Džeks Londons: DŽONA HARNEDA TRAKUMS

Luiss Servaljoss ir mans draugs, labākais no ekvado- riešiern. Viņam pieder trīs kakao plantācijas Naranhito un Cobo. Milargo viņam ir liela cukurniedru plantācija, Am- bato un Latakungā — lielas hasiendas. Viņš ir piekrastes naftas ieguves sabiedrības paju biedrs. Bez tam viņš ieguldījis daudz naudas kaučukkoku stādījumos Gvajānā. Viņš ir mūsdienīgs kā jenkiji un, tāpat kā viņi, vienmēr aizņemts ar darījumu kārtošanu. Naudas viņam ir kā spaļu, bet tā ieguldīta dažādos pasākumos, un viņam vienmēr vajadzīga nauda jauniem pasākumiem un veco darījumu kārtošanai. Luiss ir visur bijis un visu ko re­dzējis. Jaunībā viņš mācījies amerikāņu kara akadēmijā, ko jūs saucat par Vestpointu. Tur viņam iznākušas ne­patikšanas un vajadzējis aiziet. Viņam nav pa prātam amerikāņi. Toties viņam patika Marija Valensuela, viņa tautiete. Bez tam viņam bija vajadzīga šīs sievietes nauda jauniem darījumiem un zelta raktuvēm Austrumek- vadorā, kur dzīvo izkrāsojusies indiāņi. Es biju viņa draugs un vēlējos, kaut viņš apprecētu Mariju Valen­suelu. Bez tam es prāvu daļu savu līdzekļu biju ieguldījis Luisa pasākumos, galvenokārt zelta raktuvēs, kas bija ļoti bagātas, bet, pirms deva ienākumus, prasīja lielus iz­devumus. Bet, ja Luiss Servaljoss apprecētu Mariju Va­lensuelu, es viens divi tiktu pie lielas naudas.

Džons Harneds tomēr brauca līdzi Marijai Valensuelai uz Kito, un mums — Luisam Servaljosam un man — tūlīt bija skaidrs, ka viņa ir ieskatījusies amerikānī. Mēdz teikt, ka sieviete vienmēr panāk savu, bet šoreiz iznāca citādi: Marija Valensuela nespēja uzspiest savu gribu Džonam Harnedam. Varbūt viss būtu noticis tieši tā, ja mēs todien nebūtu aizgājuši uz vēršu cīņām Kito. Bet mēs aizgājām. Un es jums pastāstīšu, kas notika.

Ložā sēdējām mēs, četri Luisa Servaljosa viesi. Es sē­dēju blakām prezidenta ložai. Otrā pusē atradās ģenerāļa Hosē Eliseo Salazara loža. Tajā sēdēja arī Hoakins En- dara un Ursisino Kastiljo, abi ģenerāļi, pulkvedis Hasinto Fjerro un kapteinis Baltazars de Ečeverija. Tikai Luiss Servaljoss ieņēma sabiedrībā tādu stāvokli, ka varēja da­būt ložu blakām prezidenta ložai. Man droši zināms, ka prezidents pats ierosinājis direkcijai atdot šo ložu Luisam Servaljosam.

Orķestris nospēlēja Ekvadoras nacionālo himnu. Bei­dzās toreadoru parāde, un prezidents deva zīmi sākt. Tau­rēm skanot, arēnā izdrāzās vērsis. Jūs jau zināt, kā tas notiek: dzīvnieks ir uzbudināts, satracināts, tāpēc ka mu­guru tam dedzina tajā iestrēgušie pīķi, un vērsis meklē ienaidnieku, uz kuru izgāzt dusmas. Toreadori stāvēja aizsegā un nogaidīja. Pēkšņi arēnā parādījās kapadori, pieci no katras puses, strauji plandīdami spilgtus apmet­ņus. Ieraudzījis tik daudz ienaidnieku, vērsis apstājās, ne­zinādams, kuram lai uzbrūk. Tad viens no kapadoriem panāca vērsim pretī. Tas bija pagalam nikns, ar priekškā­jām tā kārpīja smiltis, ka putekļi vien griezās. Pēkšņi vēr­sis, noliecis galvu, metās virsū kapadoram.

Tas vienmēr ir interesants skats — pirmā vērša pirmais uzbrukums. Pēc kāda laika, protams, skatoties mazliet nogurst un iespaidi zaudē asumu. Bet pirmā vērša pirmais uzbrukums! Džons Harneds redzēja to pirmoreiz un ne­spēja valdīt satraukumu: cilvēks apbruņots tikai ar spilgtu drānu, bet vērsis, smailos ragus noliecis, metas viņam virsū.

«Skatieties!» iesaucās Marija Valensuela. «Vai tas nav lieliski?»

Džons Harneds pamāja ar galvu, bet nepaskatījās uz sievieti. Viņš nenovērsa dzirkstošās acis no arēnas. Pa­vicinājis apmetni un pakāpies sāņus, kapadors izvairījās no vērša un uzsvieda apmetni sev plecos.

«Nu, kādas ir jūsu domas?» jautāja Marija Valensuela. «Vai tas, pēc jūsu izpratnes, nav īsts sports?»

