Džeks Londons - lepnības nams

— Džon, — Fords sacīja, — es vēlētos no jums kādu informāciju. Vai jūs neapsēstos?

Rakstvedis neveikli piesēdās, pārsteigts par negaidīto godu. Viņš pašķielēja blakus sēdētājā un nomurmināja:

— Jā, ser, pateicos jums.

— Džon, kas ir Džo Gārlends?

Rakstvedis izbijies pablenza viņā, acis blisinādams, tad nokrekšķinājās un neteica neko.

— Sakiet vien! — Pērsivals Fords pavēlēja. — Kas viņš ir?

— Jūs jokojat ar mani, ser, — vecais vīrs tikko spēja izrunāt.

— Es runāju pavisam nopietni.

Rakstvedis pavirzījās nostāk.

— Jūs tak nedomājat teikt, ka nezināt to? — viņš iejau­tājās, un šis jautājums pats jau bija atbilde.

— Es gribu zināt.

— Nu, viņš ir … — Džons aprāva un bezpalīdzīgi pa­meta skatienu apkārt. — Vai jūs labāk nepajautātu kādam citam? Visi domā, ka jūs zināt. Mēs arvien domājām…

— Jā, turpiniet vien!

— Mēs arvien domājām, ka tieši tāpēc jūs viņu ne­ieredzat.

Aizeka Forda fotogrāfijas un miniatūrattēli atkal rindu pēc rindas traucās caur viņa dēla smadzenēm, un visap­kārt gaisā šķita rēgojamies spoki Aizeka Forda izskatā.

— Novēlu jums arlabvakaru, ser, — viņš saklausīja rakstvedi sakām un redzēja, ka tas sāk klibot projām.

— Džon! — viņš strupi uzsauca.

Džons panācās atpakaļ un palika stāvam tam līdzās, mirkšķinādams acis un nervozi laizīdams lūpas.

— Klausieties, jūs man tomēr nekā nepateicāt.

— Ak tā, par Džo Gārlendu?

— Jā, par Džo Gārlendu. Kas viņš ir?

— Viņš ir jūsu brālis, ser, ja nu reiz man tas jāsaka, kaut gan ne man tādas lietas sakāmas.

— Pateicos, Džon! Arlabvakar!

— Un jūs tiešām nezinājāt? —• vecais vīrs taujāja, lab­prāt vēl gribēdams pakavēties, kad nu pats bīstamākais brīdis bija garām.

— Pateicos, Džon! Arlabvakar! — viņš saņēma par atbildi.

— Jā, ser, pateicos, ser! Man liekas, ka būs lietus. Arlabvakar, ser!

Tieši no skaidrajām debesīm, ko pildīja vienīgi zvaig­znes un mēnesnīca, norasināja lietutiņš, tik sīks un smalks, ka drīzāk līdzinājās nemanāmām tvaika strūkli­ņām. Neviens tam neveltīja ne mazākās vērības, bērni turpināja rotaļas, basām kājām lakstīdami pa zālīti un lēkādami pa smiltīm; un pēc piecām minūtēm lietus jau bija pāri. Dienvidaustrumos pret zvaigznēm atēnojās Di­manta Galvas kratera tumšais plankums ar asi iezīmētām aprisēm. Pēc gurdeniem starpbrīžiem bangotne aizšļāca putu mutuļus pāri smilšu joslai līdz pat mauram, un tā­lumā kā melnus punktiņus varēja viest cilvēkus, kas mē­ness gaismā peldējās. Apklusa dziedātāju balsis, kas bija skandējušas valša melodiju, un klusumā kaut kur no koku paēnas atšalca sievietes smiekli — tas bija mīlas sauciens. Pērsivals Fords satrūkās, šie smiekli viņam atsauca at­miņā Kenedija vārdus. Lejā pie smiltīs izvilktajām airu laivām viņš redzēja kanakus — vīrieši un sievietes laiski sapņaini zvilnēja pludmalē, un sievietes bija tērpušās bal­tos holoku; pret vienu šādu holoku viņš pamanīja laivas stūrmaņa tumšo galvu atdusamies uz sievietes pleca. Vēl tālāk, kur pretī ieejai lagūnā smilšu strēmele paplašinā­jās, varēja vērot vīrieti un sievieti soļojam plecu pie pleca. Kad tie tuvojās apgaismotajai lanai, viņš pamanīja, ka sievietes delna noslīd līdz viduklim, lai atbīdītu roku, kas turēja to apskautu. Tad abi pagāja garām; Pērsivals Fords sveicinādams palocīja galvu pret kapteini, ko pa­zina, un kāda majora meitu. Dzīves putekļi, jā, tā tas ir, un cik daudz aptver šie vārdi! Atkal no algarobas lapot­nes tumšās paēnas atšalca sievietes smieklu vilnis — mī­las sauciens; garām viņa krēslam japāņu auklīte rādamās vadīja uz dusu baskājainu mazuli. Dziedoņu balsis maigi un kūstoši salējās havajiešu mīlas dziesmā, un pa lanai, rokas savijuši, no jauna sāka slīdēt un virpuļot virsnieki ar sievietēm; un vēlreiz zem algarobas kokiem iesmējās sieviete.

