Džeks Londons - UZ MAKALOA PAKLĀJA

— Lilolilo to teica! — Bella izsaucās nosarkdama. Vi­ņas garenās, brūnās acis sāka starot, kad atmiņas pāri gadiem meta tiltu uz iemīlēto, kas nu jau pusgadsimtu kā miris un sabiris pīšļos. Bet havajiešu sievietēm iedzim­tās maigās kautrības dēļ viņa steidza noslēpt pēkšņo sirds atklātību, turpinādama slavas dziesmu par Hilo.

— Ak, kad viņš, nesdams mani mugurā, drāzās gan augšup, gan lejup pa garas zāles klātajām nogāzēm, tā šķita kā maldīšanās sapņu mežos, jo zāle ik pie lēciena pašķīrās, zirgam auļojot kā briedim, kā trusītim vai kā foksterjeram, — nu, tu jau zini, kā tie prot lēkšot. Un cik tramīgs, kā dīžādamies slējās uz pakaļkājām! Šis zirgs bija cienīgs nest karavadoni, pat tādu kā Napoleons vai Kičeners. Un acis — ne ļaunas, bet, ai, tādas šķelmī­gas, saprātīgas, un raudzījās viņš tā, it kā arvien gudrotu kādu niķi, gribēdams uzjautrināties vai palaid­ņoties. Un es lūdzu tēvqci Džonu, lai dod rnan Hilo. Tē­vocis Džons raudzījās manī, bet es skatījos viņā; un, kaut arī viņš neko neteica, es zināju, ka viņš izjuta: «Mīļā Bella,» — un es sapratu — kaut kā to pauda šī viņa raudzīšanās manī —, ka acu priekšā viņam stāv princese Naomi. Un tēvocis Džons teica «jā». Tā, lūk, tas notika.

Bet viņš pieprasīja, lai es pati pārbaudu Hilo, visla­bāk — izmēģinu vienatnē. Zirgs bija untumains, brī­nišķīgi untumains. Tomēr ne jau ļauns, ne viltīgs. Es vai ik brīdi zaudēju vadību pār viņu, taču nekad neļāvu vi­ņam to atskārst. Bail man nebija nemaz, un tas man pa­līdzēja arvien izjust viņu, kālab zirgam likās, ka ne lēcienu nav izdarījis bez manas ziņas.

Es bieži esmu prātojusi, vai tēvocis Džons maz no­jauta, kas var notikt. To gan zinu, ka pašai man par to nebija ne domiņas, kad todien aizjāju un piebiedrojos princesei Manā. Nekad vairs nav piedzīvots tāds svētku laiks.. Tu jau zini, cik diži vecie Pārķēri mēdza uzņemt viesus. Mežacūku medības un meža dzīvnieku šaušana, zirgu iejāde un apzīmogošana. Kalpotāju mitek|i bāztin piebāzti. Pārķēra kovboji sapulcējušies fermā no visām malām. Un visas šīs meitenes — gan no Vaimeas, gan no Vaipio un Honokā, un Pāuilo —, es tās kā šodien re­dzu garās rindās sēžam uz iejādes aploka akmens vaļņa un darinām lei (ziedu vītne) saviem iemīlētajiem kovbo­jiem. Un naktis, smaržainās naktis, mele dziesmošana un hula dejas, un pa lielajiem Manas dārziem zem kokiem ik pa divi klaiņoja mīlētāji. Un princis … — Bella ap­klusa, un labu brīdi, kamēr viņa lūkoja saņemt sevi rokās un savaldīties, ar tukšu skatienu vērdamās tālē pāri zila­jam apvārsnim, viņas sīkie, spožie zobi, vēl arvien nevai­nojami veseli, bija redzami dziļi iecirtušies apakšlūpā. At­guvusies viņa atkal pievērsa acis māsai.

— Viņš bija īsts princis, Marta. Tu jau viņu redzēji Kilohana, pirms… pēc tam kad biji atgriezusies no se­mināra. Viņu uzlūkot bija bauda ikvienas sievietes acīm, jā, un vīrieša .tāpat. Divdesmit pieci gadi vecs — pašā krāšņākajā vīra briedumā; dižens un karalisks viņš bija augumā, tikpat dižens un karalisks arī garā. Vienalga, cik pārdroši joki, cik pārgalvīgi traka izprieca, viņš, šķiet, ne mirkli neaizmirsa, ka ir no karaļa cilts un ka visi viņa priekšteči bijuši augsti virsaiši līdz pat tam pirmajam, par kuru vēl dziesmo cilts hronikās un kurš vadījis savas laivas uz Tahiti un Raiateu un atkal atpa­kaļ. Viņš bija piemīlīgs, laipns, maigi biedrisks, ārkārtīgi draudzīgs — un atkal stingrs un bargs, pat skarbs, ja viņu dziļi aizskāra. Grūti paskaidrot, ko es domāju. Viņš bija īsts vīrietis, vīrietis, vīrietis, un viņš bija īsts prin­cis, viņam piemita kaut kas no jautra zēniskuma un at­kal tāda dzelžainība, kas darītu viņu par labu un stingru Havajas karali, būtu viņš uzkāpis tronī.

