Džeks Londons: DŽONA HARNEDA TRAKUMS

Vērsis bija zaudējis visu cīņas sparu un, lai gan dū­riens nebija nāvējošs, skrēja, lēni grīļodamies, — acīm­redzot traucēja miesā iestrēgušais zobens. Bailēs no ma­tadora un kapadoriem tas meta lokus gar arēnas malu, skatīdamies augšup publikā.

«Tas it kā saka: «Dieva dēļ, laidiet mani ārā no šejie­nes, es negribu cīnīties!»» teica Džons Harneds.

Tas arī bija viss. Viņš vairs nebilda ne vārda, tikai sēdēja un skatījās, reizēm iesānis paraudzīdamies uz Ma­riju Valensuelu, it kā gribētu izdibināt, ko viņa jūt. Viņa dusmojās uz matadoru. Sis cilvēks bija neveikša, bet viņa bija cerējusi redzēt interesantu priekšnesumu.

Vērsis bija pavisam gurdens un vārgs no asiņu zaudē­juma, taču ir nedomāja mirt. Tas vilkās gar barjeru, mek­lēdams izeju. Dzīvniekam nenāca ne prātā uzbrukt, tam bija diezgan. Taču vērsi vajadzēja nogalināt. Vērsim uz kumbra aiz ragiem ir tāda vieta, kur mugurkauls nav ne ar ko aizsargāts, un, ja tur iedur, nāve iestājas acumirklī. Ordonjess pagāja vērsim pretī un nosvieda apmetni zemē. Dzīvnieks joprojām nedomāja uzbrukt. Tas stāvēja un, nolaidis galvu, ostīja drānu. Ordonjess iedūra neaizsar­gātajā vietā aiz ragiem. Vērsis strauji pacēla galvu. Dūriens nebija trāpījis mērķi. Tagad vērsis vēroja zobenu. Kad Ordonjess ar kāju pakustināja apmetni, vērsis aiz­mirsa zobenu un nolieca galvu, lai apostītu to. Ordonjess dūra — un atkal garām. Tas atkārtojās vairākas reizes.

Stāvoklis bija muļķīgs. Džons Harneds klusēja, kā klu­sējis. Beidzot dūriens sasniedza mērķi, un vērsis nokrita beigts. Tūlīt iejūdza mūļus, lai aizvilktu to no arēnas.

«Tātad gringo uzskata, ka tā ir cietsirdīga izprieca, vai ne?» sacīja Luiss Servaljoss. «Ka tā ir necilvēcīga iz­turēšanās pret vērsi, vai ne?»

«Nē,» atteica Džons Harneds, «vērsim nav lielas nozī­mes. Tas ir kaitīgi skatītājiem, pazemo viņus. Tas pieradina viņus tīksmināties ar dzīvnieka ciešanām. Pieciem vīriem uzbrukt vienam muļķa vērsim — tā ir gļēvulība. Un tie, kas skatās, arī mācās gļēvulību. Vērsis aiziet bojā, bet skatītāji paliek dzīvi un apgūst mācību. Gļēvulības skati nebūt neizkopj cilvēkos drosmi.»

Marija Valensuela klusēja. Viņa pat nepaskatījās uz Džonu Harncdu. Taču viņa dzirdēja visu un kļuva bāla aiz dusmām. Skatīdamās uz arēnu, viņa kustināja vēdekli, bet es redzēju, ka viņas roka dreb. Arī Džons Harneds neskatījās uz Mariju Valensuelu. Viņš runāja tālāk, it kā šīs sievietes te vispār nebūtu. Arī viņa balsī skanēja saltas dusmas.

«Tas ir gļēvulīgu ļaužu gļēvulīgs sports,» viņš sacīja.

«O,» paklusi teica Luiss Servaljoss, «jums laikam šķiet, ka jūs saprotat mūs.»

«Tagad es saprotu spāņu inkvizīciju,» atbildēja Džons Harneds. «Tā droši vien sagādāja cilvēkiem daudz lielāku baudu nekā vēršu cīņas.»

Luiss Servaljoss pasmaidīja, bet neko neteica. Viņš pa­lūkojās uz Mariju Valensuelu un saprata, ka cīņa šajā ložā beigusies ar viņa uzvaru. Viņai vairs nav ko runāt ar šo gringo, kas uzdrošinās ņemt mutē tādus vārdus. Taču nedz Luiss Servaljoss, nedz es nebijām gaidījuši to, kas notika šajā pašā dienā. Mēs laikam gan nesaprotam tos amerikāņus. Kā mēs varējām zināt, ka Džons Har­neds, kas visu laiku bija valdījis dusmas, pēkšņi sāks trakot? Bet viņš patiešām kļuva traks, kā jūs paši redzē­siet. Viņš taču pats teica, ka vērsim nav lielas nozīmes. Kāpēc tad viņu tā ietekmēja zirga liktenis? To es nesa­protu. Džons Harneds nespēja loģiski domāt — tas ir vienīgais izskaidrojums.

«Kito zirgi nemēdz piedalīties vēršu cīņās,» teica Luiss Servaljoss, nolaizdams programmu. «Spānijā tas notiek vienmēr. Bet šodien pēc īpašas atļaujas arēnā laidīs arī zirgus. Kad parādīsies nākamais vērsis, mēs ieraudzīsim zirgus un pikadorus — zināt, jātniekus ar pīķiem.»

