Džeks Londons: lepnības nams

Tomēr starp pazīšanu un patikšanu ir dziļš bezdibe­nis. Armijas viru damas viņu pat mazliet biedēja. Tās uz­vedās pavisam citādi nekā sievietes, kas bija pa viņa prā­tam, proti, pavecākas dāmas, vecmeitas, jaunavas ar ace­nēm, vispār visas ļoti nopietnas dažāda vecuma sievietes, ar kurām viņš tikās baznīcu, bibliotēku un bērnudārzu komitejās un kuras visā pazemībā mēdza ierasties pie viņa pēc ziedojumiem un norādījumiem. Pār šīm sievietēm viņš valdīja ar savu garīgo pārākumu, milzīgo bagātību un augsto vietu, kādu ieņēma Havaju salu komerciālajā aristokrātijā. No tām viņš nebaidījās itin nemaz. Tās neuzmācās ar savu sievišķīgumu. Nu jā, tur jau tas slē­pās. Sīm sievietēm piemita kaut kas cits, pareizāk sakot, kaut kas vairāk nekā uzbāzīgā dzīves vulgaritāte. Viņš bija izsmalcināts cilvēks, kā pats atzina, un šīs armijas aprindu dāmas ar atsegtiem pleciem un kailām rokām, ar nekautrīgiem skatieniem, ar kūsājošu dzīvesprieku. un iz­aicinošu sievišķīgumu aizvainoja viņa smalkās jūtas.

Labākās domās viņš nebija arī par virsniekiem, kas uz dzīvi raudzījās vieglprātīgi, mūžu pavadīja dzerdami, smēķēdami un lādēdamies un nodevās visām rupjajām miesas baudām tikpat nekaunīgi kā viņu sievietes. Armi­jas laužu sabiedrībā viņš arvien jutās neomulīgi. Arī tiem, šķiet, nebija visai omulīgi. Fords arvien manīja, ka klu­sībā tie smīn par viņu, nožēlo vai arī tikai pacieš viņu. Bez tam tie uzsvērti lika Fordam saprast, ka viņam, lūk, trūkstot kaut kā, kas šiem pašiem piemītot bagātīgi, — bet Fords tencināja dievam par šo savu trūkumu. Pē! Tādi paši kā viņu dāmas.

Patiesību sakot, sievietes Pērsivalu Fordu ieredzēja ne labāk kā vīrieši. Vajadzēja tikai uzmest viņam skatienu, lai kļūtu skaidrs, kāpēc. Viņš gan bija labi noaudzis, ne­pazina nopietnu slimību, pat ne vieglas sirgšanas, tomēr viņam galīgi trūka dzīvīguma. Viss viņā bija neizteik­smīgs. Ne niecīgākā kvēle laikam nedzirkstīja asinīs, kas bija barojušas un veidojušas šo garo, šauro seju, plānās lūpas, kalsnos vaigus un mazās, skadrās acis. Gludi pie­sukātie pelnu krāsas mati, taisni un reti, lika nojaust, cik trūcīgā augsnē tie auguši, tāpat arī plānais, smalki veidotais deguns, kas mazliet atgādināja knābi. Vārgās asinis viņam bija atrāvušas visus dzīvespriekus un ap­veltījušas viņu tikai ar vienu vienīgu pārmērību, proti, ar paštaisnīguma apziņu. Viņš kaismīgi nodevās prāto­jumiem par taisnīgu rīcību, un viņa dabai tikpat nepiecie­šams bija darīt visu pēc sava prāta pareizi, kā vienkārša­jiem mirstīgajiem ir nepieciešams mīlēt un kļūt mīlētiem.

Pērsivals Fords sēdēja zem algarobas kokiem starp lanai un pludmali. Pārlaidis acis dejotājiem, viņš pavērsa galvu sānis un sāka raudzīties jūras virzienā pār klusi šalcošo bangotni uz Dienvidu Krustu, kas zaigoja pie ap­vāršņa. Viņu kaitināja sieviešu kailie pleci un rokas. Bi­jusi viņam meita, tai gan viņš kaut ko tādu neatļautu, nē, nekad. Tomēr šī prātuļošana bija vistīrākā abstrakcija. Domu gaita nesaistījās ar priekšstatu par šādu meitu tie­šamībā. Viņš nemaz neredzēja īstu meitu ar rokām un pleciem. Gluži otrādi — nevilšā iedoma par precību iespēju izraisīja viņa sejā smīnu. Pērsivalam Fordam bija trīsdesmit pieci gadi, tomēr trūka jebkādas personis­kas pieredzes mīlestībā, tālab tā viņam šķita nevis teik­smaina, bet vienīgi dzīvnieciska. Ikviens jau var appre­cēties. Japāņu un ķīniešu kūliji, kas vergo cukura plantā­cijās un rīsa laukos, arī precas. Viņi neizbēgami apprecas pirmajā izdevīgajā gadījumā. Tas tāpēc, ka viņi dzīvē stāv uz tik zemas pakāpes. Cits nekas jau tiem neatliek. Viņi ir tādi paši kā šie armijas aprindu ļaudis. Fordam

