Džeks Londons: PĀRLEJA PĒRLES

— Nu, īsts slepkava! — Malhels bauroja Grifam ausī.

— Viņš lika, lai nogalina veco Pārleju! — Grīfs bļāva atpakaļ.

Sinī brīdī ūdens pār pūpi neskalojās un «Malahini» gu­lēja uz līdzena ķīļa. Nerijs apņēmīgi raudzīja aiziet līdz reliņam, taču vēja grūdiens to nogāza uz klāja. Tad viņš sāka rāpot četriski un tumsā izzuda jūrnieku skatienam, tomēr tie bija droši pārliecināti, ka viņš pārkāpis pār malu. «Malahini» dziļi ienira, un, kad viņi atkal bija tikuši laukā no plūdiem, kas skalojās pār pakaļgalu, Grifs pie­liecās pie Malhela auss.

— Viņš galu neņems! Tas taču ir Tahiti Cilvēks-Zivs! Viņš pārpeldēs lagūnu un sasniegs atola otru malu, ja vien vēl kāds atols ir palicis.

Pēc minūtēm piecām jauna plūdu straume pār kajītes jumtu uzgāza jūrniekiem virsū veselu mudžekli cilvēku ķermeņu. Jūrnieki tvēra tos, kā pagadījās, un turēja ciet, kamēr ūdens atkal noskrēja, tad atpeldējušos nostiepa lejā kajītē un sāka pētīt, kas tie tādi ir. Uz grīdas ne­kustēdamies atmuguriski gulēja vecais Pārlejs ar aizvēr­tām acīm. Abi pārējie bija viņa brālēni kanaki. Visi trīs bija kaili un asinīm notraipīti. Vienam kanakam pārlauztā roka nevarīgi karājās gar sānu. Otram kanakam asinis plūda no vaļējas brūces galvā.

— Vai to izdarījis Nerijs? — Malhels noprasīja.

Grīfs papurināja galvu.

— Nē, viņi ievainoti, kad viļņi viņus trieca pret klāju un kajītes sienām.

Piepeši iestājās kāda pārmaiņa, tā ka cilvēki apmulsuši palika stāvam neizpratnē. Brīdi bija grūti aptvert, ka no­rimis vējš. Tas bija aprāvies tikpat pēkšņi, kā apraujas zobena cirtiens. Šoneris turpināja zvalstīties un rakties viļņos, raustīdamies enkura ķēdēs, un viņi pirmo reizi saklausīja, cik spalgi tas brīkšķ. Pirmoreiz viņi arī dzir­dēja ūdens šalkoņu, tam gāžoties pār klāju. Mehāniķis apturēja motoru.

— Mēs esam ciklona centrā, — Grifs sacīja. — Nu tikai gaidiet vēja apsviedienu! Pūtīs tikpat neganti kā iepriekš. — Viņš palūkojās barometrā un nokliedza: — 29,32!

Pirmajā brīdī Grīfs neprata pieklusināt balsi, kas stun­dām ilgi bija aurojusi pret vētru, tālab viņš runāja tik skaļi, ka pārējiem griezās ausīs.

— Visas ribas iedragātas, — teica kravas pārzinis, vis­garām notaustīdams Pārleja sānus. — Vēl jau gan elpo, bet miršanas vaina.

Vecais Pārlejs iestenējās, nespēcīgi sakustināja vienu roku un pavēra plakstus. Acīs pavizēja atskārtas atgrie­šanās.

— Mani brašie džentlmeņi, — viņš gārgdams nočuk­stēja. — Nepiemirstiet… izsole… pulksten desmitos… ellē.

Plaksti atkal aizkrita ciet, un apakšžoklis jau grasījās slīgt lejup, taču vecais pamanījās pārvarēt nesamaņas uzplūdu tik ilgi, lai pēdējo reizi vēl varētu skaņi un nicīgi noirgoties.

Gan virs klāja, gan zem tā atkal gāja vaļā elle. No jauna visus apņēma jau tik pierastā vēja rēkoņa. «Mala­hini» brāzma ķēra no sāna, sagāžot kuģi ūdenī gandrīz līdz bimsu galiem, kamēr enkuri to atkal atrāva atpakaļ. Enkurķēdes iegrieza to vējā, un «Malahini» sāka raustī­ties, turēdamies uz līdzena ķīļa. Motoru atkal iedarbināja, un tas sāka pukšķināt.

