Džeks Londons - UZ MAKALOA PAKLĀJA

— Biju jau gadu tā nodzīvojusi, — Bella atsāka, — un, vai zini, viss sāka pamazām iegrozīties sliedēs. Es sāku pierast pie sava vīra Džordža. Sievietes jau tā ir radītas. Vismaz es biju tāda sieviete. Jo viņš bija labs. Viņš bija taisnīgs. Viņam piemita visi vecie, īstie puritāņu tikumi. Es pieradu pie viņa, viņš man iepatikās, gandrīz varētu teikt — sāku jau viņu pat iemīlēt. Un, ja tēvocis Džons man nebūtu aizdevis zirgu, es zinu, ka būtu viņu patiesi iemīlējusi un visu mūžu ar viņu dzīvojusi laimīgi — protams, lēnīgā lai- mītē.

Redzi, es jau nezināju neko citu, nepazinu nevienu savā­dāku, nevienu labāku vīrieti. Jau sāku ar patiku uzlūkot viņu pār galdu, kamēr viņš lasīja īsajos starpbrīžos starp vakariņām un gulētiešanu, sāku ar patiku ieklausīties, lai sadzirdētu zirga pakavu klaudzoņu, kad viņš vakarā atgrie­zās no savām nebeidzamajām apgaitām pa fermu. Un viņa skopās uzslavas tiešām kļuva uzslavas, kas lika man nodre­bēt aiz laimes, — jā, māsiņ Marta, es sapratu, ko nozīmē notvīkt, dzirdot viņa noteikto, taisnīgo uzslavu par kaut ko pareizi vai kārtīgi paveiktu.

Un viss būtu bijis labi mūsu turpmākajā kopdzīvē, ja vien viņam nevajadzējis kāpt uz tvaikoņa, lai brauktu uz Hono- lulu. To prasīja darīšanas. Viņam bija jāaizbrauc uz divām nedēļām vai pat ilgāk, pirmkārt, Glenu uzdevumā kādās fermas lietās un, otrkārt, pašam savās darīšanās, lai no­kārtotu vēl jaunu zemes gabalu pirkšanu Nahalas augstie­nēs. Vai tu vari iedomāties! Viņš uzpirka milzīgas platības vismežonīgākās un kalnainākās zemes, kam nebija citas vērtības kā vien ūdens, ieguva pašu ūdens bagātās terito­rijas sirdi un visu par tik niecīgu cenu kā pieci dolāri un desmit centi akrā. Viņš arī noskārta, ka man nepieciešama pārmaiņa. Es gribēju braukt viņam līdzi uz Honolulu. Bet viņš, domādams par izdevumiem, nolēma, ka man jādodas uz Kilohanu. Mana viesošanās vecajās mājās ne tikai ne­maksātu viņam ne graša, bet vēl ietaupītu arī niecīgo pār­tikas daudzumu, ko es būtu apēdusi, palikdama viena Na­halā, un tas nozīmēja iespēju nopirkt vēl kādu akru Nahalas zemes. Bet Kilohanā tēvocis Džons teica «jā» un aizdeva man zirgu.

O, atgriezusies mājās, es pirmās dienas jutos kā debesīs! No sākuma pat grūti bija ticēt, ka visā pasaulē var būt tik daudz ēdamā. Bezjēdzīgā izšķērdība virtuvē mani taisni pārbiedēja. Ik uz so|a es saskatīju izšķērdēšanu, tik labi Džordžs mani bija iedresējis. Kā nu ne, tur kalpu mitekļos kalpotāju vecie radinieki un nez kādi pasveši piedzīvotāji ēda labāk, nekā mēs ar Džordžu jebkad tikām ēduši. Tu atceries, kā mēs mēdzām dzīvot Kilohanā, tieši tāpat kā Pārķēra fermā, katrai maltītei kāva barotu vērsi, izsūtāmie piegādāja svaigas zivis no Vaipio un Kiholo dīķiem, galdā nāca vislabākais un retākais, ko vien katrā gadalaikā va­rēja sadabūt…

Un mīlestība, mūsu ģimenē ierastais sirsnīgums! Tu jau zini, kāds bija tēvocis Džons. Tur dzīvoja arī brālis Volkots, brālis Edvards un visas jaunākās māsas, vienīgi jūs ar Sal­liju bijāt skolā. Paciemoties ieradās arī krustmāte Elizabete un krustmāte Žanete ar savu vīru un visiem saviem bērniem. Ik uz soļa skāvienu un mīļu glāstu bez gala, it viss, kā man bija trūcis šajos smagajos divpadsmit mēnešos. Es biju izslāpusi pēc tā. Jutos kā cilvēks, kas pēc avārijas izglābies laiviņā un nu, nokritis smiltīs, kārīgi dzer ūdeni no svaigi burbuļojošiem avotiem pie palmu saknēm.

