Džeks Londons - UZ MAKALOA PAKLĀJA

Здесь есть возможность читать онлайн «Džeks Londons - UZ MAKALOA PAKLĀJA» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Жанр: Прочие приключения, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

UZ MAKALOA PAKLĀJA: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «UZ MAKALOA PAKLĀJA»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Džeks Londons X sej.
UZ MAKALOA PAKLĀJA

UZ MAKALOA PAKLĀJA — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «UZ MAKALOA PAKLĀJA», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Tu jau to atceries. Neviena koka, tikai viļņojošie zāles klajumi, aiz tiem augsti kalni, lejā jūra — un tad vējš! Vaimeas un Nahalas vējš — tie abi pūta pār mums un kona vējš vēl piedevām. Bet ko gan es bēdātu par tiem, tāpat kā maz mēs bēdājām par tiem Kilohanā, kā maz bēdāja ļaudis Manā, ja vien Nahala pati nebijusi tik pelēka un mans vīrs Džordžs tik pelēks! Mēs bijām divi vien. Viņš bija Nahalas pārvaldnieks Glenu uzdevumā, kuri paši bija aizbraukuši atpakaļ uz Skotiju. Tūkstoš astoņi simti gadā plus vēl vērša gaļa, zirgi, kovboju pakalpojumi un fermas māja — tāda bija viņa alga …

— Augsts atalgojums tajās dienās, — Marta ieteicās.

— Tomēr Džordžam Kāstneram par viņa veikto darbu tas bija ļoti niecīgs, — Bella aizstāvēja vīru. — Es dzīvoju ar viņu trīs gadus. Nevienu pašu rītu viņš nepalika gultā ilgāk kā līdz puspieciem. Viņš pilnīgi ziedojās saviem saim­niekiem. Godīgs līdz penijam norēķinos, no sava laika un enerģijas viņš saimniekiem deva pilnu mēru un vēl pat ar uzviju. Varbūt tas arī palīdzēja vērst mūsu dzīvi tik pelēku. Bet klausies vien, Marta! No šiem tūkstoš astoņsimt dolā­riem viņš katru gadu noguldīja tūkstoš seši simti. Padomā jel! Mēs abi izdzīvojām ar divsimt dolāriem gadā. Laimī­gā kārtā viņš ne dzēra, ne smēķēja. Un no tā paša mums vajadzēja arī apģērbties. Es pati šuvu sev apģērbus. Vari iedomāties, kādi tie izskatījās. Kovboji vienīgi apgādāja malku, pārējos darbus darīju es. Es vārīju un cepu, un berzu grīdas…

— Tu, kas taču no pat dzimšanas stundas nepazini nekā cita kā vien apkalpotājus visās malās! — Marta līdzcietīgi ieminējās. — Kilohanā jau to arvien bija vesels karapulks.

— Ak, bet kur vēl visa tā plikā, kailā, sīkstulīgā knapi- nāšanās! — Bella izsaucās. — Cik ilgi es biju spiesta iztikt ar vienu mārciņu kafijas! Slota nodila līdz kātam, pirms tika pirkta jauna. Un vērša gaļa! Svaiga vēršgaļa un kal­tēta — rītā, pusdienā un vakarā! Un auzu pārslu biezputra! Kopš tā laika es neesmu vairs mutē ņēmusi ne auzu pārslu, ne arī kādu citu biezputru.

Viņa pēkšņi piecēlās,,pagājās soļus desmit sānis un kādu mirklīti, kamēr nomierinājās, ar neko neredzošām acīm vērās neskaitāmos krāsu toņos zaigojošajā rifā. Uz savu vietu atpakaļ nākdama, viņa nesa augumu stalti, droši un līgani, krūtis izceltas, un galva cēli atmesta — šo stāju havajiešu sievietei nespēj laupīt nekāds citu asiņu piemaisī­jums. Bella Kāstnera bija gluži kā haole — ar gaišu ādu un smalkiem locekļiem. Tomēr, kad viņa tā soļoja atpakaļ, augstu paceltā galva, gareno, brūno acu skatiens, noslīgušu skropstu segts zem uzacu karaliskajiem lokiem, maigi iezī­mētās smalkās lūpas, kas vēl pēc sešdesmit astoņiem gadiem šķita skandinām slavas dziesmu skūpstu saldu­mam, — tas viss viņu vērta par īstu senās Havajas vir­saiti, kuras krāšņums spulgoja cauri haole asiņu paliem viņas dzīslās. Bella bija garāka par māsu Martu, un tas viņu darīja vēl karaliskāku.

