan vīrieši kaunas, ka viņiem uz sejas apg mati? Vai tad dievs nav radījis viņus tādus? Jā, es ticu dievam. Es neesmu pagāns kā daudzi no jums, angļiem. Dievs ir žēlīgs. Viņš radījis mani, ekvadorieti, un devis man desmit tūkstošus vergu. Un, kad es nomiršu, es iešu pie dieva. Jā, garīdzniekiem ir taisnība.

Bet es gribēju pastāstīt par Džonu Harnedu. Viņš pēc dabas bija mierīgs. Viņš runāja klusi un runādams nemē­dza plātīties. Varēja domāt, ka krūtīs viņam ir nevis sirds, bet ledus gabals. Bet laikam taču šī cilvēka asinīs bija arī kaut kāds siltums, tāpēc ka viņš aizbrauca līdzi Mari­jai Valensuelai uz Kito. Un tomēr, lai gan viņš runāja klusā balsī un neplātījās rokām, viņš, kā paši redzēsiet, bija zvērs, truls, ļauns mežonis, kādi dzīvoja tajos senajos laikos, kad cilvēki ģērbās zvērādās un mitinājās alās bla­kus lāčiem un vilkiem.