Džeks Londons - lepnības nams

— Sveiks, Ford, — ko tad jūs šeit darāt? Vai arī dzī­rojat?

— Cenšos būt iecietīgs, dakter Kenedij, pat tikai no­skatīdamies, — Pērsivals Fords drūmi atbildēja. — Vai nepiesēdīsiet?

Kenedijs apsēdās un spalgi sasita plaukstas. Žigli at­steidzās balti ģērbts japāņu sulainis.

Kenedijs pasūtīja skotu viskiju ar sodas ūdeni, tad, pagriezies pret līdzās sēdošo, ieminējās:

— Protams, jūs es pat nelūdzu piebiedroties.

— Es tomēr kaut ko pasūtīšu, — Fords stingri noteica. Ārsta acis pauda pārsteigumu, un sulainis gaidīja.— Zēn, limonādi, lūdzu!

Ārsts sirsnīgi nosmējās, it kā ar viņu būtu pajokots, tad pavērās mūziķos zem hau koka.

— Nu, tas taču Alohas orķestris! — viņš izsaucās. — Es domāju, ka otrdienas vakaros viņi spēlē Havajas vies­nīcā. Kā liekas, tur tie būs saķīvējušies.

Viņa acis uz brīdi pakavējās pie cilvēka, kas spēlēja ģitāru un dziedāja havajiešu dziesmiņu orķestra pavadī­

jumā. Raugoties dziedātājā, viņa seja apmācās un neno­skaidrojās arī tad, kad viņš pievērsās kaimiņam.

— Paklausieties, Ford, — vai jums reiz nebūtu laiks likt mierā Džo Gārlendu? Cik noprotu, jūs esat noskaņots pret Labdarības komitejas lēmumu sūtīt viņu uz Savieno­tajām Valstīm sakarā ar sērfinga sarīkojumu, un es vē­lējos par to parunāt ar jums. Man likās, ka jūs tieši prie­cāsieties, dabūdams viņu projām no šās zemes. Tā jums būtu lieliska izdevība izbeigt šo vajāšanu.

— Vajāšanu? — Pērsivala Forda uzacis jautājoši pa­cēlās.

— Sauciet to, kā gribat, — Kenedijs turpināja. — Jūs taču trenkājat šo nabaga velnu jau gadiem ilgi. Bet viņš te nav vainojams. To pat jūs nevarat noliegt.

— Viņš nav vainojams? — Pērsivala Forda plānās lū­pas uz mirkli sakniebās ciešāk. — Džo Gārlends ir izlai­dīgs un slinks. Viņš arvien bijis dienaszaglis un slaists.

— Bet tas nav nekāds iemesls, lai jūs tā medītu viņu. Es jūs vēroju no paša sākuma. Pats pirmais, ko jūs apsā- kāt, kad, atgriezies no koledžas, atradāt viņu strādājam plantācijā par lauka lutia\ — jūs viņu atlaidāt, kaut gan jums pieder miljoni, bet viņš saņem sešdesmit dolāru mēnesī.

— Tas nebija pirmais, ko apsāku, — atteica Pērsivals Fords oficiālā balsī, kādā bija paradis runāt komiteju sapulcēs. — Vispirms es izsacīju viņam brīdinājumu. Pār­valdnieks teica, ka viņš esot dūšīgs luna. Šai ziņā man nebija nekādu iebildumu. Runa bija par to, kā viņš dzī­voja ārpus darbalaika. Viņš ārdīja manas darbības re­zultātus straujāk, nekā es spēju tos atjaunot. Kāda gan nozīme bija svētdienas skolām, vakarskolām un šūšanas kursiem, ja vakaros turpat atradās Džo Gārlends ar sa­viem nolādētajiem ģitāras un ukuleles trinkšķiem, ja viņš tur dzēra un dejoja hula? Kad biju viņu jau brīdinājis, es reiz nejauši uzdūros viņam — to es nekad neaizmir­sīšu, — uzdūros tur lejā pie strādnieku būdām. Tas notika vakarā. Jau pa gabalu dzirdēju hula dziesmas, bet tad arī ieraudzīju to skatu. Tur bija meičas, kas mēnesnīcā dejoja savas nekaunīgās dejas, — tās pašas meitenes, kam biju ziedojis tik daudz pūļu, lai iemācītu viņām tikumīgi dzīvot un pareizi uzvesties. Bez tam vēl, atceros,

1 Strādnieks, algādzis.

iris no šīm meitenēm tikko bija beigušas misijas skolu. Skaidra lieta, es izsviedu Džo Gārlendu. Es zinu, tas pats notika arī Hilo. Ļaudis apgalvo, it kā es jaucies svešās darīšanās, uzstādams, lai Mēsons un Fičs atlaiž Gārlendu. Bet to taču misionāri pieprasīja no manis. Ar savu kļūmo paraugu Gārlends grāva visu viņu darbību.

— Vēlāk, kad viņš sāka strādāt uz dzelzceļa — uz jūsu dzelzceļa, viņu atlaida bez jebkāda iemesla, — Kenedijs izaicinoši atgādināja.

