Džeks Londons: PĀRLEJA PĒRLES

Kanaks pieķērās pie vatcrstagas, pārrausās pār priekš­gala reliņu un rāpus sasniedza pakaļklāju, kur jūrnieki bija saspiedušies kajītes virsbūves daļējā aizsegā. Vi­ņam ļāva brīdi atvilkt elpu, un tad Tai-Hotauri saraus­tītiem teicieniem, vairāk rādīdams ar zīmēm, pastāstīja, ko zināja.

— Nerijs … velna laupītājs … Viņš gribēt zagt… pērles … Nokaut Pārlejs … kāds vīrs vajag nokaut Pār­lejs … Neviens nezināt, kurš vīrs… Trīs kanakas, Ne­rijs, mans… Piecas pupas… cepurē… Nerijs sacīt — viena pupa melna būt… Neviens nezināt… Nokaut Pār­lejs … Nerijs velna melis … Visas pupas melnas būt… Piecas melnas … Kopras šķūnis tumšs … Katrs vīrs dabūt melna pupa … Nākt liels vējš … Neko darīt ne- varet… Visi sakāpt kokos … Ar tās pērles laime nebūt, es jums teikt jau pirmīt… Laime nebūt…

— Kur ir Pārlejs? — Grīfs kliegdams jautāja.

— Augšā koks … Trīs viņa kanaki tas pats koks … Nerijs un viens kanaks cits koks… Mans koks aizpūst uz elle, tad es peldēt uz kuģis.

— Un kur ir pērles?

— Augšā koks pie Pārlejs. Varbūt Nerijs tagad jau dabūt pērles.

Grīfs laida Tai-Hotauri stāstu tālāk no auss ausī. Kap­teinis Vorfīlds bija galīgi pārskaities, un visi redzēja, kā viņš griež zobus.

Hermans nokāpa kajītē un atgriezās, nesdams degošu lukturi, taču, tikko tas pacēlās virs kajītes sienas, vējš liesmu izdzēsa. Labāk viņam sekmējās ar kompasmājiņas lampiņu, kaut arī iededzināt to izdevās vienīgi pēc ilgas kopīgas pūlēšanās.

— Ir gan jauki vējaina nakts! — Grīfs ieauroja Mal- helam ausī. — Un visu laiku pūš arvien stiprāk.

— Cik stipri?

— Simt jūdžu stundā … divi simti… Nezinu … Tik stipru vēju neesmu vēl redzējis.

Lagūnu arvien vairāk pieplūdināja bangas, kas šļācās pāri atolam. Simtiem jūrasjūdžu negaiss bija triecis šos viļņus pretī bēgumam, kas tomēr nespēja necik mazināt viļņu sparu. Bet, tiklīdz iestājās paisums, tūdaļ viļņi acīm redzami kļuva lielāki. Mēness pievilkšanas spēks sadar­bībā ar vēju brāza visu Klusā okeāna dienviddaļu pār Hikihoho atolu.

Kapteinis Vorfīlds, kas ik pa brīdim nokāpa palūkoties inašīntelpā, reiz atgriezās ar ziņu, ka mašīnists guļot paģībis.

— Bet motoram tak nevar ļaut apstāties! — viņš bez­palīdzīgi izsaucās.

— Labs ir! — Grīfs atteica. — Iznesiet mašīnistu uz klāja. Raudzīšu viņu aizvietot.

Klāja lūka uz mašīntelpu bija cieši noblīvēta, pie mo­tora varēja iekļūt tikai pa šauru spraugu no kajītes. Kar­stums un nesadegušās gāzes dvaka šajā telpā pilnīgi smacēja nost. Grīfs aši apskatīja motoru, appētīja to no visām pusēm, pārlaida skatienu pārējām šaurās mašīn- telpas ierīcēm un tad izdzēsa petrolejas spuldzīti. Pēc tam viņš strādāja tumsā, gaismodams vienīgi ar neskai­tāmu cigāru kvēli, kurus kūpināja citu pēc cita, ieiedams kajītē tos iededzināt. Grīfs gan bija aukstasinīgs cilvēks, tomēr drīz vien viņu sāka pārņemt iedoma, ka ir ieslo­dzīts kopā ar mehānisku briesmoni, kas dārd, elso un kunkst kliedzošajā tumsā. Līdz jozmenim izmeties kails, viscaur notriepies ar kvēpiem un mašīneļļu, apdauzīts un saskrāpēts no pastāvīgajiem zvēlieniem, kuģim bez mi­tas mētājoties — te ienirstot ūdenī, te iznirstot no tā, ar smagu reiboni galvā no gāzu un gaisa maisījuma, kādu bija spiests ieelpot, Grīfs neatlaidīgi strādāja stundu pēc stundas, pārmaiņus gan glaudīdams, gan dauzīdams, gan labinādams, gan lādēdams kā pašu motoru, tā vi­sas detaļas. Aizdedze sāka niķoties. Degvielas pievade kļuva nevienmērīga. Bez tam — kas visļaunākais — ci­lindri sāka pārkarst. Kajītē tika noturēta konsultatīva ap­spriede, kurā mašīnists pusportugālis lūgšus lūdzās uz pusstundu izslēgt motoru, lai to kaut cik atdzesētu un lai varētu salabot ūdens cirkulācijas vadus. Kapteinis Vorfīlds ne dzirdēt negribēja par motora apturēšanu. Me­tiss zvērējās, ka citādi motors tik un tā sabojāšoties un apstāšoties, pie tam uz visiem laikiem. Grīfs ar nelabi zalgojošām acīm, notašķījies un apdauzīts, sabrēca un izlamāja abus un norīkoja visu pa savam. Malhels, kra­vas pārzinis un Hermans tika likti pie darba kajītē — tiem vajadzēja divreiz un pat trīsreiz izfiltrēt benzīnu. Mašīntelpas grīdā izcirta caurumu, un kāds kanaks ne­pārtraukti vilka augšā netīro tilpnes ūdeni, ar ko lais­tīt cilindrus, kamēr Grifs pats visu laiku gāza eļļu pār motora kustīgajam detaļam.