Es viņu redzu šobrīd tāpat, kā redzēju pašā pirmajā dienā, kad skāru viņa roku, runāju ar viņu… tikai da­žus kautrus vārdus, juzdamās viss kas, tikai ne sieviete, kas jau gadu kā precējusies ar pelēko haole pelēkajā Na­halā. Pirms pusgadsimta notika šī sastapšanās — atce­ries, kā tolaik ģērbās mūsu jaunie vīrieši: baltas kurpes un garas bikses, balti zīda krekli ar greznām, košām spāniešu šallēm ap vidu, — un veselu pusgadsimtu manā sirdī nav izbalējis viņa tēls. Viņš stāvēja mauriņā draugu pulciņa vidū, un Ella Higinsvērza veda mani turp, lai iepazīstinātu mūs. Šai mirklī princese Lihue ķir­cinādamās tai ko uzsauca, un Ella bija spiesta apstāties, lai atbildētu, bet es paliku stāvam kādu soli tai priekšā.

Prinča skatiens nejauši skāra mani, kad es tur stā­vēju viena pati samulsusi, apjukusi. Ai, cik skaidri es viņu redzu! Galva mazliet atmesta, izturēšanās stalta, moža, pavēlnieciska un pilnīgi brīva, kāda viņam bija tik raksturīga. Mūsu acis sastapās. Viņš pielieca galvu vai arī pavērsa to pret mani, es pati nezinu, kas īsti no­tika. Vai viņš pavēlēja? Vai es paklausīju? Nezinu. To gan zinu, ka patīkami bija mani uzlūkot — meiteni ar smar- žainu maile ap galvu, tērpušos princeses Naomi brīnišķī­gajā holoku, ko tēvocis Džons man bija aizdevis no savas tabu istabas; un vēl zinu, ka viena pati soļoju viņam pretī pāri Manas maurājam un ka viņš panācās nostāk no tiem, kas stāvēja ap viņu, lai satiktu mani pusceļā. Mēs gājām viens pie otra pāri zālājam, neviena nepava­dīti, it kā mēs tiektos viens pie otra pāri mūsu dzīvībām.

… Vai es biju skaista, māsiņ Marta, kad biju jauna? Es nezinu. Nezinu. Bet tajā mirklī, kad viņa skaistais un patiesi karaliskais vīrišķīgums mani skāra, iešķeldamies. pašā sirdī, es pēkšņi jutu skaistumu arī pati sevī — kā lai to pasaka? — it kā viņā mītošā pilnība izstarotu no viņa un ar burvju spēkiem ieplūstu manī.

Ne vārds netika izrunāts. Bet, ai, es zinu, ka pacēlu galvu, lai vaļsirdīgi atbildētu tiem neizrunātajiem vār­diem, ko dzirdēju skanam pērkonu un trompešu balsīs, un, ja pat man draudētu nāve par šo vienu skatienu un šo vienu mirkli, es zinu, ka tomēr nespētu atturēties, ne- atdevusi visu sevi, to skaidri liecināja mana seja, acis un viss mans dziļas elpas šūpotais augums.

Vai es biju skaista, Marta, ļoti skaista, kad man bija deviņpadsmit gadu, gandrīz divdesmit?

Un Marta ar saviem sešiem desmitiem un vēl četriem gadiem raudzījās Bellā, kas skaitīja sešus desmitus un vēl astoņus gadus, un palocīja galvu vispatiesākajā ap­stiprinājumā, pati klusībā uzņemdama sevī visu, ko šinī mirklī skatīja — Bellas kaklu, vēl arvien apaļigu un daiļi veidotu, garāku nekā parasto Havajas sieviešu kakli, kolonnu, kas karaliski balstīja augstas virsaites galvu un seju ar augstiem vaigu kauliem un augstām uzacīm, Bellas matus, augstu uzsukātus, kuplus, gadu sudrabā lāsmojošus, vēl arvien cirtainus un spilgti, asi kontrastējošus ar skaidri izvilktajām, šaurajām, melna­jām uzacīm un tumši brūnajām acīm. Un viss, ko Marta skatīja, bija tik kautri atturīgs, ka spieda arī viņu kautri nolaist acis lejāk — uz māsas krāšņajām krūtīm un iz­teikti pareizajām auguma līnijām līdz pat zīda zeķēs un augstpapēžu kurpītēs ieautajām kāju pēdām, mazām, apaļīgām, ar nevainojami izliektu pēdas virsu.

— Jā, kad cilvēks ir jauns, vienreiz mūžā jauns! — Bella iesmējās. — Lilolilo bija princis. Es taču iepazinu ikkatru viņa vaibstiņu visdažādākos veidos,.. vēlāk, mūsu brīnumu dienās un naktīs pie dziedošiem ūdeņiem, pie miegaini dūcošām bangotnēm un augsto kalnu takās. Es pazinu viņa jaukās, drosmīgās acis ar taisnajām, mel­najām uzacīm, degunu, kas neapšaubāmi bija Kameha- mehas deguns, un šo mīļo lūpu vispēdējo, tikko jaušamo izliekumu. Nevienam gan, Marta, nav tik skaista mute kā havajiešiem.