Džeks Londons - PĀRLEJA PĒRLES

Kanaku stūresvīrs strauji sagrieza stūresratu, un «Ma- laliini» iegrozījās tieši pret vēju, nostādamās uz līdzena ķīja. Priekšējās buras iztukšotas sakļāvās, rifcēziņi no- plaukšķēja, klīveršotes aši pārvietojās, kuģis pagriezās ap savu asi, un nākamā halzē buras jau atkal piepūtās. Kaut gan rīts bija agrs un vējš spirgts, pieci baltie vīri, kas slaistījās pa pūpi, bija ģērbušies visai vaļīgi. Deivids Grīfs un viņa viesis — anglis Gregorijs Malhels vēl bija pidžamās, kailās kājas iemaukuši ķīniešu bezpapēžu šļū- cenēs. Kapteinim un stūrmanim mugurā bija plāni krek­liņi un vaļīgas buraudekla bikses, bet kravas pārzinis kreklu vēl turēja rokā, nemaz nesteigdamies to apvilkt.

— Pamatīgi tveicē priekš šitādas brīzes, — viņš no- grēmās.

— Bet kas īsti notiek tur rietumpusē? To, lūk, es gri­bētu zināt, — tāda bija Grifa piebilde vispārējām gau­dām.

— Ilgi tā nepūtīs, un nav jau ar sen, kā sākusies, — atteica stūrmanis Hermans, holandietis. — Vējš svaidījās visu nakti — piecas minūtes pūš šur, piecas minūtes tur, ik stundu no citas debespuses.

— Kaut kas top, kaut kas top, — īgni nokrekstēja kap­teinis Vorfīlds, ar abu roku pirkstiem pabužinādams sānis pinkaino bārdu un izstādīdams zoda galu pretī brīzei vel­tās cerībās atvēsināties. — Jau kādu pusmēnesi laiks ir gluži dulls. Trīs nedēļas nav pūtuši parastie pasāti. Viss sagriezies ačgārni. Barometrs vakar vakarā ap saules rietu svārstījās un lēkā arī tagad — lai gan laika pare- ģoņi apgalvo, ka tas neko nenozīmējot. Tik un tā man nepatīk, kad redzu barometru tā lēkājam. Zināt, kaut kā krīt uz nerviem. Toreiz, kad mēs pazaudējām «Lankas- teru», tad ari barometrs tāpat lēkāja. Biju gan vēl tikai junga, bet atceros to ļoti labi. Gluži jauns četrmastu kuģis ar tērauda korpusu; pirmais brauciens; tas salauza vecā

kapteiņa sirdi. Viņš tak bija četrdesmit gadu kalpojis Sabiedrībai. Sāka tik vārguļot un nākamā gadā nomira.

Par spīti vējam un agrajai stundai, sutoņa bija necie­šama. Vēja šalkas gan atgādināja vēsumu, tomēr vēsumu tās nesniedza. Ja vējš nebijis pārpārēm piesātināts ar valgumu, varētu domāt, ka tas pūš no Sahāras. Nemanīja ne dūmakas, ne miglas, pat ne niecīgākās zīmes no dū­makas vai miglas, tomēr tālā apvāršņa blāvums viesa miglainumu. Nekādu īstu mākoņu arī nebija, bet debesis sedza tāds kā palss līķauts, kam saules stari tikai ar grū­tībām spraucās cauri.

— Sagatavot apgriezienu! — kapteinis Vorfīlds noko­mandēja rāmi, bet noteikti.

Brūnie, skrandainās biksēs ģērbtie kanaku matroži gur­deni, taču izveicīgi devās uz priekšgalu pie klīveršolēm.

— Cieši pie vēja!

Stūresvīrs sparīgi sagrieza stūri, pārtverdams spieķus, «Malahini» aši iegriezās vējā un tad apsviedās apkārt.

— Godavārds! Veikls kuģītis — īsta spīgana! — Mal- hels atzinīgi izsaucās. — Nemaz nezināju, ka jūs, dien- vidjūru tirgoņi, braucat ar jahtām.

— Sākotnēji tas bija Gločestras zvejnieku kuģis, — Grīfs paskaidroja. — Bet Gločestras kuģi ir tikpat kā jah­tas — gan pēc būves, gan takelāžas, gan burām.

— Bet jūs taču turaties tieši pret ieeju lagūnā — kā­pēc nebraucat iekšā? — anglis nespēja atturēties no kri­tiska aizrādījuma.

— Pamēģiniet, kapteini Vorfīld, — Grīfs ierosināja. — Parādiet manam viesim, ko nozīmē ieeja lagūnā spē­cīga bēguma laikā!

— Cieši pretī! — kapteinis izrīkoja.

— Cieši pretī! — atkārtoja kanaks, paritinādams atpa­kaļ pusi stūresrata spieķu.