— Nemaz nezināju, ka jūs esat tāds speciālists ben­zīna lietās, — kapteinis Vorfīlds apbrīnodams teica, kad Grifs kārtējo reizi iespruka kajītē ieraut kādu elpas vil­cienu druscīt mazāk piesārņota gaisa.

— Es peldos benzīnā, — Grīfs nikni izgremza caur zobiem. — Es to dzeru.

Tā arī palika nezināms, kādos veidos Grīfs vēl prot iz­mantot benzīnu, jo šaj'ā mirklī visi cilvēki, kas atradās kajītē, kā arī izfiltrētā benzīna kannas tika triekti pret priekšējo šoti — «Malahini» pēkšņi iegrūda degunu sevišķi dziļā vilnī. Vairākas minūtes neviens nespēja tikt uz kā­jām, jo viņus valstīja uz priekšu un atpakaļ, mētāja un dauzīja no sienas pret sienu. Šonerim cits pēc cita gā­zās pāri trīs milzīgi viļņi, tas krakšķēja, stenēja un dre­bēja, nespēdams panest uz klāja sagruvušo ūdens masu spiedienu. Grīfs aizrāpās līdz motoram, bet kapteinim Vorfīldam izdevās notrāpīt izdevīgu mirkli, lai pa trapu uztraustos uz klāja.

Atpakaļ viņš ieradās tikai pēc pusstundas.

— Lielā laiva ir prom, — viņš ziņoja. — Kambīze ir prom. Viss ir prom, palicis tikai klājs un lūkas. Un, ja motors nebūtu darbojies, mēs arī būtu prom. Turpiniet šo svētīgo darbu!

Ap pusnakti mašīnista plaušas un smadzenes bija kaut cik atbrīvojušās no gāzu dvingas, tā ka viņš varēja at­slogot Grifu, kurš uzrausās uz klāja, lai pavēdinātu arī savas plaušas un smadzenes. Viņš piebiedrojās pārējiem, kas bija saguluši aiz kajītes virsbūves, cieši turēdamies abām rokām un piedevām vēl nodrošinājušies, piesieda- mies ar virvēm. Cilvēki bija sablīvējušies īstā ņudzeklī, jo kanakiem šī bija vienīgā vieta, kur varēja mazliet pa­tverties. Daži gan bija paklausījuši skipera uzaicināju­mam un nokāpuši kajītē, bet gāzu dvinga tos tūdaļ iz­dzina atpakaļ. «Malahini» klājs bez pārtraukuma atra­dās ūdenī — te kuģis ienira vilnī, te pār to gāzās bangu brāzma, un cilvēki elpoja gaisa, šļakatu un ūdens maisī­jumu.

— Tā tik ir vētra, Malhel! — Grīfs kliedza viesim starpbrīdī starp diviem kuģa nirieniem.

Malhels ķepurojās, klepoja un jaudāja vienīgi pamāt ar galvu. Spigates nespēja aizvadīt milzīgās ūdens ma­sas, kas vēlās pār šonera klāju. Kuģim gāzelējoties, viļņi skalojās no viena reliņa līdz otram un atpakaļ, un, kad «Malahini» atsēdās uz pakaļgala, sasliedams priekšvadni pret debesīm, ūdens sagāzās pār pūpi. Tas straumēm lija iekšā pa trapu, plūda pār kajītes virsbūvi, mērcēdams un dauzīdams cilvēkus, kas pieplakuši turējās tās aizvējā, un pēdīgi izslējās pāri pakaļgala reliņam.

Malhels viņu pamanīja pirmais un piebikstīja Grifam, lai pievērstu arī tā uzmanību. Tas bija Nerijs Herings, kas, kaut kur pieķēries, knūpus turējās uz klāja tieši tajā vietā, kur pār viņu krita kompasmājiņas lampas vājais blāzmojums. Viņš bija gandrīz kails, apjozies vienīgi ar gurnu jostu, aiz kuras tieši gar ādu bija aizbāzts duncis bez maksts.

Kapteinis Vorfīlds atraisīja virves, ar kurām bija pie­sējies, un aizrāpoja pāri citu jūrnieku ķermeņiem. Kad kompaslampas gaismā kļuva saskatāma viņa seja, tā bija saviebta dusmās. Pārējie redzēja, ka viņš kaut ko saka, bet skaņas aiznesa vējš. Kapteinis pat nemēģināja tuvināt .lūpas Nerija ausij. Gluži otrādi — viņš ar žestu tam rādīja pār malu. Nerijs Herings, redzams, to labi saprata. Viņa baltie zobi atiezās ņirdzīgā ļaunprieka smīnā, un tad viņš piecēlās stāvus visā savā varenajā augumā.