Džeks Londons - UZ MAKALOA PAKLĀJA

Bella atzinās, ka tiešām viņai bijis nodoms samaksāt skolas biedrenes dēlam mācību naudu koledžā, un apmieri­nāta piebilda:

— Tomēr daudz jaukāk iznācis, ja Ho-o-la-as akcijas var samaksāt par to. Savā ziņā, redzi, tas ir Rosko nopelns, jo es uzticējos viņa spriedumam, kad ieguldīju savu naudu. Bella lēnām aplaida skatienu visapkārt, un viņas acis uztvēra ne tikai skaistumu un rāmo mieru, kas tām pavērās šeit, bet arī skaistuma un miera pārbagātību, kādu varēja nojaust neskaitāmās tādās pašās oāzēs uz visām salām. Viņa tīksmi nopūtās un piezīmēja: — Visām mums laulātie draugi darījuši jauku mūsu dzīvi, likdami lietā to, ko mēs liem dāvājām.

— Un laimīgu… — Marta piekrizdama piebilda, bet tad aizdomīgi strauji aprāva iesākto teicienu.

— Un laimīgu — visām mums, izņemot māsiņu Bellu,— Bella ar piedodošu smaidu pabeidza Martas domu.

— Par daudz jau smaga bija šī laulība, — Marta no­murmināja, vai kusdama maigumā un līdzcietībā. — Tu biji tik jauniņa. Tēvocim Robertam nevajadzēja vis tevi spiest uz to.

— Man bija tikai deviņpadsmit gadu. — Bella palocīja galvu. — Bet tā nebija Džordža Kāstnera vaina. Un parau­gies nu, ko viņš, jau kapā dusēdams, man sagādājis. Tēvo­cis Roberts bija gudrs. Viņš zināja, ka Džordžs prot pare­dzēt tālu, un zināja, cik viņš uzņēmīgs un neatlaidīgs. Džordžs jau toreiz saprata — un tas taču bija pirms piec­desmit gadiem —, ko nozīmē tiesības uz Nahalas ūdeņiem, kad neviens vēl tām ne mazākās vērtības nepiešķīra. Visi domāja, ka viņš pūlas iepirkt platību liellopu fermai. Viņš pūlējās nopirkt šo ūdeņu nākotni… un tu pati zini, cik veiksmīgi tas viņam izdevies. Man dažreiz pat neērti domāt par saviem ienākumiem. Nē, lai nu kā, par to, ka mūsu lau­lība bija nelaimīga, Džordžs nav vainojams. Es būtu varē­jusi dzīvot laimīgi ar viņu, to skaidri zinu, līdz pat šai dienai, ja vien viņš palicis dzīvs. — Bella lēnām nogro­zīja galvu. — Nē, tā nebija viņa vaina. Ne arī kāda cita vaina. Pat ne mana. Ja nu vispār kādam jāuzveļ šī vaina… — Bellas smaida domīgais maigums atņēma skarbumu tam, ko viņa gatavojās teikt. — Ja nu vispār kā­dam jāuzveļ šī vaina, tad tas ir tēvocis Džons.

— Tēvocis Džons! — Marta izsaucās skaudrā pārstei­gumā. — Ja tas tiešām bijis viens no tēvočiem, es gan būtu teikusi — tēvocis Roberts. Bet tēvocis Džons!

Bellas lēnīgais smaids pauda neapšaubāmu apstiprinā­jumu.

— Bet tas taču bija tēvocis Roberts, kas tevi piespieda precēt Džordžu Kāstneru, — māsa nerimās.

— Tas tiesa. — Bella apliecinādama palocīja galvu. — Tomēr īstenībā ne jau par manu vīru jārunā, bet gan par zirgu. Es lūdzu tēvoci Džonu aizdot man zirgu, un tē­vocis Džons bija ar mieru. Tā tas viss tad arī notika.

Iestājās klusums, slēptu minējumu pilns, un, kad no liedaga arvien tuvāk atskanēja bērnu balstiņas, jaukdamās ar Āzijas meiteņu maigajiem rājieniem un liegumiem, Marta Skandvela izšķīrās pēkšņi un trauksmaini spriega apņēmībā. Viņa atgainīja bērneļus.

— Skrejiet nu projām, mīlulīši, skrejiet nu! Vecmāmiņa grib parunāties ar krustmāti Bellu.

Un, kad skanīgi spirgtie bērnu balsu treļļi noklusa aiz maura laukumiņa, Marta, savas sirds vērībai saasinoties, Ieskatījās, cik daudz skumju pauž rievas, ko māsas sejā vilkušas pusgadsimta slepenas ciešanas. Jau tepat piec­desmit gadu, kopš viņa bija ievērojusi šīs rievas. Viņa sasprindzināja savu maigumā kūstošo havajietes sirdi, lai reiz lauztu pusgadsimtu ilgušo klusēšanu.

— Bella, — viņa teica. — Mēs nekā nezinājām. Tu nekad neko neteici. Bet mēs lauzījām galvu, ai, cik bieži lauzījām galvu …

— Un nekad nejautājāt, — Bella pateicīgi nočukstēja.