— Nebūt ne, — atbilde sekoja strauji. — Es viņu uz­aicināju savā kabinetā un veselu pusstundu runāju ar viņu.

— Jūs atlaidāt viņu par nespējību darbā?

— Par amorālu dzīves veidu, ja vēlaties zināt.

Kenedijs griezīgi nosmējās.

— Kāds velns gan jums iepūtis galvā uzstāties par soģi un tiesātāju? Vai tad zemes īpašnieka stāvoklis jums pie­šķīris pārraudzību par jūsu labā vergojošo cilvēku ne­mirstīgajām dvēselēm? Esmu jūsu ārsts. Varbūt arī man rīt sagaidāms jūsu rīkojums — atteikties vai nu no vis­kija ar sodu, vai arī no jūsu aizgādības? Ko vēl ne! Ford, jūs uz dzīvi raugāties pārāk spīvi. Atcerieties, kad Džo bija iekūlies tajā kontrabandas ķezā (pie tam viņš nemaz nestrādāja jūsu uzņēmumā) un atrakstīja jums, lūgdams samaksāt par viņu soda naudu, jūs mierīgi ļāvāt viņam visus sešus mēnešus nostrādāt spaidu darbos uz rifa. Ne- piemirstiet, toreiz jūs pamētāt Džo Gārlendu nelaimē! Jūs viņu nežēlīgi atstūmāt; un tomēr es atceros pirmo dienu, kad jūs iestājāties skolā — mēs taču dzīvojām vienā pansijā, tikai jūs mācījāties dienas maiņā — un jūs vaja­dzēja iesvētīt skolas dzīvē. Trīsreizēja iegremdēšana zem ūdens peldbaseinā — atcerieties, tā bija kārtējā deva, kas jāsaņem katram jaunatnācējam skolniekam. Bet jūs turējāties pretī. Jūs apgalvojāt, ka neprotat peldēt. Jūs bijāt pārbijies, kritāt histērijā …

— Jā, zinu, — Pērsivals Fords gausi atteica. — Es biju nobijies. Un tie bija meli, jo es pratu peldēt… Es biju vienkārši nobijies.

— Un vai atceraties, kurš tad metās cīniņā par jums? Kurš meloja jūsu labā negantāk, nekā jūs pats pratāt melot, un zvērējās labi zinām, ka jūs tiešām nemākot peldēt? Kurš ielēca baseinā un izvilka jūs ārā pēc pirmās iegremdēšanas, un kuru par to tikko nenoslīcināja pārējie zēni, kas bija jau ievērojuši, ka jūs protat peldēt?

— Protams, atceros, — kaimiņš vēsi atteica. — Bet viens augstsirdības gadījums bērnībā neattaisno sliktu dzīves veidu visu pārējo mūžu.

— Viņš taču nekad jums nav nodarījis nekā ļauna — tieši jums pašam, es domāju.

— Nē, — skanēja Pērsivala Forda atbilde. — Tieši tas dara manu nostāju nesatricināmu. Man pret viņu nav itin nekāda personiska naida. Viņš ir slikts cilvēks, tas viss. Viņa dzīve ir slikta …

— Citiem vārdiem sakot, tas nozīmē, ka viņš nav ar jums vienis prātis par to, kādā veidā dzīve īsti jādzīvo,— ārsts iebilda starpā.

— Varat teikt arī tā. Tas nav svarīgi. Viņš ir laisks un…

— Ar ko pietiek, — atkal runātājs tika pārtraukts, — lai attaisnotu visas tās neskaitāmās reizes, kad jūs viņu izsviedāt no darbavietas.

— Viņš ir netikumīgs …

— Ak nu, beidziet taču reiz, Ford! Pietiek malt vienu un to pašu! Jūs esat visīstākais Jaunanglijas stīvmuguris. Džo Gārlends ir pa pusei kanaks. Jūsu asinis ir vēsas. Viņa asinis kūsā. Dzīve jūsu acīs ir pavisam kas cits nekā viņa acīs. Viņš caur dzīvi iet smiedams, dziedā­dams un dejodams, līksms, pašaizliedzīgs, draugs ikvie­nam — gluži kā bērns. Jūs caur dzīvi virzāties kā stai­gājoša lūgšanu mašīna, jums nav neviena drauga, izņe­mot taisnīgos, un taisnīgie ir tie, kuri par taisnīgu uz­skata to pašu, ko jūs. Un galu galā — kas zina? Jūs dzīvojat kā cremīts. Džo Gārlends dzīvo kā lāga puisis. Kuram dzīve sniedz vairāk? Mēs par dzīvi tiekam atal­goti, kā paši zināt. Ja alga nav pietiekama, mēs pame­tam darbavietu, un tas tad arī, ticiet man, ir iemesls vi­sām ar prātu apsvērtajām pašnāvībām. Džo Gārlends no­mirtu badā ar to atalgojumu, kādu jūs saņemat no dzī­ves. Ieskatiet taču reiz, ka viņš ir citādi veidots! Tāpat jūs ciestu un mocītos ar algu, ko dzīve piešķir viņam, jo tās ir dziesmas un mīlestība, un …