«Noteikti ir,» atbildēja Džons Harneds. «Ta ir liela veiklība.» k'i

Marija Valensuela aiz sajūsmas sasita plaukstas. Viņai bija mazas rokas. Visi skatītāji aplaudēja. Vērsis pagrie­zās un nāca atpakaļ. Kapadors atkal izvairījās no tā, uz­sviezdams apmetni plecos, un publika atkal aplaudēja. Tas atkārtojās trīs reizes. Kapadors bija lielisks. Tad viņš aizgāja no arēnas un citi kapadori turpināja rotaļu ar vērsi. Viņi sadūra tam lāpstiņās un mugurā divas banderiljas uzreiz. Tad priekšā iznāca galvenais matadors Ordonjess ar garu zobenu un koši sarkanu apmetni. Taures signalizēja, ka vērsim jākrīt. Ordonjess nevar stāties bla­kus Matestīni, un tomēr viņš ir brašulis. Dūriens trāpīja vērsim taisni sirdī, dzīvnieks saļima un nogāzās zemē beigts. Tas bija lielisks dūriens, tīrs un drošs; publika ilgi aplaudēja, bet vienkāršie ļaudis meta arēnā cepures. Ma­rija Valensuela aplaudēja tāpat kā pārējie, bet Džons Harneds, kas nezaudēja aukstasinību arī šajā situācijā, ziņkāri vēroja viņu.

«Jums tas patīk?» viņš jautāja.

«Vienmēr,» viņa atbildēja, vēl arvien aplaudēdama.

«Kopš bērnu dienām,» teica Luiss Servaljoss. «Atceros, kā viņu pirmo reizi atveda uz vēršu cīņām. Toreiz viņai bija četri gadi. Viņa sēdēja kopā ar māti un aplaudēja tieši tāpat kā tagad. Viņa ir īsta spāniete.»

«Nu jūs pats redzējāt,» Marija Valensuela sacīja Džo­nam Harnedam, kad beigto vērsi piesēja pie mūļiem un vilka projām no arēnas. «Jūs redzējāt vēršu cīņu, un jums tā iepatikās, vai ne? Ko jūs domājat?»

«Es domāju, ka vērsim nebija iespējas aizstāvēties,» viņš atteica. «Vērša liktenis bija izlemts jau pašā sā­kumā. Cīņas iznākums neradīja šaubas. Vērsis vēl ne­bija iznācis arēnā, kad visi jau zināja, ka to nogalinās. Lai tas būtu sports, iznākums nedrīkst būt zināms. Vie­nam muļķa vērsim, kas nekad nebija uzbrucis cilvēkam, pretī stājās pieci pieredzējuši vīri, kas daudzreiz piedalīju­šies vēršu cīņās. Iespējams, būtu godīgāk izlaist vienu vīru pret vienu vērsi.»

«Vai vienu vīru pret pieciem vēršiem,» sacīja Marija Valensuela, un mēs visi iesmējāmies, bet par visiem ska­ļāk — Luiss Servaljoss.

«Jā gan,» teica Džons Harneds, «pret pieciem vēršiem, turklāt tādu cilvēku, kas, tāpat kā vērši, nekad nebūtu izgājis arēnā, piemēram, tādu kā jūs, senjor Servaljos.»

«Un tomēr mums, spāniešiem, patīk vēršu cīņas,» iebilda Luiss Servaljoss, un es varu apzvērēt, ka pats velns iečuk­stēja viņam ausī, kā rīkoties. Bet, kā viņš rīkojās, to es tūlīt pastāstīšu.

«Tādā gadījumā tai jābūt izkoptai tieksmei,» atbildēja Džons Harneds. «Pie mums Čikāgā katru dienu nonāvē tūkstošiem vēršu, bet neviens nemaksā naudu, lai paska­tītos uz to.»

«Tā ir kautuve,» es iebildu, «bet tā .., nu, tā ir māksla. Smalka, lieliska, reta māksla.»

«Ne vienmēr,» izteica savas domas Luiss Servaljoss. «Esmu redzējis neveiklus matadorus, un tas, protams, nav nekāds patīkamais skats.»

Viņš nodrebēja, un viņa seja pauda tādu riebumu, ka tajā brīdī man kļuva skaidrs — pats nelabais čukst vi­ņam ausī, un viņš spēlē kaut kādu lomu.

«Varbūt senjoram Harnedam ir taisnība,» teica Luiss Servaljoss. «Varbūt pret vērsi patiešām izturas netaisni. Vai tad mēs visi nezinām, ka vērsim divdesmit četras stundas nedod ūdeni, bet pirms pašas cīņas ļauj dzert, cik gribas?»

«Un vērsis iznāk arēnā, kļuvis smags no ūdens?» ātri iejautājās Džons Harneds, un es redzēju, ka viņa acis kļūst pelēkas, skadras un saltas.

«Tas ir nepieciešams cīņai,» paskaidroja Luiss Serval­joss. «Vai tad jūs gribētu, lai vērsis būtu spēka pilns un nobadītu visus toreadorus?»