Bet Pērsivals Fords prata vienīgi noraidīt visu to. Viņu kaitināja sievietes mīlas smiekli, stūrmanis, kura galva bija noslīgusi uz baltā holoku, mīlētāju pāri, kas staigāja pa liedagu, dejojošie virsnieki un sievietes, mīlas sumi- nātāju dziedoņu balsis un viņa paša brālis, kurš līdz ar citiem dziedāja zem hau kokiem. Jo sevišķi viņu kaitināja smejošā sieviete. Viņa domas pēkšņi bija sākušas darbo­ties pavisam neparastā virzienā. Viņš ir Aizeka Forda dēls, un tas, kas atgadījies ar Aizeku Fordu, var atga­dīties arī ar viņu. Šī doma sadzina vaigos vāju notvī- kuma sārtmi un durstija viņu ar dzeļošu kauna sajūtu. Pērsivals Fords izbijās no tā, kas varbūt snauž viņa asi­nīs. Gluži tā, it kā viņš pēkšņi būtu uzzinājis, ka tēvs bijis spitālīgs un ka viņa paša asinīs var slēpties šās briesmīgās sērgas dīgļi. Aizeks Fords, šis stingrais tā kunga karavīrs, — vecs liekulis! Kāda gan atšķirība starp viņu un jebkuru bīčkomeru? Lepnības nams, ko Pēr­sivals Fords bija sev uzcēlis, draudēja sagrūt pār viņa galvu.

Stundas ritēja, armijas ļaudis smējās un dejoja, ieze­miešu orķestris spēlēja bez mitas, un Pērsivals Fords mocījās ar satriecošo problēmu, kas tik piepeši bija viņam uzbrukusi. Viņš klusībā lūdza dievu, atspiedis elkoni pret galdu un balstīdams galvu uz rokas; no malas vērojot — gurdens skatītājs. Deju starplaikos virsnieki ar savām dāmām un privātie viesi bariem viļņoja ap Pērsivalu Fordu, konvencionāli tērzēdami, bet, kad tie aizplūda at­pakaļ uz lanai, viņš no jauna nodevās mokpilnajam cīni­ņam tieši no tās vietas, kur bija to pārtraucis.

Pamazām viņš sāka atkal lipināt kopā savu drupās sa­triekto Aizeka Forda ideālu, un par cementu viņam no­derēja izgudri viltīga loģika. Šāda loģika spēj veidoties vienīgi egoistisku cilvēku smadzeņu laboratorijā, un tā kalpo labi. Pērsivalam Fordam šķita pats par sevi sa­protams, ka viņa tēvs bijis darināts no smalkāka māla nekā visi pārējie cilvēki; tomēr vecais Aizeks vēl atradās tikai tapšanas stadijā, kamēr viņš, Pērsivals Fords, jau ir pilnveidots. Viņš pat centās attaisnot savu tēvu, pats iekvēlodamies cēlā sajūsmā par šo savas pilnības pie­rādījumu. Viņa vārgais un niecīgais es pieauga līdz ko­losāliem apmēriem. Nu viņš bija dižens diezgan, lai spētu piedot. Viņš tvīka cildenā tīksmē, par to domādams. Ai­zeks Fords bija dižs, bet viņš ir vēl dižāks, jo spēj pie­dot Aizekam Fordam un pat no jauna pacelt to svētajā vietā savās atmiņās, kaut arī šī vieta vairs nebūtu gluži tik svēta, kā bijusi līdz šim. Tāpat viņš klusībā izteica atzinību Aizekam Fordam par to, ka tēvs ignorējis šā sava vienīgā kļūmīgā soļa iznākumu. Nu jauki, arī viņš to ignorēs!

Dejas izbeidzās. Orķestris lika izskanēt «Aloha oe» melodijai un posās doties mājās. Pērsivals Fords sasita plaukstas, aicinādams japāņu sulaini.

— Pasakiet tur tam cilvēkam, ka vēlos viņu redzēt, — viņš teica, norādīdams uz Džo Gārlendu. — Pasakiet, lai tūlīt nāk šurp!

Džo Gārlends ieradās un godbijīgi palika stāvam dažu soļu atstatumā, nemierīgi ņirbinādams pirkstus pār ģitāru, ko vēl arvien turēja rokās. Pērsivals Fords neuzaicināja viņu apsēsties.

— Jūs esat mans brālis, — viņš teica.

— Ak nu, tas taču katram zināms, —- skanēja atbilde izbrīna pilnā balsī.

— Jā, to nu esmu atskārtis, —- Pērsivals Fords sausi atteica. — Tomēr es to nezināju līdz pat šim vakaram.