Džeks Londons: PĀRLEJA PĒRLES

— Ja viņš tiešām pārdos, tad šī būs gada lielākā pērļu raža visās Paumotu salās, — Grīfs noteica.

— Nē, bet paklausieties tak! —• Malhels, ko smacīgais karstums mocīja tāpat kā visus pārējos, vairs nespēja novaldīties. — Ko tas viss nozīmē? Kas tas vecais bīč- komers ir par putnu? Un kas par jezgu ar šīm pērlēm? Kāpēc tāda noslēpumainība?

— Hikihoho pieder vecajam Pārlejam, — kravas pār­zinis atbildēja. — Viņam bijusi varen laimīga roka uz pērlēm, viņš tās vācis un krājis gadu gadiem un nu pirms kādām nedēļām palaidis vēsti, ka rītdien tās iz­ūtrupēšot visiem, kas grib pirkt. Vai redzat to šoneru mastu mežu lagūnā?

— Astoņi, cik var saskatīt, — Hermans noteica.

— Ko gan tie meklētu tādā nieka atoliņā kā šis? — kravas pārzinis trieca tālāk. — Šeit jau pa visu gadu nesavāks kopras vienai šonera kravai. Tie ir sabraukuši uz izsoli. Tālab, redz, viņi ir šeit. Tālab, āre, mazā «Nu­hīva» tur pakaļgalā cenšas tikt mums garām, tikai ne­varu saprast, ko gan šis cerē tur nopirkt. Tās īpašnieks un reizē kapteinis ir Nerijs Herings, tāds angļu pusebrejs, un viņa debetā ir vienīgi nekaunība, parādi un rēķini par viskiju. Šai ziņā viņš ir ģeniāls. Viņš ir parādā tik dau­dziem, ka ikviens Papeetes tirgotājs ir ieinteresēts, lai vi­ņam klātos labi. Tie speciāli cenšas pagādāt šim kādu ienākumu. Viņiem tas nepieciešams pašu labā, bet Nerijs šo stiķi lieliski prot likt lietā. Es, piemēram, neesmu pa­rādā nevienam. Un kas no tā izriet? Ja es kādā lēkmē nokritīšu uz krasta un palikšu guļam, viņi mani mierīgi tur atstās, lai es sprāgstu vien nost. Viņiem no tā zaudē­jumi necelsies. Bet Nerijs Herings! Ko gan visu viņi ne­darītu, ja tam uzkristu kāda lēkme! Pašu labāko viņi ne­žēlotu šā labā! Pārāk daudz naudas viņi šim ir aizde­vuši, lai varētu pamest to guļam. Viņi to ņemtu pie sevis mājās un lolotu kā mīļo brāli. Varu jums apgalvot, ka godīga rēķinu maksāšana nemaz nav tik teicama lieta, kā izbļauts.

— Kāds sakars tam zellim Nerijam ar visu šo jezgu? — anglis apskaities noprasīja. Pavērsies pret Grifu, viņš teica: — Kas te ir par dullumu ar šīm pērlēm? Sāciet no paša sākuma!

— Jums vajadzēs man piepalīdzēt, — Grīfs nobrīdināja pārējos, sākdams stāstu. — Vecais Pārlejs ir liels dīvai­nis. Cik es viņu esmu redzējis, man, maigi izsakoties, liekas, ka viņš ir pa daļai jucis. Lai nu būtu kā būdams, bet notikums ir šāds. Pārlejs ir tīrasiņu francūzis. Reiz viņš man teica, ka esot no Parīzes. Viņa akcents tiešām šķiet parīzisks. Šajos novados viņš ieradās jau senajās dienās. Sāka tirgoties un darīja visu ko citu. Tā viņš arī nokļuva uz Hikihoho. Sāka ar tirgošanos, jo tā te bija īsti vietā. Salu apdzīvoja kāds simts nonīkušu paumotiešu. Viņš apprecēja karalieni — pēc iezemiešu paražām. Kad tā nomira, itin viss palika viņam. Uznāca masalu sērga, un dzīvajos atlika labi ja ducis iezemiešu. Viņš tos ba­roja, lika tiem strādāt un bija karalis. Bet pirms nāves karaliene bija dzemdējusi meitiņu. Tā ir Armanda. Triju gadu vecumā viņš to aizsūtīja uz sieviešu klosteri Pa- peetē. Kad tai bija septiņi vai astoņi gadi, viņš to nosū­tīja uz Franciju. Nu jau jūs sākat aptvert situāciju. Vis­izcilākais un aristokrātiskākais klosteris Francijā bija tā tik vien labs diezgan Paumotu salu karaļa un kapitālista vienīgajai meitai, un jums jau zināms, ka vecajā franču zemē nav aizspriedumu pret krāsainajiem. Meitene tika audzināta kā princese un ari uzskatīja sevi par tādu. Bez tam viņa domāja, ka ir pilnīgi baltā, un viņai nebija ne jausmas, ka pastāv tāda «krāsaino barjera».