— No ziemeļrietumiem! — kapteinis Vorfīlds uzkliedza Grifam, kad tas izlīda uz klāja. — Ar vienu rāvienu ap­cirties par astoņiem rumbiem.

— Nerijs nu vairs lagūnai pāri netiks, — Grīfs pie­zīmēja.

— Tad viņu atpūtis atpakaļ pie mums — vēl jo ļaunāk.

Pēc tam kad viņi bija tikuši cauri ciklona centram, ba­rometrs sāka aši kāpt. Tikpat strauji rimās arī vējš. Kad tas svilpoja vairs tikai kā parastā vētra, motors pēkšņi palēcās gaisā, visu savu četrdesmit zirgspēku pēdējā kon­vulsīvajā piepūlē atraudamies no pāršķeltās pamatnes plātnes, un nogāzās uz sāniem. Netīrā tilpnes ūdens šal­tis čūkstēdamas šļācās tam pari, un tvaiks mutuļiem uz­vijās gaisā. Mašīnists pārbīlī laida vaļā vaimanas, bet Grifs, sirsnīgā līdzjūtībā noskatījies uz vraku, iegāja ka­jītē un ar kokvilnas vīkšķiem sāka bružāt nost eļļainos netīrumus no krūtīm un roku delmiem.

Kad Grīfs, aizšuvis brūci viena kanaka paurī un otram kanakam ieŠinējis roku, uznāca uz klāja, saule bija uz­lēkusi un vēdinājās vismaigākā vasarīgā brīze. «Mala­hini» gulēja tuvu krastam. Priekšgalā Hermans ar mat­rožiem vilka iekšā samudžinātās enkurķēdes un lūkoja tās atrežģīt. «Papara» un «Tahaa» bija nozudušas, un kap­teinis Vorfīlds tālskatī pētīja atola viņējo malu.

— Pat ne skaidas no tām nav atlicis, — viņš noteica. — Tā, lūk, iet, ja nav motora! Kuģi laikam bija pārdzīti pār lagūnu pirms lielā vēja apsviediena.

Krastā, kur bija atradusies Pārleja māja, nemanīja ne mazākās zīmes no kādas ēkas. Kādu trīssimt jardu platā joslā, kur pāri bija gāzusies ārējā bangotne, nebija vairs neviena koka, pat ne stumbēna. Tālāk šur tur rēgojās pa atsevišķai palmai, un neskaitāmi koki nolauzti gulēja gar zemi. Tai-Hotauri apgalvoja, ka redzot kaut ko kusta­mies kādas saglabājušās palmas lapotnē. Uz «Malahini» vairs nebija palikusi neviena laiva, un kuģinieki noskatī­jās, kā Tai-Hotauri peldus dodas uz krastu un uzrāpjas kokā.

Kad viņš atgriezās, tie palīdzēja pārrāpties pār reliņu iezemiešu meitenei no Pārleja mājkalpotāju saimes. Taču vispirms meiča padeva tiem augšup sapluinītu grozu. Tajā gulēja vesels metiens vēl aklu kaķēnu — visi beigti, izņemot vienu, kas pīkstoši ņaudēja un lūkoja rampāties uz vārgajām kājelēm.

— Paskat! — Malhels ieteicās. — Kas tas tāds?

Viņi ieraudzīja gar piekrasti soļojam kādu vīrieti.*Tas kustējās laiski, itin kā iznācis rīta pastaigā. Kapteinis Vorfīlds nožņirkstināja zobus. Tas bija Nerijs Herings.

— Hallo, skiper! — Nerijs uzsauca, nonācis tiem iepre­tim. — Vai es varu ierasties pie jums uz borta un dabūt kaut ko brokastīs?

Kapteiņa Vorfilda seja un skausts sāka pieblīst un vēr­tās tumši sarkani. Viņš lūkoja parunāt, bet tikai norīs­tījās.

— Ej ellē… ej ellē… — tas bija viss, ko viņš jaudāja izsacīt.

6 — Džeks Londons VIII sej,

[3] stils, kas veidots pec senajiem spāņu katoļu misijas paraugiem Kalifornijā.

[4] svīps — neliela kombinācija kazino spēlē.

[5] koka miza, no kuras šķiedrām gatavo apģērbus un paklājus.