«Malahini» iešķērsu gulēja šaurajā kanālā, kas vei­doja ieeju liela, garena un šauri ovāla atola lagūnā. Atols bija veidots it kā no trim atoliem, kas sadūrušies un sa­plūduši kopā, nepaspējuši uzsliet starpsienas. Lokveida smilšu sērē visapkārt atolam auga kokospalmas atsevišķos puduros, ko daudzās vietās šķīra tukšas spraugas — tur smilšu augsne bija noslīgusi tik zemu pie jūras līmeņa, ka palmas vairs nespēja augt, un pa šīm spraugām va­rēja saskatīt sēres sargāto lagūnu, kur ūdens klājās

līdzens kā spogulis, tikai viegli trizuļodams. Neregulārā lagūna aptvēra vairākas kvadrātjūdzes ūdens, kas bēguma laikā viss traucās plūst ārā pa vienīgo šauro kanālu. Ši eja bija tik šaura, bet ūdens pieplūdums tajā tik liels, ka plūdmaiņu laikā kanāls vairāk atgādināja krāčainu upi nekā ieeju atolā. Ūdens ejā virda, virpuļoja un mutuļoja, un rāvās uz āru vienvienīgā baltu putu jūkli, kas sedza smagos, zobainos viļņus. Katrs straumes stāvā viļņa trie­ciens pret kuģa priekšvadni izsita «Malahini» no taisnvir- ziena gaitas un tikpat kā ar tērauda lauzni grūda to sānis pie kanāla malas. Kuģis bija jau gandrīz pusceļā, kad vilnis to piegrūda pie paša koraļļu krasta, un vaja­dzēja vien griezties apkārt. Atpakaļ jūrā kuģi rautin iz­rāva straume, un tas šļūca ar sānbortu pret viļņiem.

— Nu būtu laiks likt lietā jūsu jauno, daudzsološo motoru, — Grīfs labsirdīgi paķircināja.

Nevienam nebija noslēpums, ka šis motors ir kapteiņa Vorfīlda jājamais zirdziņš. Viņš tikmēr bija lūdzis un diedelējis pēc tā, līdz Grīfs pēdīgi pieļāvās.

— Tas atmaksāsies, — kapteinis mēdza apgalvot. — Jūs tikai nogaidiet un pavērojiet! To nepieciešams apdrošināt, taču jūs zināt, ka aģenti negrib noslēgt nekādus līgumus uz Paumotu salām.

Grīfs norādīja uz sīku kuterīti, kas aizmugurē virzījās pa to pašu kursu.

— Esmu gatavs derēt uz pieciem frankiem, ka mazā «Nuhīva» mūs apsteigs,

— Droši, — kapteinis Vorfīlds piekrita. — Tai ir traks ātrums. Mēs gan tai līdzās izskatāmies pēc lainera, bet mums ir tikai četrdesmit zirgspēku. «Nuhīvai» ir desmit zirgspēku, toties tā ir sīka kā sacīkšu jahta. «Nuhīva» tiks cauri pašam elles virulim, tomēr šitai straumei arī viņa nenoturēsies pretī. Te ātrums pašlaik būs desmit mezglu stundā.

Un ar desmit mezglu ātrumu «Malahini» tika iznests jūrā uz bēguma viļņa, kas to nežēlīgi valstīja un gāzelēja.

— Ūdens būs rioplūdis pēc pusstundas, tad mēs dosi­mies iekšā, — kapteinis Vorfīlds noteica ar tādu kā aiz­kaitinājumu, un tā cēloni tūdaļ paskaidroja nākamie vārdi. — Viņam nav nekādu tiesību saukt salu par Pār- leju. Admiralitātes kartēs un tāpat franču kartēs tā ir

atzīmēta kā Hikihoho. To savā laikā atklāja Bugenvils un nosauca pēc iezemiešu vārda.

— Kāda gan nozīme vārdam? — kravas pārzinis no­prasīja, tā izmantodams gadījumu atpūsties, rokas iebāzis krekla piedurknēs. — Te šī sala stāv mums tieši degun­galā, un uz tās ir vecais Pārlejs ar savām pērlēm.

— Kurš tās pērles ir redzējis? — taujāja Hermans, raudzīdamies no viena uz otru.

— Visiem par tām ir zināms, — kravas pārzinis at­teica. Viņš uzrunāja stūresvīru: — Tai-Hotauri, kā tur ir ar tām vecā Pārleja pērlēm?

Kanaks iepriecināts un pašapzinīgs viegli pagrozīja stūresratu šurp un turp.

— Mans brālis nirt priekš Pūrlejs trīs četri mēneši un daudz stāstīt par pērles. Hikihoho ļoti labs pērļu viets.

— Bet pērļu uzpircēji ne reizi nav piedabūjuši viņu šķirties kaut vai no vienas pērles, — kapteinis iejaucās sarunā.

— Stāsta, ka viņam bijusi pilna cepure ar pērlēm Ar­mandai, kad viņš iebraucis Tahiti, — kravas pārzinis tur- pināja stāstu. — Tas bija pirms piecpadsmit gadiem, un visu šo laiku viņš tikai ir krājis klāt — un vācis pērle­nes arī. Tās visi ir redzējuši — simtiem tonnu pērienu vāku. Stāsta, ka lagūna nu esot izzvejota tukša. Varbūt tāpēc viņš arī izsludinājis izsoli.