Un nu seko traģēdija. Vecais, jau no sākta gala untu­mains savādnieks, tik ilgi bija tēlojis despotu Hikihoho salā, līdz pēdīgi viņam galvā iesēdās ideja, ka viņš ir pilnīgi likumīgs karalis, bet Armanda — princese un ka šinī ziņā viss ir pilnīgā kārtībā. Kad Armandai bija as­toņpadsmit gadu, viņš aizsūtīja kādu tai pakaļ. Naudas viņam bija čumī kvadrātā — kā būtu teicis jenkijs Bils. Viņš bija uzcēlis lielo namu Hikihoho salā un milzīgu, greznu bungalo Papeetē. Armandai vajadzēja ierasties ar pasta kuģi no Jaunzēlandes, un Pārlejs ar savu šoneri izbrauca, lai sastaptu meitu Papeetē. Un viņš arī būtu visu situāciju teicami nolīdzinājis, par spīti Papeetes smalkajai vistiņu un aunapieru sabiedrībai, ja neuznācis briesmīgais negaiss. Tas bija togad — vai ne tā? — kad Manu-Huhi tika noslaucīta no zemes virsas un noslīka septiņsimt cilvēku.

Pārējie piekrizdami palocīja galvu, bet kapteinis Vor­fīlds teica:

— Es tajā pūtienā braucu uz «Megpijas», un mūs iz­svieda krastā — «Megpiju» ar visu, kas uz tās virsū, ar visiem cilvēkiem līdz pat pavāram — ceturtdaļjūdzi tālu uz sauszemes starp kokospalmām Taiohaes līča galā … un šī osta tak skaitās droša pret vētrām!

— Nu jā, — Grīfs stāstīja tālāk, — veco Pārleju arī šis negaiss aizkavēja, un viņš ar savu pērļu pilno ce­puri sasniedza Papeeti trīs nedēļas par vēlu. Viņam bija nācies savu šoneri stiept ar trīšiem un vēl izbūvēt pusjū- dzes garu ceļu, līdz varēja iestīvēt kuģi atpakaļ jūrā.

Bet pa to laiku Armanda dzīvoja Papeetē. Neviens par viņu nelikās ne zinis. Pēc franču paraduma viņa aizgāja iepazīšanās vizītē pie gubernatora un ostas ārsta. Tie gan viņu pieņēma, bet neviena no vistiņām — viņu sie­vām šai viešņai nebija mājās, un neviena arī neapcie­moja viņu. Armanda bija ārpus sabiedrības, izstumta no tās — kaut kas tāds viņai ne murgos nebija rādī­jies —, un šādā laipnā veidā sabiedrības locekļi viņu informēja par šo faktu. Uz franču kreisera tur bija kāds jautrs jauns leitnantiņš. Armandu ieraudzījis, tas zau­dēja savu sirdi — tomēr galvu vis ne. Paši varat iedo­māties, kas tas bija par triecienu jaunajai meitenei — izsmalcinātai, skaistai, aristokrātiski audzinātai, izbau­dījušai visu labāko, ko vien spēj sniegt vecā Francija un kas par naudu iegūstams. Un varat arī uzminēt, kādas bija beigas. — Grīfs paraustīja plecus. — Pārleja bungalo kalpoja kāds japāņu sulainis. Tas visu bija redzējis. Tas stāstīja, viņa to izdarījusi aukstasinīgi kā samurajs. Paņē­musi stiletu … nekādas trauksmes, nekādas steigas, nekā­das nesavaldīgas bojāejas dziņas… paņēmusi stiletu, rū­pīgi novietojusi smaili tieši pret sirdi un ar abām rokām lēnām un spēcīgi iedūrusi to krūtīs.

Pēc tam ieradies vecais Pārlejs ar savām pērlēm. Runā, viena tur bijusi īpaši izcila — sešdesmit tūkstošu franku vērtībā. Pīters Džī to bija redzējis un vēlāk man teica — šādu summu viņš par to esot piedāvājis. Vecais vīrs uz kādu laiku galīgi nojūdzies no prāta. Viņam esot uzvilkuši trako kreklu un divas dienas turējuši sasais­tītu Koloniju klubā …

— Viņa sievas tēvocis, vecs paumotietis, esot pārgrie­zis trako kreklu un viņu atbrīvojis, — kravas pārzinis papildināja.

— Un tad vecais Pārlejs sācis izrēķināties, — Grīfs turpināja. — Sašāvis trīs lodes tajā dienaszaglī leitnantiņā …

— Trīs mēnešus tas esot nogulējis kuģa lazaretē, — kapteinis Vorfīlds piebilda no savas puses.

— Ietriecis vīna glāzi gubernatoram ģīmī; izcīnījis divkauju ar ostas ārstu; piekāvis savus iezemiešu kalpo­tājus; izdemolējis hospitāli; pārlauzis sanitāram trīs ri­bas un atslēgas kaulu un izbēdzis no slimnīcas; turēdams katrā rokā pa revolverim, aizgājis līdz savam šonerim, nekaunīgi izaicinādams policijas priekšnieku un visus žandarmus, lai tak apcietinot viņu, un aizbraucis uz Hi­kihoho. Runā, ka kopš tā laika viņš nekad vairs neesot atstājis salu.