— Zini, mēs taču kļuvām slaveni ar viesu skopulīgo uzņemšanu. — Bella pasmējās jau mazliet gaišāk. — Dau­dzas jūdzes vajadzēja iet no Nahalas — vienalga, uz kuru pusi, — līdz varēja saskatīt tuvāko jumtu. Tomēr gadījās, ka retumis pie mums apstājās pārnakšņot kāds novēlojies vai negaisa pārsteigts ceļinieks. Un tu taču pazīsti izšķēr­dīgo dzīves veidu lielajās fermās — kā toreiz, tā tagad. Kā gan mūs apsmēja! «Kas mums par daļu,» Džordžs mēdza teikt. «Viņi dzīvo šodienai un šim brīdim. Pēc divdesmit gadiem — tad būs mūsu reize, Bella. Tie būs turpat, kur šobrīd, un tie ēdīs mums no rokas. Mēs vēl būsim spiesti viņus barot, viņi lūgsies mums maizes, un mēs viņus baro­sim labi, jo mēs būsim bagāti, Bella, tik bagāti, ka man pat bail tev stāstīt. Bet es zinu, ko daru, un tev vajag paļauties uz mani.»

Džordžam bija taisnība. Divdesmit gadu vēlāk, kaut ari viņš to vairs nepieredzēja, mani ienākumi sasniedza tūk­stoti mēnesī. Manu dieniņ! Es pat nezinu, cik lieli tie ir šo­dien. Bet toreiz man bija tikai deviņpadsmit gadu, un es parasti Džordžam atbildēju: «Tagad! Tagad! Mēs taču dzī­vojam tagad. Varbūt mēs nemaz nebūsim dzīvi pēc tiem divdesmit gadiem. Man taču vajag jaunas slotas. Un ir da­būjama tāda trešās šķiras kafija, kas maksā tikai divus centus mārciņā vairāk nekā tā šausmīgā susla, ko mēs dzeram. Kālab es nevarētu cept olas sviestā jau tagad? Kā man gribētos dabūt vismaz jaunu galdautu! Un mūsu pa­lagi! Man ir kauns likt kādam viesim gulēt uz tiem, kaut arī — dieva vārds — reti tie uzdrīkstas iegriezties pie mums.»

«Pacieties Bella!» viņš mēdza teikt. «Pēc neilga laiciņa, vairs tikai pēc nedaudziem gadiem tie, kas šodien nicīgi atsakās sēsties pie mūsu galda vai gulēt mūsu palagos, būs lepni, ja mēs tos ielūgsim, — tie, kas vēl nebūs miruši. Atceries, kā pērn nomira Stivenss, — viņš dzīvoja plaši un vieglprātīgi, bija draugs ikvienam, tikai ne pats sev. Koha- las iedzīvotājiem vajadzēja viņu apbedīt, jo viņš neatstāja neko vairāk kā tikai parādus. Ieskaties vien — citi iet to pašu taku. Kaut vai tavs brālis Mels. Tā dzīvodams, viņš vairs neizvilks ne piecus gadus, viņš salauzīs savu tēvoču sirdis. Un tas pats princis Lilolilo. Iedrāžas pie manis savā ceļojumā pa salu ar pussimtu kanaku zirgos — visi tādi vien spēcīgi, muskuļoti vīri, kaut gan labāk būtu bijis likt 1os pie pamatīga darba, lai gādā par savu nākotni, jo viņš jau nu nekad nebūs Havajas karalis. Viņš nenodzīvos tik ilgi, lai kļūtu par karali Havajā.»

