Džeks Londons - DŽONA HARNEDA TRAKUMS

«Es gribētu, lai tam būtu iespēja cīnīties,» teica Džons Harneds, skatīdamies uz arēnu, kur parādījās otrs vērsis.

Tas nebija nekāds labais vērsis. Tas bija nobaidījies, skrēja apkārt, meklēdams izeju. Kapadori panācās uz priekšu un vicināja apmetņus, bet vērsis negribēja uz­brukt.

«Dumjš lops,» sacīja Marija Valensuela.

«Piedodiet,» iebilda Džons Harneds, «bet, pēc manām domām, tas ir gudrs vērsis. Saprot, ka nevajag cīnīties ar cilvēku! Skatieties, vērsis saož nāvi šajā arēnā.»

Patiešām, apstājies tajā vietā, kur viens jau bija zau­dējis''dzīvību, vērsis ostīja mitrās smiltis un sprauslāja. Tad no jauna, galvu pacēlis, apmeta loku pa arēnu, rau­dzīdamies skatītāju tūkstošos, kuri svilpa, apmētāja to apelsīnu mizām un visādi apsaukāja. Bet asins smaka satrauca vērsi, un tas metās virsū kapadoram tik negai­dīti, ka viņš_ tikko paguva paglābties. Nosviedis apmetni, viņš patvērās aiz barjeras. Vērsis ar brīkšķi ietriecās sienā. Bet Džons Harneds klusi, it kā pie sevis teica:

«Es ziedošu tūkstoš sukru spitālīgo patversmei Kito, ja šodien kaut viens vērsis nogalinās cilvēku.»

«Jums patīk vērši?» smaidīdama jautāja Marija Valen­suela.

«Vairāk nekā tie cilvēki, kas ir arēnā,» atbildēja Džons Harneds. «Toreadors nav nekāds drosminieks. Viņš tāds nemaz nevar būt. Redzat, vērsim mēle jau ārā. Cīņa vel nav sākusies, bet dzīvnieks jau noguris.»

«Tas no ūdens,» sacīja Luiss Servaljoss.

«Jā gan, no ūdens,» piekrita Džons Harneds. «Vai vēl drošāk nebūtu pirms izlaišanas arēnā pārgriezt vērsim cīpslas?»

Mariju Valensuelu saniknoja Džona' Harneda vārdos saklausāmais izsmiekls. Bet Luiss pameta man ar aci tā, lai citi nemanītu, un tikai tad es atskārtu, kādu spēli viņš uzsācis. Mums abiem vajadzēja būt banderiljero. Lielais amerikāņu vērsis sēdēja mūsu ložā, un mums vajadzēja durstīt viņu ar pīķiem ti"k ilgi, kamēr viņu pārņem dus­mas, un varbūt tad izputētu laulības ar Mariju Valen­suelu. Sākās interesanta spēle, bet mums asinīs bija vi­siem vēršu cīņu cienītājiem pazīstamais gars.

Vērsis arēnā jau bija satraukts un saniknots. Kapado- riem klājās grūti. Dzīvnieks bija straujš un dažreiz pa­griezās tik spēji, ka pakaļkājas paslīdēja, un tad vērsis paklupa, uzvandīdams smiltis. Bet tas visu laiku metās virsū tikai plandošajiem apmetņiem un nenodarīja nevie­nam neko ļaunu.

«Vērsim nav izdevības,» teica Džons Harneds. «Tas veltīgi tērē spēkus.»

«Apmetni viņš notur par savu ienaidnieku,» paskaidroja Marija Valensuela. «Paskatieties, cik veikli kapadors to muļķo.»

«Tā nu tas lops ir radīts, ka to viegli apmuļķot,» sacīja Džons Harneds. «Tāpēc arī jācīnās pa tukšo. To zina to- readori, zina skatītāji, zinām mēs ar jums — mēs visi jau iepriekš zinām, ka vērša cīņa ir veltīga. Dzīvnieks vienī­gais savas muļķības dēļ to nezina. Tam nav nekādu iz­redžu.»

«Viss ir ļoti vienkārši,» sacīja Luiss Servaljoss. «Uz­brūkot vērsis aiztaisa acis. Tāpēc …»

«Cilvēks palecas sāņus, un vērsis aizdrāžas garām,» iejaucās Džons Harneds.

«Jā,» apstiprināja Luiss Servaljoss, «tā tas ir. Vērsis aizver acis, un cilvēks to zina.»

«Bet govis never acis ciet,» sacīja Džons Harneds. «Mums mājās ir Džersijas sugas govs, kas dod pienu un pievārētu visu šo vīru kompāniju.»

«Bet toreadori necīnās ar govīm,» es teicu.

«Viņiem bail no govīm,» sacīja Džons Harneds.

«Jā,» piekrita Luiss Servaljoss, «ar govīm cīnīties vi­ņiem ir bail. Un tas jau arī nebūtu nekāds sports, ja ga­lētu nost toreadorus.»

«Būtu gan, ja cīņā laiku pa laikam aizietu bojā arī kāds toreadors,» teica Džons Harneds. «Kad es kļūšu vecs vai arī par kropli, kam nav pa spēkam smags darbs, es pelnīšu iztiku, strādājot par toreadoru. Tā ir piemērota nodarbošanās vecākiem kungiem un pensionāriem.»

«Paskaties taču!» sacīja Marija Valensuela, kad vērsis sparīgi uzbruka, bet kapadors, novēcinājis tam gar acīm apmetni, izvairījās. «Ir vajadzīga veiklība, lai tā izlo­cītos.»

