Džeks Londons - lepnības nams

Klusumā, kas sekoja viņa vārdiem, pusbrālis neomulīgi gaidīja, un pa šo laiku Pērsivals Fords aukstasinīgi ap­svēra turpmākos vārdus.

— Vai jūs atceraties, kā es pirmo reizi ierados skolā un kā zēni mērcēja mani ūdenī? — viņš ievaicājās. — Kā­lab jūs nostājāties manā pusē?

Pusbrālis tikai kautri pasmaidīja.

— Vai tāpēc, ka jums tas bija zināms?

— Nu jā, tāpēc gan.

— Bet es nezināju, — Pērsivals Fords atkārtoja tajā pašā sausajā tonī.

— Jā, — otrs atbildēja.

Atkal iestājās klusums. Sulaiņi uz lanai sāka izdzēst spuldzes.

— Tātad tagad… jūs zināt, — pusbrālis vienkārši ieminējās.

Pērsivals Fords sarauca uzacis. Tad viņš pārlaida pus­brālim pētījošu skatienu.

— Cik daudz jūs vēlētos saņemt par to, lai atstātu Salas un nekad vairs šeit neatgrieztos? — viņš noprasīja.

— Un nekad vairs neatgrieztos? — Džo Gārlends no­drebēja. — Šī ir vienīgā zeme, ko pazīstu. Citas zemes ir aukstas. Citas zemes es nepazīstu. Te man ir daudz draugu. Citās zemēs neatskanēs neviena balss, kas man uzsauktu: «Aloha, Džo, manu zēn!»

— Es sacīju: lai nekad vairs neatgrieztos atpakaļ, — Pērsivals Fords neatlaidīgi atkārtoja. — «Alameda» rīt izbrauc uz Sanfrancisko.

Džo Gārlends bija galīgi apjucis.

— Bet kālab? — viņš vaicāja. — Tagad taču jūs zināt, ka mēs esam brāļi.

— Tieši tāpēc, — skanēja atbilde. — Kā jūs pats tei­cāt, tas zināms ikvienam. Es jums pilnīgi atlīdzināšu.

Viss biklums un mulsa Džo Gārlendam izgaisa. Gan pēc izcelsmes, gan stāvokļa viņi nu šķita apmainījušies vietām.

— Jūs vēlaties, lai es aizbraucu? — viņš cieši nopra­sīja.

— Es vēlos, lai jūs aizbraucat un nekad vairs neat­griežaties, — atbildēja Pērsivals Fords.

Un šinī acumirklī, it kā zibenim uzzibsnījot un mo­mentā izdziestot, viņš pēkšņi saskatīja brāli stāvam pār sevi augstu kā kalnā, bet pats jutās sarūkam un izkūstam par mikroskopisku niecību. Tomēr nav labi, ja cilvēks sa­skata sevi kailā īstenībā, neviens arī nespēj sevi tā vērot ilgi un pēc tam vēl turpināt dzīvi; un tā vienīgi šo zib- snīgo mirklīti Pērsivals Fords redzēja sevi un savu brāli tādus, kādi viņi bija. Jau nākamajā brīdī viņa sīkais un nesātīgais es atkal bija guvis virsroku.

— Kā jau teicu, es jums to atlīdzināšu. Jūs nepaliksiet cietējos. Es jums labi samaksāšu.

— Labs ir, — Džo Gārlends atbildēja, — es braukšu prom.

Viņš pagriezās uz iešanu.

— Džo, — otrs vēl izsaucās, — rīt no rīta aizejiet pie mana advokāta! Pieci simti uz rokas un divi simti ik mē­nesi, cik ilgi vien jūs paliksiet projām.

— Jūs esat ļoti laipns, — Džo Gārlends mierīgi atteica. — Jūs esat pārāk laipns. Bet tik un tā es nevēlos jūsu naudu. Rīt es aizbraucu ar «Alamedu»,

Viņš aizgāja neatsveicinājies.

Pērsivals Fords sasita plaukstas.

— Zēn, — viņš sacīja japānim, — limonādi!

Un, sūkdams limonādi, viņš vēl ilgi smīkņāja, apmie­rināts pats ar sevi.