Džeks Londons - lepnības nams

— Miesaskāre, piedodiet, lūdzu, — Fords pārtrauca ru­nātāju.

Kenedijs pasmīnēja,

— Jums mīlestība ir tikai vārds, kas sastāv no deviņiem burtiem, un definīcija, ko esat iemācījies no vārdnīcas. Bet mīlestību, īsto mīlestību, kas ir dzidra kā rasa un maigi pulsē cilvēka sirdī, — to jūs nemaz nepazīstat. Ja jau dievs radījis jūs un mani, vīriešus un sievietes, ticiet man, viņš radījis arī mīlestību. Bet griezīsimies nu atpa­kaļ! Ir laiks pārvilkt reiz svītru Džo Gārlenda vajāšanai. Tas nav jūsu cienīgi, tas ir gļēvi. Jums tagad vajadzētu pastiept roku un piedāvāt to viņam.

— Kālab gan man, nevis, teiksim, jums? — kaimiņš attrauca. — Kālab tad jūs nesniedzat viņam šo roku?

— Esmu to darījis. Patlaban arī es viņam sniedzu šo roku. Es mēģinu jūs pierunāt neizgāzt Labdarības komite­jas priekšlikumu sūtīt viņu projām. Es viņam toreiz sa­meklēju darbu Hilo pie Mēsona un Fiča. Esmu apgādājis viņam savu pusduci darbavietu, no kurām visām jūs viņu izdzināt. Bet lai nu tas paliek. Nepiemirstiet tikai vienu, — nu, maza vaļsirdība jau jūs neaizvainos, — tā nav go­dīga rīcība, ja par cita grēkiem gribat atdarīt Džo Gār- lendam; pašam jums to vajadzētu atskārst, ka tieši jūs vismazāk drīkstētu to darīt. Ai, ai, jaunais cilvēk, tā nav laba uzvediba! Tas ir vienkārši nepieklājīgi.

— Nu es vairs nespēju sekot jūsu domu gaitai, — Pēr­sivals Fords atbildēja. — Jūs esat uzbraucis mākoņos ar kādu miglainu zinātnisku teoriju par iedzimtību un per­sonisku bezatbildību. Bet kā jel kāda teorija spēj apgal­vot, ka Džo Gārlends nav atbildīgs par saviem ļaunajiem darbiem, un tai pašā laikā darīt mani atbildīgu par tiem — vairāk atbildīgu nekā citi, ieskaitot pašu Džo Gārlendu? Tas sniedzas pāri manai saprašanai.

— Man šķiet, tā ir vai nu pārsmalcinātība, vai arī labais tonis, kas liedz jums aptvert manus vārdus, — Kenedijs asi atcirta. — Ir jau labi sabiedrības priekšā klusuciešot šo to ignorēt, bet jūs taču darāt daudz vairāk nekā tikai klusuciešot ignorējat.

— Kas tad tas būtu, lūdzami, ko es klusuciešot igno­rēju?

Kenedijs bija noskaities. Kad viņš atbildēja, seju vi­ņam klāja spilgtāks sārtums nekā parastais, ko tajā lēja kārtējās viskija devas.

— Jūsu tēva dēls.

— Bet ko jūs ar to gribat teikt?

— Velns ar ārā, cilvēk, jūs nevarat prasīt, lai es ru­nātu vēl atklātāk! Bet, ja vēlaties, lai notiek: Aizeka Forda dēls — Džo Gārlends — jūsu brālis.

Pērsivals Fords sēdēja nekustīgi, ar īgnas neizpratnes izteiksmi sejā. Kenedijs ziņkārīgi pavērās viņā, tad, mir­kļiem gausi velkoties uz priekšu, sāka justies samulsis un iztrūcies.

— Ak tu kungs! — viņš beidzot izsaucās. — Jūs taču negribēsiet man iestāstit, ka jūs to nezinājāt!

Tam par atbildi Pērsivala Forda vaigi pamazām vērtās pelēksnīgi.

— Tas ir nejēdzīgs joks, — viņš teica, — nejēdzīgs joks.

Ārsts jau bija savaldījies.

— Tas zināms ikvienam, — viņš atbildēja. — Es do­māju, ka arī jūs zināt. Un, ja tiešām nezinājāt, tad jums ir pēdējais laiks to uzzināt, un esmu priecīgs, ka tieši man gadījās izdevība atvērt jums acis. Džo Gārlends un jūs esat brāļi — nu, pusbrāļi.

— Tie ir meli! — Fords izsaucās. — Jūs tā nemaz ne­domājat. Džo Gārlenda māte bija Iliza Kunīlija. (Kene­dijs palocīja galvu.) Es viņu labi atceros, viņai piederēja pīļu dīķis un sīks zemes gabaliņš taro audzēšanai. Viņa tēvs bija Džozifs Gārlends, bīčkomers. (Kenedijs pakra­tīja galvu.) Viņš nomira pirms pāris gadiem. Viņš mēdza piedzerties. Lūk, no kā Džo mantojis savu izlaidību! Te jums ir tā iedzimtība!

— Un neviens pats nav jums to pastāstījis, — Kenedijs izbrīnā noteica pēc neliela klusuma brīža.