Džordžam bija taisnība. Brālis Hels nomira. Princis Lilolilo tāpat. Tomēr visur Džordžam nebija taisnība. Viņš, kurš ne dzēra, ne smēķēja, kurš nekad lieki nešķieda savu roku spriegumu skāvienos, kura lūpu skāriens nekavējās ne sekundi ilgāk par vispaviršāko skūpstu, kurš bez izņē­muma cēlās ik ritu līdz ar gaiļiem un jau krāca, pirms pet­roleja lampā bija nodegusi par desmito daļu, un kurš ne­maz nedomāja par miršanu, tomēr nomira pat ātrāk nekā brālis Mels un princis Lilolilo.

«Pacieties, Bella!» mēdza man teikt tēvocis Roberts. «Džordžs Kāstners ir nākamības cilvēks. Es tev esmu iz­meklējis labu vīru. Jūsu tagadējās grūtības ir tikai grūtī­bas ceļā uz apsolīto zemi. Ne jau mūžam havajieši valdīs Havajā. Gluži tāpat, kā viņi ļāva savai bagātībai izslīdēt no rokām, tā viņi ļaus izslīdēt arī varai. Politiskā vara un zemes īpašums arvien turas kopā. Notiks lielas pārmaiņas, būs apvērsumi — kas zina, cik daudzi un kādi tie būs, bet beigu beigās kā zeme, tā vara piederēs haole ļaudīm. Un tajā dienā tu, iespējams, būsi pirmā dāma Havajā, tikpat droši kā Džordžs Kāstners var kļūt par Havajas valdnieku. Tā tas ir rakstīts grāmatās. Tā tas notiek visur, kur vien haole saduras ar pakļāvīgākām tautām. Es, tavs tēvocis Roberts, pats pa pusei havajietis, pa pusei haole, zinu, par ko runāju. Pacieties, Bella, pacieties!»

«Mīļā Bella,» mēdza teikt tēvocis Džons; un es zināju, ka sirdī viņš mani maigi mīl. Paldies dievam, viņš nekad man neieteica pacietību. Viņš saprata. Viņš bija ļoti gudrs. Viņš bija cilvēks ar siltu sirdi un tālab gudrāks par tēvoci Ro­bertu un Džordžu Kāstneru, kuri meklēja tikai lietu pašu, bet neredzēja tās dvēseli, kuri mīļāk veda norēķinus par ierakstiem kantorgrāmatās nekā par sirdspukstiem, kad krūtis glaužas pie krūtīm, kuri mīļāk skaitīja ciparu ailes nekā pieminēja skatienu, vārdu vai skāvienu glāstus. «Mīļā Bella,» mēdza teikt tēvocis Džons. Viņš saprata. Tu jau daudzreiz būsi dzirdējusi, ka viņš taču mīlēja princesi Naomi. Viņš bija uzticīgs mīlētājs. Viņš mīlēja tikai vienreiz mūžā. Pēc princeses nāves runāja, ka viņš. esot savādnieks. Tāds viņš bija. Viņš spēja mīlēt tikai vienu sievieti — vienreiz un uz visiem laikiem. Atceries viņa tabu istabu Kilohanas mājas dibentelpā, kurā mēs iegājām tikai pēc viņa nāves un atradām, ka tā ir prince­ses Naomi piemiņas svētnīca. «Mīļā Bella,» — tas bija viss, ko viņš man jel kad tika teicis, bet es zināju, ka viņš saprot.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «UZ MAKALOA PAKLĀJA»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «UZ MAKALOA PAKLĀJA» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
Džeks Londons - Sniega meita
Džeks Londons
Džeks Londons - Pirms Ādama
Džeks Londons
Отзывы о книге «UZ MAKALOA PAKLĀJA»

Обсуждение, отзывы о книге «UZ MAKALOA PAKLĀJA» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x