— Bet tagad es jautāju — beigu beigās. Mūsu krēslas stunda ir klāt. Paklau tos tur! Dažreiz man pat bail same­tas, iedomājoties, ka tie visi ir mazbērni, mani mazbērni.. kur es taču, kā varētu likties, nupat vakar, aizvakar vēl biju tik bezrūpīga meitene ar vieglu sirdi un vieglām kājām, kāda vien jel kad lēkusi zirgā, peldējusies lielajā bangotne, lasījusi opihi (sīki ūdensgliemezīši, kas rāpjas pa klintīm) bēguma laikā vai smējusies par pielūdzēju bariem. Un tagad nu, mūsu mijkrēslī, aizmirsīsim visu citu, paturēsim prātā tikai to, ka es esmu tava mijā māsa, tāpat kā tu esi manējā.

Acīs abām sariesās dzidras lāses. Bella acīm redzami notrīsēja, velti meklēdama vārdus atbildei.

— Mēs domājām, ka vainojams Džordžs Kāstners, — Marta turpināja. — Varējām jau to iztēloties visos sīku­mos. Viņš bija auksts cilvēks. Tu biji karstasinīga hava- jiete. Viņš, jādomā, bija nežēlīgs. Brālis Volkots arvien apgalvoja, ka viņš laikam tevi esot sitis …

— Nē! Nē! — Bella pārtrauca. — Džordžs Kāstners nekad nebija zvērisks vai negants. Man ne vienreiz vien pat uznāca vēlēšanās, kaut viņš tāds būtu. Viņš man netika piedūris ne pirksta. Nekad viņš nepacēla roku pret mani. Pat balsi viņš ne reizes nepacēla, ar mani runājot. Nekad — ai, vai tu vari man ticēt? — lūdzu, māsiņ, tici tomēr! — it nekad viņš netika man teicis skarbu vārdu, pat ne īgnu vārdu. Bet viņa māja, mūsu māja tur Nahalā, bija pelēka. Visas krāsas tajā bija pelēkas un vēsas, pat aukstas, bet mana dvēsele jau kopš dzimšanas gaiši laistījās visās sau­les, zemes un asins krāsās. Bija tik ļoti dzestri, tik pelēcīgi dzestri dzīvot Nahalā ar šo dzestro, pelēko vīru. Tu taču pati zini, Marta, ka viņš bija pelēks. Pelēks — gluži kā tie Emersona portreti, kurus redzējām skolā. Pat āda viņam bija pelēka. To nespēja iebrūnināt ne saule, ne vējš dau­dzajās seglos pavadītajās stundās. Un sirds viņam bija tikpat pelēka kā āriene.

Bet man bija tikai deviņpadsmit gadu, kad tēvocis Roberts izšķīrās par šīm precībām. Kā es varēju zināt, kas las ir? Tēvocis Roberts runāja ar mani. Viņš aizrādīja, ka visas Havajas bagātības un īpašumi jau sākuši pāriet haole (balto) rokās. Havajiešu virsaiši ļaujot savai mantībai izslīdēt no pirkstiem. Toties Havajas virsaišu meitām, kuras apprecējušas haole, viņu īpašumi haole laulāto drau­gu pārvaldībā vairojoties un augot augumā. Viņš pieminēja vēl mūsu savādnieku vectēvu Rodžeru Viltonu, kas, saņē­mis vecmāmiņas Viltonas nabadzīgās mauka (kalnu) ze* mes, pievienojis tām vēl citas un ierīkojis tur Kilohanas lopu fermu …

— Pat toreiz par to lielāka bija tikai vēl Pārķēra fer­ma,— Marta lepni iemeta starpā.

— Un viņš man teica — bijis mūsu tēvs savas dzīves laikā tikpat tālredzīgs kā vectēvs, tad puse toreizējās Pār­ķēra zemes platības būtu pievienota Kilohanai, tā padarot Kilohanu par vislielāko. Un viņš apgalvoja, ka vērša gaļa lētāka vairs nekļūšot nekad un it nekad. Un vēl viņš teica, ka Havajas lielā nākotne būšot cukurā. Tas notika pirms piecdesmit gadiem, un nu ir pierādījies, ka viņam bija vairāk nekā taisnība. Un viņš teica, ka jaunais haole Džordžs Kāstners redzot tālu un tikšot tālu un ka meiteņu mūsu ģimenē esot daudz, un ka Kilohanas zemes pēc visām liesībām mantošot zēni, bet, ja es apprecēšot Džordžu, man būšot nodrošināta jo bagāta nākotne.

Man bija tikai deviņpadsmit. Tikko biju atgriezusies no Karaliskās augstmaņu skolas; tas taču notika laikā, kad mūsu meitenes vēl nesūtīja mācīties uz Savienotajām Valstīm. Tu jau, māsiņ Marta, biji viena no pirmajām, kas ieguva izglītību uz kontinenta. Un ko gan es zināju par mīlestību un mīlētājiem, kur nu vēl par precēšanos? Visas sievietes precas. Tas ir viņu pienākums dzīvē. Māte un vec­māmiņa, visas agrāko paaudžu sievietes taču bija precēju­šās. Mans pienākums dzīvē bija precēt Džordžu Kāstneru. Tēvocis Roberts tā teica savā gudrībā, un es zināju, ka viņš ir ļoti gudrs. Un es aizgāju dzīvot ar savu vīru Nahalas pelēkajā mājā. .