Džeks Londons - PĀRLEJA PĒRLES

— Kāp laivā un ņem airi! — Kapteinis Vorfīlds tam pavēlēja.

Tai-Hotauri mundri pierikšoja klāt, bet Nerijs Herings ar saviem kanakiem palika stāvam pēdu četrdesmit at­statu un noskatījās.

— Mans vairs nestrādāt priekš jums, skiper, — Tai- Hotauri teica skaļi un nekaunīgi. Tomēr sejas izteiksme šiem vārdiem neatbilda, jo kanaks centīgi un zīmīgi mirk­šķināja acis. — Lamāt mans, skiper, — viņš teica pie­smakušā čukstā un atkal zīmīgi piemiedza acis.

Kapteinis Vorfīlds uztvēra šo repliku un sāka attiecīgi darboties. Viņš pacēla kā dūri, tā balsi.

— Tūdaļ kāp laivā, — viņš brēca, — vai es tevi sa- malstīšu mīkstu!

Kanaks iespītīgi parāvās atpakaļ, un Grifs stājās starpā, lai nomierinātu kapteini.

— Mans iet strādāt uz «Nuhīva», — Tai-Hotauri pazi­ņoja un pievienojās gaidošajai grupiņai.

— Nāc atpakaļ! — kapteinis draudīgi auroja.

— Viņš ir brīvs cilvēks, skiper, — ierunājās Nerijs Herings. — Viņš ir braucis uz mana kuģa agrāk un brauks atkal, tas ir viss.

— Nāciet, mums jātiek uz klāja, — Grīfs skubināja.

— Redziet, cik tumšs jau sameties!

Kapteinis Vorfīlds padevās, bet, kad laiva atīrās no malas, viņš tās pakaļgalā piecēlās kājās un pakratīja dūri pret krastu.

— Gan es vēl ar jums izrēķināšos, Nerij, — viņš klie­dza. — No visiem skiperiem šeit jūs esat vienīgais, kurš zog citiem kapteiņiem matrožus. — Apsēdies viņš klusā balsī ievaicājās: — Kas gan tam Tai-Hotauri padomā? Viņš kaut ko ir sagudrojis — bet kas tas varētu būt?

Kad laiva piebrauca pie «Malahini» borta, pār reliņu tiem pretī lūkojās Hermana pārbiedētā seja.

— Barometram drīz izkritīs dibens, — viņš pavēstīja.

— Būs briesmīgs pūtiens. Es jau sagatavoju arī stār- borta enkuru.

— Pārbaudiet arī pašu lielāko, — kapteinis Vorfīlds norīkoja, uzņemdamies savus pienākumus. — Hei, puiši, uzvelciet šo laivu uz klāja! Nolieciet ar dibenu uz augšu un pamatīgi nodrīvējiet!

Uz visu šoneru klājiem vīri rosīgi darbojās. Visās ma­lās žvadzēja pārbaudāmās enkurķēdes. Te viens, te otrs kuģis pagriezās un izmeta otru enkuru. Tie, kuriem, tā­pat kā «Malahini», bija trešais enkurs, sagatavoja arī to, lai varētu izmest, kad kļūs redzams, no kura rumba vējš pūš.

Arējās bangotnes rēkoņa nemitīgi pastiprinājās, kaut gan lagūna gulēja rāma kā spogulis. Pārleja lielajā namā, kas zvilnēja uz smilšu sēres, nemanīja nekādas dzīvības zīmes. Tāpat pamestas stāvēja arī laivu būdas, kopras šķūņi un nojumes pērleņu glabāšanai,

— Man būtu liela patika pacelt enkurus un braukt prom, — Grīfs teica. — Ja te apkārt būtu atklāta jūra, es tā arī darītu. Bet kā ziemeļos, tā austrumos stiepjas atolu virknes, un mēs esam ieslēgti. Tad jau izdevīgāk šķiet palikt tieši še. Kā jūs domājat, kapteini Vorfīld?

— Pilnīgi piekrītu jums, lai gan lagūna nav nekāds dzirnavu dīķis, kur droši paglābties. Kaut zinājis, no kuras puses tā nāks! Oho! Viens Pārleja kopras šķūnis gatavs gan.

Viņi ieraudzīja stiebriem jumto šķūni paceļamies aug­šup un apveļamies, bet putu vērpete, pāršļākusies pāri smilšu korei, ieplūda lagūnā.

— Gāžas pāri! — Malhels izsaucās. — Un tas vēl tikai sākums. Re, kur nāk atkal!

Šķūņa grausts šoreiz apmeta kūleni un nogāzās smil­tīs. Trešais vilnis salauzīja to šķembās un pa nogāzi aizskaloja uz lagūnu.

— Ja sāks pūst, vismaz kļūs drusciņ vēsāks, — Her­mans nomurdēja. — Te jau nav vairs ko elpot. Pekles karstums. Esmu izžuvis kā plītskrāsnī.