«Jums taisnība,» piekrita Džons Harneds. «Bet, ticiet man, tūkstoškārt lielāka veiklība ir nepieciešama tad, kad jāizvairās no boksera sitienu krusas, tāpēc ka pretinieks tur acis vaļā un* sit ar 'apdomu. Pie tam vērsis negrib cī­nīties. Skatieties, tas bēg!»

Tas nebija labs vērsis, tāpēc ka atkal sāka riņķot pa arēnu, meklējot izeju.

«Bet reizēm tādi vērši ir visbīstamākie,» ierunājās Luiss Servaljoss. «Nekad nevar zināt, ko tas darīs pēc brīža. Tie ir gudri, gandrīz kā govis. Toreadoriem tādi nepatīk. Skat, pagriezies atpakaļ!»

Apjucis un saērcināts par to, ka arēnas sienas nelaiž viņu laukā, vērsis drosmīgi uzbruka saviem ienaid­niekiem.

«Tas jau izbāzis mēli,» teica Džons Harneds. «Vispirms viņi piepilda dzīvnieku ar ūdeni. Pēc tam kapadori pēc kārtas nokausē viņu, piespiezdami veltīgi šķiest spēkus. Kamēr vieni kaitina vērsi, citi atpūšas. Turpretī vērsim neļauj atvilkt elpu ne mirkli. Un, kad vērsis ir pavisam nomocīts un nejaudā vairs lāgā pakustēties, matadors to nodur.»

Tagad bija pienākusi kārta banderiljero. Viens no vi­ņiem trīs reizes mēģināja iedurt pīķi vērsim miesā un ik­reiz neveiksmīgi. Viņš tikai sadurstīja un satracināja vērsi. Banderiljas, zināt, ir jāiedur divas uzreiz, lāpstiņās abās pusēs mugurkaulam un pēc iespējas tuvāk tam. Ja iedur tikai vienu, tā jau ir kļūme. Pūlis svilpa un sauca Ordonjesu. Un tad Ordonjess parādīja, ko māk. Viņš čet­ras reizes iznāca priekšā un visas četras reizes vienā pa­ņēmienā iedūra banderiljas, iedūra tās vērsim mugurā, ka nebija ko redzēt. Pūlis plosījās sajūsmā, arēnā birtin bira monētas un cepures.

Un tieši tajā brīdī vērsis metās virsū vienam no ka- padoriem. Vīrs paslīdēja un pazaudēja galvu. Vērsis pa­cēla viņu — par laimi, starp platajiem ragiem. Skatītāji mēmi, elpu aizturējuši, vēroja notiekošo, bet Džons Har­neds pietrūkās kājās un ieaurojās sajūsmā. Ieaurojās, sveikdams vērsi. Paši redzat, viņš gribēja, lai nogalina cilvēku. Viņš bija nejūtīgs zvērs. Amerikāņa nepiedienīgā uzvešanās sadusmoja visus, kas sēdēja ģenerāļa Salazara ložā, un viņi sāka lamāt Džonu Harnedu. Ursisino Kastiljo pateica amerikānim acīs, ka viņš ir neģēlīgs gringo un tamlīdzīgi. Bet, tā kā tas tika pateikts spāniski, Džons Harneds nesaprata. Viņš stāvēja un auroja kādas desmit sekundes, kamēr citi kapadori pievērsa sev dzīvnieka uz­manību un pakritušais piecēlās sveiks un vesels.

«Vērsim nebija nekādas iespējas,» bēdīgi noteica Džons Harneds, apsēzdamies savā vietā. «Kapadors necieta ne­maz. Vērsi apmuļķoja, aizvilināja prom no viņa.» Tad Džons Harneds pagriezās pret Mariju Valensuelu un teica:

«Lūdzu, piedodiet, es biju satraukts.»

Viņa pasmaidīja un nosodoši iesita ar vēdekli viņam pa roku.

«Jūs pirmo reizi redzat vēršu cīņas,» viņa sacīja. «Kad būsiet redzējis tās vairākas reizes, jūs vairs neilgosieties redzēt mirstam cilvēkus. Redzat nu, jūs, amerikāņi, esat cietsirdīgāki par mums. Pie tā vainīgs jūsu bokss. Mēs nākam skatīties tikai, kā nogalina vēršus.»

«Man gribētos, lai arī vērsim būtu dota kaut kāda iespēja,» atbildēja Džons Harneds. «Droši vien es kād­reiz vairs nedusmošos uz cilvēkiem, kuri pārspēj vērsi ar vitt'u.»

Atkal ieskanējās taures. Ordonjess iznāca priekšā pur­pura apmetnī ar kailu zobenu. Taču vērsis bija pārdomā­jis un vairs negribēja cīnīties. Ordonjess piecirta kāju, uzkliedza tam un pavēcināja apmetni. Vērsis skrēja viņam virsū, bet bez kāda niknuma. Pirmais zobena dūriens ne­kur nederēja. Zobens trāpīja kaulā un saliecās. Ordonjess paņēma citu. Vērsi piespieda uzbrukt vēlreiz. Piecas rei­zes Ordonjess dūra, bet zobens ikreiz vai nu neieurbās pietiekami dziļi, vai arī atdūrās pret kaulu. Sesto reizi zobens iegāja līdz spalam. Tomēr dūriens bija neveik­smīgs. Zobens netrāpīja sirdī un apmēram pusjarda iz­nāca ārā otrā pusē starp ribām. Publika izsvilpa mata­doru. Es paskatījos uz Džonu Harnedu. Viņš sēdēja klusi un nekustīgi, bet es redzēju, ka viņš sakodis zobus un ar rokām cieši ieķēries ložas malā.