Džeks Londons - UZ MAKALOA PAKLĀJA

Bet man bija deviņpadsmit gadu, un es biju havajiete, karsta kā saule, par spīti manām trim ceturtdaļām haole asiņu, un es nepazinu nekā cita kā vien bērnības priekus Kilohanā, mācības Honolulu Karaliskajā augstmaņu skolā un savu pelēko vīru Nahalā ar viņa pelēkajiem sprediķiem par taupību un atturību, ko viņš pierādīja arī darbos, un tad vēl šos abus bezbērnu tēvočus — vienu ar tālu vērstu un aukstu apredzi, otru ar salauztu sirdi, uz mūžu sapņos grimušu mirušas princeses mīlētāju.

Padomā vien par to pelēko māju! Es, kas biju radusi ti­kai pie omulības, līksmības un nemitīgu smieklu apšalktām izpriecām gan Kilohanā, gan Pārķēra fermā vecajā Manā, gan Pūvāvā fermā! Tu jau gan atceries. Tajās dienās mēs dzīvojām ar feodāli plašu vērienu. Vai tu vari, vai tu spēj ticēt, Marta, Nahalā vienīgā šujmašīna, kas man piederēja, bija viena no tām, ko līdzi atveduši pirmie misionāri, — maziņa, niķīga, ar roku griežama!

Roberts un Džons katrs bija iedevuši manam vīram Džordžam piecus tūkstošus dolāru uz manām kāzām. Bet viņš bija lūdzis, lai tas paliekot slepenībā. Tikai mēs četri to zinājām. Un, kamēr es šuvu savus lētos holoku ar niķīgo šujmašīnu, viņš par šo naudu pirka zemi — Nahalas aug­stieņu zemi, zini — ik pa laikam nelielu gabaliņu, katrs pirkums notika ar sīkstu kaulēšanos, un pie tam viņš tai­sīja tādu seju, it kā būtu pēdīgais nabags. Šodien tikai Na­halas kanāls vien ienes man četrdesmit tūkstošus gadā.

Bet vai tas bija tā vērts? Es salku. Kaut jel vienu vie­nīgu reizīti viņš būtu neprātīgi sažņaudzis mani savās rokās! Ja viņš jel vienreiz būtu pakavējies pie manis, kaut piecas minūtes-ziedojfs man no tā laika, ko veltīja savām darīšanām vai uzticīgai kalpošanai saimniekiem! Dažreiz es biju gatava kliegt vai pat sviest viņam sejā mūžīgo kar­stās biezputras podu, vai triekt šujmašīnu pret grīdu un dejot hula pār to, lai tikai piespiestu viņu noskaisties, at­mest vienaldzību un kļūt par cilvēku, kļūt par zvēru, kļūt par vīrieti, vienalga, kādu, tikai ne šis pelēkais, sasalušais pusdievs.

Drūmums Bellas sejā izzuda, un viņa vaļsirdīgā, patiesā priekā nosmējās par šīm uzjautrinošajām atmiņām.

— Bet, kad man uznāca šāds garastāvoklis, vīrs tikai nopietni aplūkoja mani, nopietni pataustīja pulsu un ap­skatīja mēli, nopietni izsniedza man porciju rīcineļļas un nopietni nolika mani gultā agri jo agri, ar karstiem ķieģe­ļiem pie kājām, mierinādams, ka rīt jau es jutīšoties labāk. Agri iet gulēt! Mūsu visvēlākā naktsdzīve neievilkās ilgāk par deviņiem. Pulksten astoņos bija mūsu parastais gulēt­iešanas laiks. Tā ietaupījās petroleja. Naktsmaltītes mēs Nahalā neieturējām… vai atceries lielo galdu Kilohanā, pie kura vakaros mēdzām mieloties? Bet mēs ar vīru Džor­džu iebaudījām tikai agrīnas vakariņas. Un tad viņš mēdza apsēsties tuvu pie lampas galda vienā pusē un kadu stun­diņu palasīt vecus lienētus žurnālus, kamēr es sēdēju otrā pusē un lāpīju viņa zeķes un veļu. Viņš arvien valkāja tādu lētu, neizturīgu audumu. Un, kad viņš devās gulēt, to darīju arī es. Nedrīkstēja atļauties tādu izšķērdību, ka pet­roleja degtu tikai manis dēļ. Un uz guļu viņš posās allaž tajā pašā veidā — uzgrieza pulksteni, ierakstīja dienasgrā­matā pagājušās dienas laika apstākļus, tad noāva kurpes, katrreiz no labās kājas pa priekšu, no kreisās pēc tam, un tāpat arī novietoja tās uz grīdas vienu otrai līdzās gultas kājgalī savā pusē.

Viņš bija pats tīrīgākais cilvēks, kādu vien esmu redzē­jusi. Viņš nekad neuzvilka to pašu veļu otrreiz. Jāmazgā bija man. Viņš bija tik tīrīgs, ka mocīja mani nost. Viņš skuvās divreiz dienā. Sava ķermeņa apkopšanai viņš patē­rēja daudz vairāk ūdens nekā jebkurš kanaks. Bet strādāt viņš strādāja vairāk nekā divi haole. Un viņš saskatīja Nahalas ūdeņu nākotni. -

— Un viņš padarīja tevi bagātu, bet nedarīja laimīgu, — Marta papildināja.