Un tad ieradās viņi, jādami augšup no Kavaihaes, kur bija izkāpuši no karaliskās jahtas, — visa šī krāšņā kaval- kāde, ik pa divi blakām, ziedu vītnēm vainagoti, jauni, lai­mīgi un nebēdnīgi, sēdēdami Pārķēra fermas zirgos, veseli trīsdesmit šajā pulkā, — un vēl kāds simts Pārķēra fermas kovboju un tikpat daudz viņu pašu pavadoņu … karaliskais ceļojums. Tas bija princeses Lihues ceļojums, kaut gan viņa, kā mēs visi labi zinājām, dega un dila no šausmīgās tuber­kulozes, bet līdzi viņai nāca brāļadēli — princis Lilolilo, ko visur sumināja kā nākamo karali, un viņa brāļi princis Kahekili un princis Kamalau. Un ar princesi kopā ceļoja arī Ella Higinsvērza, kura ar pilnām tiesībām apgalvoja, ka piederot pie visaugstākās virsaišu cilts, jo cēlusies no Kauai dzimtas, kas esot dižciltīgāka nekā valdošā ģimene, un tad vēl Dora Nailsa un Emīlija Loukrofta, un … ak, kam gan uzskaitīt tos visus! Ar Ellu Higinsvērzu mēs savā laikā bijām istabas biedrenes Karaliskajā augstmaņu skolā. Viņi apmetās uz garāku atpūtu, uz kādu stundu, viņi neietu­rēja luau (dzīres), jo luau viņus gaidīja Pārķēra fermā, pasniedza tikai alu un stiprākus dzērienus vīriešiem, bet limonādi, apelsīnus, kā arī spirdzinošus arbūzus sievietēm.

Mēs sirsnīgi apskāvāmies ar Ellu Higinsvērzu, tāpat ar princesi, kura mani vēl atcerējās, un visām citām meitenēm un sievām; Ella parunāja ar princesi, un princese pati mani uzaicināja piedalīties ceļojumā, es varot pievienoties viņiem Manā, no kurienes viņi došoties tālāk pēc divām dienām. Es biju kā bez prāta, gluži kā bez prāta par visu to — es, kas tikko nācu no divpadsmit mēnešu ieslodzījuma pelēkajā Nahalā. Un man vēl arvien bija tikai deviņpadsmit gadu, pēc nedēļas vajadzēja apritēt divdesmitajam.

Ai, un ne prātā man nenāca, kam jānotiek! Biju tik aiz­ņemta, runādamās ar sievietēm, ka pat neredzēju Lilolilo — tikai tā no tālienes, jo viņš liels un stalts slējās pāri citu vīriešu galvām. Bet es nekad nebiju piedalījusies šādā ceļo­jumā. Tiku gan redzējusi, kā tos sagaida Kilohanā un Manā, bet toreiz vēl biju par jaunu, lai mani aicinātu pieda­līties, un vēlāk nāca skolas laiks un precības. Zināju jau, kāds būs ceļojums, — tās būs divas nedēļas paradīzē, maz gan, lai atkal varētu izturēt divpadsmit mēnešus Nahalā.

Un es lūdzu tēvoci Džonu, lai aizdod man zirgu, — tas, protams, nozīmēja veselus trīs zirgus, jo mani vajadzēja pavadīt kovbojam jāšus un vēl nastu zirgam. Toreiz nebija nekādu ceļu. Nebija automobiļu. Un zirgs, kuru es sev izvē­lējos! Tas bija Hilo. Tu to neatceries. Tai laikā tu biji skolā, un, pirms tu nākamajā gadā pārradies mājās, zirgs meža dzīvnieku medībās ar laso Mauna Kcas kalnā bija pārlauzis sev muguru un savam jātniekam sprandu. Par viņu gan tu būsi dzirdējusi — nu, par to jauno amerikāņu jūras virs­nieku.

— Leitnants Bouslīlds. — Marta pamāja ar galvu.

— Bet Hilo! Es biju pirmā sieviete, kas sēdēja tam mu­gurā. Tas bija trīs — gandrīz četrus gadus vecs un tikko kā iejāts. Tik melns un ar tik spožu spalvu, ka laistījās vienā sudrabā. Tas bija vislielākais jājamzirgs fermā, cē­lies no karaliskā staļļa ērzeļa Spārklingdova un kādas sugas ķēves, nupat pirms divām nedēļām vel mežonīgs noķerts ar cilpu. Nekad vairs neesmu redzējusi tik skaistu zirgu. Tam bija ideāla kalnu ponija samērīgi apa­ļīgais ķermenis ar spēcīgām krūtīm un platiem pleciem, un tā galva ar kaklu liecināja par vistīrāko sugas iz­lasi — slaida, tomēr pilnīga, ar jaukām, modrām ausīm, ne pārāk mazām, kas piešķirtu tam ļaunprātīgu izskatu, ne pārāk lielām, kas šķistu tiepīgi ēzeliskas. Kājas tam bija tikpat glītas, nevainojami stingras un spēcīgas, ar gariem, atsperīgiem vēzīšiem, kas piešķīra tam apbrīno­jami vieglu gaitu zem segliem.

— Atceros, ka dzirdēju reiz princi Lilolilo sakām tēvo­cim Džonam — tu esot vislabākā jātniece visā Ha­vajā, — Marta piebilda, pārtraukusi stāstītāju. — Tas bija pēc diviem gadiem, es tikko biju atgriezusies no sko­las, bet tu vēl dzīvoji Nahalā.