Ar smago dunci, ko nēsāja makstī pie jostas, viņš pār­šķēla dzeramo kokosriekstu un iztukšoja tā saturu. Ari pārējie centīgi sekoja šiin paraugam, tikai reizi pārtrauk­dami sūkšanu, lai noskatītos, kā sagrūst kāds no Pār­leja gliemežvāku šķūņiem. Barometra atzīme patlaban rādīja 29,50.

— Jādomā, esam visai tuvu zemspiediena apgabala centram, — Grifs iepriecināts piezīmēja. — Līdz šim man ne reizes nav gadījies nokļūt pašā viesuļvētras sirdī. Jums arī, Malhel, tas būs interesants piedzīvojums. Ba­rometrs krītas tik strauji, ka negaiss acīmredzot būs va­rens.

Kapteinis Vorfīlds norēcās, un visu acis pievērsās vi­ņam. Kapteinis tālskatī lūkojās garenvirzienā pāri lagū­nai uz dienvidaustrumiem.

— Tur tā nāk, — viņš mierīgi noteica.

Nemaz nevajadzēja tālskata, lai saskatītu. Pār lagū­nas virsmu šķita joņojam dīvaini aprisēta dūmaka. Gar abām atola malām tādā pašā ātrumā to pavadīja strauja kokospalmu saliekšanās un lidojošu lapu spieti. Vējbrāz- mas priekšējo malu uz lagūnas virsmas iezīmēja blīva, tumša, vēju kulta ūdens josla. Tās avangardā kā strēl­nieku priekšpulki šaudījās žiglas atsevišķas vēja sīpas.

Aiz šās joslas traucās kādu ceturtdaļjūdzi plata ūdens lāma, kas šķita rāma kā spogulis. Tad atkal sekoja tumša, vēju kulta ūdens svēdra, bet aiz tās visa lagūna virda baltās, viruļainās putās.

— Kas tā par rāmu ūdens svītru? — Malhels vaicāja.

— Bezvējš.

— Bet tā taču joņo tikpat ātri kā vējš, — otrais iebilda.

— Tai tas jādara, citādi vējš to apsteigs, un tad vairs bezvēja nebūs. Šī ir vētra ar divkāršu fronti. Es reiz šādu te brāzmu piedzīvoju pie Savajām. Tā bija īsta du- bultfrontes vētra. Blākš! Uzgāzās trieciens, tad acumirklis klusuma un atkal jauns brāziens. Stāviet stingri un tu­rieties cieši! Nu tā tūlīt būs klāt. Skat, kas notiek ar «Robertu»!

«Roberta» ar vaļīgām enkurķēdēm gulēja vairāk vēja pusē, un brāziens to šķērseniski patrieca uz priekšu kā salmiņu. Tad ķēdes ar šausmīgu rāvienu to apstādināja, sagriežot bugspritu pret vēju. Pirmais vēja grūdiens no­raustīja šoneri pēc šonera, arī «Malahini», līdz tos sa­turēja stingri nostieptās ķēdes. Kad «Malahini» enkuri ar grūdienu aprāva tā slīdēšanu, Malhels un pat vairāki kanaki nogāzās no kājām.

Un tad pēkšņi vējš pazuda. Viņus bija sasniegusi jo­ņojošā bezvēja josla. Grīfs uzrāva sērkociņu, un rāmajā gaisā liesmiņa bez kāda aizsega dega mierīgi, pat neplī- voja. Nolaidās bieza krēsla. Mākoņu klājs, kas jau stun­dām ilgi bija slīdzis zemāk un zemāk, nu šķita nogūlis tieši virs jūras līmeņa.

Uzbrāžoties vētras otrajai frontei, atkal «Roberta» pir­mā noraustījās sastieptajās ķēdēs, un tad aši cits pēc cita to pašu atkārtoja pārējie šoneri. Satrakotā jūra virda, balti putodama, klāta sīkiem šļakatu vilnīšiem. «Mala­hini» klājs drebēja zem cilvēku kājām. Sastriegtās falles rībināja pret mastiem kā bungas, visas tauvas un tro­ses sāka neganti dūkt kā milzu rokas skartas stīgas. Stā­vot ar seju pret vēju, elpu ievilkt nebija iespējams. Mal­hels, kas līdz ar citiem bija iespiedies pavēnī aiz kajītes virsbūves, nejauši pabāza galvu ārā, un vienā mirklī viņa plaušās ietriecās tāds daudzums saspiesta gaisa, ka viņš vairs nejaudāja dabūt to ārā un bezmaz noslāpa, kamēr izdevās aizgriezt galvu sānis.

— Kaut kas neticams! — viņš elsa, taču neviens viņu nedzirdēja.

Hermans ar vairākiem kanakiem četrrāpus centās aiz­kļūt līdz priekšgalam, lai iemestu vēl trešo enkuru. Grīfs piebikstīja kapteinim Vorfīldam un norādīja uz «Ro­bertu». Tā slīdēja ar visiem enkuriem, nākdama viņiem tieši virsū. Vorfīlds pielika muti Grifam pie auss un iekliedza:

— Mēs arī slīdam!