— Mister Kenedij, jūs pateicāt kaut ko šausmīgu, ko es tāpat vien nevaru palaist gar ausīm. Jums tas vai nu jāpierāda, vai arī, vai arī…

— Pārbaudiet pats! Pagriezieties atpakaļ un paraugie- ties uz viņu! Jums viņš redzams profilā. Ievērojiet viņa degunu! Tas ir Aizeka Forda deguns. Jūsējais ir tikai vājš tā atdarinājums. Tā tas ir. Pavērojiet! Seja gan ir apaļīgāka, bet līdzība skaidri saskatāma.

Pērsivals Fords palūkojās uz pusasiņu kanaku, kas zem hau koka spēlēja ģitāru, un viņam šķita, it kā spožā uzliesmojumā viņš ieraudzītu pats savu atspulgu. Vaibsts pēc vaibsta iegaismojās neapšaubāmā līdzībā. Vai arī drīzāk jāsaka — viņš pats bija tā otrā — spēka pārpilnā un stalti noaugušā cilvēka vājš atspulgs. Viņa paša vaibsti un arī šā otrā cilvēka vaibsti — tie atgādināja Aizeku

Fordu. Un neviens nebija viņam to pateicis. Viņš pazina ikkatru Aizeka Forda sejas pantu. Tēva miniatūrattēli, portreti un fotogrāfijas cita pēc citas atmiņā aizstrāvoja caur viņa smadzenēm, un atkal un atkal šajā sejā tepat acu priekšā viņš šur tur uztvēra vienādību vai vismaz ne­lielu līdzību. Tā taču bija īsta velnišķība — Aizeka Forda askētiskos vaibstus ieburt šajā izlaidīgajā, jūsmīgajā sejā, ko skatīja viņa acis. Jaunais vīrietis reiz pagriezās, un uz vienu acumirkli Pērsivalam Fordam likās, ka viņš redz savu tēvu, sen mirušo, sen aizgājušo, raugāmies viņā ar Džo Gārlenda seju.

— Tas taču nav nekas sevišķs, — viņš tik tikko saklau­sīja Kenediju sakām. — Senajās dienās jau viņi visi te jaucās juku jukām. Jūs to labi zināt. Pats esat to vē­rojis visu mūžu. Jūrnieki apprecēja karalienes un dzimtās princeses — un tā joprojām. Tā taču šeit Salās bija pavi­sam parasta lieta.

— Bet ne ar manu tēvu, — Pērsivals Fords viņu pār­trauca.

— Te nu bija! — Kenedijs paraustīja plecus. — Vi­suma graušana un dzīves putekļi. Vecais Aizeks Fords turēja sevi stingri grožos — un tā tālāk, un es zinu, ka tādas lietas izskaidrot nav iespējams, sev pašam jau nu nepavisam. Viņš to izprata ne labāk kā jūs. Dzīves pu­tekļi, tas ir viss. Un nepiemirstiet vienu, Ford! Vecajā Aizekā Fordā ritēja arī lāsīte nemierpilnu asiņu, un tās mantojis Džo Gārlends — itin visu, gan Visuma grauša­nas tendences, gan dzīves putekļus; bet jūs esat man­tojis visas vecā Aizeka askētiskās asinis. Un tieši tāpēc, ka jūsu asinis ir vēsas, mierīgas un disciplinētas, jums nav ne mazākā iemesla raukt pieri par Džo Gārlendu. Ja arī Džo Gārlends jauc jūsu darīto darbu, iegaumējiet, ka abās pusēs ir vienīgi vecais Aizeks Fords, kurš ar vienu roku ārda to, ko ar otru uzcēlis. Jūs esat, ja tā var sacīt, Aizeka Forda labā roka. Džo Gārlends ir viņa kreisā roka.

Pērsivals Fords neko neatbildēja, un šai klusuma brīdī Kenedijs izdzēra piemirsto viskiju ar sodas ūdeni. Pāri laukumam atskanēja kāda automobiļa pavēlnieciskā tau- rēšana.

— Mašīna jau klāt, — ārsts sacīja pieceldamies. — Nu man jāsteidzas. Man žēl, ka tā satraucu jūs, un tai pašā laikā esmu ļoti priecīgs. Atcerieties tikai vienu — Aizeka

Forda nemierpilno asiņu lāsīte bija ārkārtīgi niecīga, un Džo Gārlends mantojis to pilnīgi. Un vēl ko. Ja jūsu tēva kreisā roka jūs apgrēcina, necērtiet to nost! Pie tam Džo ir kārtīgs puisis. Atklāti sakot, ja man būtu jāizvē­las, ar kuru no jums dzīvot kopā uz vientuļas salas, es iz­vēlētos Džo.

Mazi, baskājaini bērneļi skraidelēja ap Pērsivalu Fordu, rotaļādamies mauriņā, bet Pērsivals Fords pat neredzēja tos. Viņš visu laiku neatlaidīgi vērās tikai dziedonī zem hau koka. Reiz viņš pat pārsēdās citā vietā, lai nokļūtu tam tuvāk. Garām gāja Liedaga rakstvedis, aiz vecuma pieklibodams un smagi vilkdams neklausīgās kājas. Viņš Salās bija nodzīvojis četrdesmit gadu. Pērsivals Fords viņam pamāja, un rakstvedis bijīgi tuvojās, brīnīdamies, ka Pērsivals Fords viņu vispār ievērojis.