toties bija citi mērķi — cildenāki. Viņš krasi atšķīrās no tiem, no itin visiem pārējiem. Viņš lepojās ar savu izcel­šanos. Viņš vis nebija dzimis no kādas nožēlojamas mī­las saistības. Viņš bija piedzimis cēlā laulībā, kur pienā­kums apvienojies ar ziedošanos augstākiem mērķiem. Viņa tēvs nebija precējies aiz mīlestības. Mīlas stulbums ne­kad netika jaucis prātu Aizekam Fordam. Atsaucoties aicinājumam doties pie pagāniem, lai sludinātu priecas vēsti, tam pat prātā nebija nākusi doma par precēšanos. Sinī ziņā viņi abi ar tēvu ir gluži vienādi. Tomēr misijas padome mēdza rīkoties taupīgi. Ar Jaunanglijas pavalst­niekiem raksturīgo sīkstulību padomes vīri bija pārdomā­juši, apsvēruši un izlēmuši, ka precēti misionāri prasa mazāk izdevumu uz galviņu un darbojas rosīgāk. Tālab padome pavēlēja Aizekam Fordam precēties. Bez tam vēl tā pagādāja viņam arī sievu, otru tādu pašu centīgu dvē­seli, kas ne domāt nedomāja par precēšanos, bet kāroja vienīgi strādāt tā kunga darbu pagānu vidū. Pirmo reizi viņi redzējās Bostonā. Padome saveda viņus kopā, visu nokārtoja, un pēc nedēļas viņi jau kā precēti ļaudis devās garajā ceļojumā ap Horna ragu.

Pērsivals Fords jutās lepns, ka radies no šādas laulības. Viņš bija cildeni dzimis un uzskatīja pats sevi par gara aristokrātu. Un viņš lepojās ar savu tēvu. Tā viņam bija īsta kaislība. Aizeka Forda staltais, askētiskais tēls bija iededzinājis savu zīmogu viņa lepnības apziņā. Uz rak­stāmpults viņam stāvēja miniatūra ar šā dieva karavīra attēlu. Guļamistabā karājās Aizeka Forda portrets, glez­nots tolaik, kad viņš kalpoja monarhijai premjerministra postenī. Ne jau pēc izcilas vietas un pasaulīgas mantas dzinās Aizeks Fords, taču, būdams premjerministrs un vē­lāk baņķieris, viņš spēja izdarīt ievērojamus pakalpoju­mus misijas lietai. Vācu tirgotāju sabiedrība un angļu tirgotāju sabiedrība, vārdu sakot, visa tirdznieciskā pa­saule ņirgājās par Aizeku Fordu, šo komersantu — dvē­seļu glābēju, bet viņš, Aizeka dēls, visu saprata pa savam. Kad iezemieši, pēkšņi izrauti no feodālās iekārtas, nespē­dami aptvert zemes īpašuma jēdzienu un tā nozīmi, ļāva saviem plašajiem zemes gabaliem izslīdēt no rokām, tad Aizeks Fords bija tas, kas atrāva tirgoņu pūlim viņu lau­pījumu un sagrāba pats sev neizmērojamas neskartas ze­mes platības. Nav nekāds brīnums, ka tirgotājiem netika kavēties pie šīm atmiņām. Tomēr uz savu neaprēķināmo bagātību Aizeks Fords nekad nebija raudzījies kā uz savu vien. Viņš uzskatīja sevi par dieva kalpu. Par saviem ienākumiem viņš cēla skolas, slimnīcas un baznīcas. Vai tad tā viņa vaina, ka cukurs pēc ekonomiskās krīzes cēlās cenā par četrdesmit procentiem, ka viņa dibinātās bankas veiksmīgās finansu operācijas sagādāja viņam personiskā īpašumā dzelzceļu vai ka, starp citu, tie piecdesmit tūk­stoši akru Oahu ganību zemes, ko viņš bija pircis par dolāru akrā, ik pēc pusotra gada deva astoņas tonnas cu­kura no akra? Tomēr, lai nu kā, Aizeks Fords bija izcila personība, cienīga, kā Pērsivals Fords pie sevis sprieda, lai viņa piemineklis stāvētu līdzās Kamehamehas Pirmā statujai Tiesu palātas priekšā. Aizeks Fords bija miris, bet viņš, tā dēls, turpina šo labo darbu vismaz tikpat cītīgi, ja arī ne tik prasmīgi.

Viņš no jauna pievērsa acis lanai. Kāda gan atšķirība, viņš sev jautāja, starp nekaunīgajām hula dejām, ko lēkā zāļu vijumiem joztās iezemietes, un dejām, kurās griežas viņa paša rases dekoltētās sievietes? Vai te vispār ir būtiska atšķirība? Jeb vai visu izšķir tikai stāvoklis?

Kamēr viņš prātoja par šo problēmu, kāda roka uz­gula uz viņa pleca.