«Vērsis jau iepriekš ir lemts nāvei,» sacīja Džons Har­neds. «Vai ar zirgiem ir tāpat?»

«Zirgiem ir aizsietas acis, tā ka tie neredz vērsi,» pa­skaidroja Luiss Servaljoss. «Daudzi zirgi ir nogalināti manu acu priekšā. Tas ir varens skats!»

«Es esmu redzējis, kā kauj vērsi,» teica Džons Harneds. «Tagad es redzēšu, kā kauj zirgu, un varbūt pilnīgāk iz- pratīšu šī cēlā sporta veida fineses.»

«Zirgi ir veci,» sacīja Luiss Servaljoss, «tie nekam ci­tam vairs neder.»

«Skaidrs,» sacīja Džons Harneds.

Arēnā izlaida trešo vērsi, un tam pretī iznāca kapadori un pikadori. Viens pikadors nostājās tieši iepretī mūsu ložai. Tiesa, viņa zirgs bija vecs un ribains — kauli un noplukuši āda.

«Jābrīnās, kā tas nabaga kleperis var noturēt jātnieka svaru,» sacīja Džons Harneds. «Un ar ko zirgs apbruņots, lai cīnītos ar vērsi?»

«Zirgs nemaz necīnās ar vērsi,» atkal paskaidroja Luiss Servaljoss.

«Ak tā?» brīnījās Džons Harneds. «Tātad zirgu izved tikai tāpēc, lai to nobadītu? Un tam aizsien acis, lai nere­dzētu vērsi, kas metas virsū?»

«Tā gluži nav,» es iebildu. «Pikadors ar pīķi neļauj vēr­sim nobadīt zirguj» «

«Tātad zirgus nobada reti?» vaicāja Džons Harneds.

«Nē,» teica Luiss Servaljoss. «Man Seviļā ir gadījies redzēt, ka vienā dienā nogalina astoņpadsmit zirgu, bet publika trokšņo, pieprasot vēl.»

«Un tie zirgi arī bija ar aizsietām acīm tāpat kā šis?» jautāja Džons Harneds.

«Jā,» atbildēja Luiss Servaljoss.

Pēc tam mēs vairs nerunājām, tikai vērojām cīņu arēnā. Džonam Harnedam iekšā viss vārījās, bet mēs to nemanī­jām. Vērsis neparko negribēja uzbrukt zirgam. Tas savu­kārt stāvēja mierīgi un, tā kā bija ar aizsietām acīm, ne­varēja redzēt, ka pikadori rīda virsū tam vērsi. Viņi kai­tināja vērsi ar apmetņiem un, kad tas metās viņiem virsū, skrēja pie zirgiem un paslēpās aiz tiem. Beidzot vērsis bija pamatīgi saniknots un ieraudzīja savā priekšā zirgu.

«Bet zirgs nezina, zirgs nezina,» Džons Harneds čuk­stēja it kā pie sevis, neapzinādamies, ka runā skaļi.

Vērsis uzbruka, bet zirgs patiešām neko nezināja, līdz beidzot pikadoram misējās un vērsis pacēla zirgu ar ra­giem gaisā. Tas bija apbrīnojami stiprs vērsis. Skatīties uz to bija bauda. Vērsis pasvieda zirgu gaisā, un, kad tas i uz sāniem nokrita zemē, pikadors nolēca no tā un bēga prom, bet kapadori pa to laiku piesaistīja vērša uzmanību sev. Zirgam no vēdera izgāzās iekšas, un tomēr tas iezviegdamies piecēlās kājās. Šis zviedziens galīgi satra­cināja Džonu Harnedu, un viņš pietrūkās kājās. Es dzir­dēju viņu lamājamies pie sevis. Viņš nenolaida acis no zirga, kas, aizvien vēl zviegdams, mēģināja paskriet, bet nogāzās uz muguras un karcināja gaisā kājas. Vērsis vēl­reiz metās virsū zirgam un badīja to tik ilgi, kamēr tas bija pagalam.

Džons Harneds stāvēja. Viņa acis vairs nebija saltas kā tērauds. Tajās dega zilas liesmas. Viņš paskatījās uz Mariju Valensuelu, sieviete — uz Džonu Harnedu, un viņa seja pauda bezgalīgu riebumu. Viņš bija kļuvis pa­visam traks. Visi skatījās uz mums, tāpēc ka zirgs arēnā bija beigts, bet Džons Harneds liela auguma un tālu sa­redzams.

«Sēstieties,» teica Luiss Servaljoss, «citādi ļaudis jūs izsmies.»

Džons Harneds neatbildēja. Viņš sažņaudza dūri un ar tādu spēku iesita Luisam Servaljosam pa seju, ka tas no­krita uz krēsliem kā beigts un palika guļam. Viņš nere­dzēja, kas notika tālāk. Toties es redzēju daudz ko. Ursi- sino Kastiljo, pārliecies pār barjeru, kas šķīra mūsu ložas, ar spieķi iesita Džonam Harnedam tieši pa seju. Amerikā­nis savukārt iezvēla viņam ar dūri tā, ka viņš krītot no­gāza no kājām ģenerāli Salazaru. Džonu Harnedu bija pilnīgi pārņēmis trakums. Viņā bija pasprucis vaļā un rēkdams plosījās mežonīgs zvērs, pirmatnības alu zvērs,