Bella nopūtās un pamāja ar galvu.

— Kas tad galu galā ir bagātība, māsiņ Marta? Mans jaunais Pierce-Arrow markas automobilis tika atvests ar to pašu tvaikoni, kurā braucu es pati. Jau trešais šajos divos gados. Bet, ak, vai var salīdzināt visus šos Pierce- Arrow un visus pasaules ienākumus ar cilvēku, kas tevi mīl!… Ar to vienīgo mīļāko, vienīgo draugu, ar kuru varētu apprecēties, lai strādātu smagu darbu līdz ar viņu, lai cies­tu un priecātos kopā ar viņu, ar to vienīgo vīrieti — ar mī­ļoto vīru …

Viņas balss izdzisa, un abas māsas sēdēja rāmā klu­sumā, līdz pie tām pār mauriņu piekliboja mūžveca sirm­galve ar spieķi rokā, salīkusi, sakrupusi, sakrunkojusies zem simtgadu dzīves nastas. Viņas acis, sarukušas par šaurām spraudziņām, tomēr raudzījās spoži kā mangustam, un pie Bellas kājām viņa noslīga vispirms, tīrā havajiešu valodā ar bezzobaino muti murminādama un dziesmodama mele par Bellu un Bellas senčiem, pievienojot turpat uz vietas sacerētu apsveikumu par tās atgriešanos Havajā pēc ilga brauciena pāri lielajai jūrai uz Kaliforniju. Skandina- dama savus mele, sirmgalve sažuvušiem pirkstiem izdarīja lomi jeb masāžu Bellas zīda zeķēs tērptajām kājām no potī­tes līdz lielam un no ceļgala līdz augšstilbam.

Kā Bellas, tā Martas acis valgi staroja, kad vecā apakš­niece atkārtoja šo lomi un mele arī Martai, un pa to laiku viņas parunājās ar sirmgalvi senlaiku valodā, uzdodamas sensenos jautājumus par viņas veselību, vecumu un maz- mazmazbērniem, — viņai, kura bija izdarījusi tām lomi, kad tās vēl bija mazas meitenītes lielajā Kilohanas mājā, tāpat kā viņas priekšteces bija masējušas abu māsu priekš­teces jau pirms neskaitāmām paaudzēm. Kad īsā pieklājī­bas vizīte beidzās, Marta piecēlās un pavadīja veco sievu atpakaļ līdz bungalo, iespieda tai saujā naudu un lika greznajām un skaistajām japāņu kalponēm pacienāt novār­gušo iezemieti ar poi, ko gatavo no ūdensliliju saknēm, ar iamaka — jēlu zivi, ar saberztiem kukui riekstiem un ļimu — jūras augu, kas ir mīksts bezzobu smaganām, viegli sagremojams un garšīgs. Tās bija sensenās feodālās saites, vienkāršo ļaužu uzticība virsaišiem un virsaišu gādība par apakšniekiem; un Marta, par trim ceturtdaļām būdama haole ar Jaunanglijas anglosakšu asinīm, par visām čet­rām ceturtdaļām bija havajiete seno dienu jau gandrīz izzudušo paradumu pieminēšanā un cieņā turēšanā.

Kad viņa pār .mauriņu nāca atpakaļ uz hau koku, Bellas acis kā skaudamas un glāstīdamas kavējās pie Martas kus­tībām, kas nepārprotami liecināja par viņas izcelsmi un dzimtu. Marta bija mazāka par Bellu, mazu nieciņu, bet par to pašu nieciņu arī mazāk karaliska savā iznesībā; tomēr skaista viņa bija un saskanīgi veidota, gadi drīzāk bija da­rījuši maigāku viņas skaistumu, nevis aizseguši to, un poli­nēziešu virsaites stāvs kustējās lokani un krāšņi zem pras­mīgi pašūtā, plašās krokās plūstošā melnā zīda holoku, kas bija greznots ar melnu mežģīni, dārgāku nekā vesels tērps no Parīzes.

Un, kad abas māsas atkal atsāka sarunu, vērotājs tūdaļ pamanītu, cik ļoti līdzīgi viņu skaidrie, stingrie profili, paplatie vaigu kauli, augstās, cēlās pieres, kuplie, tērau- daini iesirmie mati, maigais lūpu izliekums, kuram gadu desmitu tecējums pievilcis tikai stingrāk pilnveidotas lep­numa līnijas, un tāpat viņu piemīlīgi slaidie uzacu loki pār tikpat piemīlīgām, garenām, brūnām acīm. Abu māsu rokas, kuras vecums gandrīz nebija ne pārmainījis, ne sakrunko­jis, modināja apbrīnu ar saviem slaidajiem, smailajiem pirkstiem, ko jau no agras bērnības ar mīlestību masējusi un ar mīlestību kopusi kāda veca havajiete, gluži tāda pati kā tā, kas patlaban mielojās ar poi, ar iamaku un liinu Martas mājā.