Džeks Londons - ALOTZIJA PENKBERNA LEPNĪBA

Deivids Grifs vienmēr nojauta, kur ož pēc piedzīvo­juma, tāpēc vienmēr bija gatavs, ka aiz tuvākās kokos- palmas kuru katru brīdi var parādīties kaut kas negai­dīts, un tomēr, uzlūkojot Aloīziju Penkbērnu, viņam ne­bija ne mazākās nojausmas. Tas notika uz mazā tvaiko- nīša «Berta». Ļaudams, lai viņa šoneris seko, Grīfs no­lēma veikt ar tvaikoni īsu pārbraucienu no Raiateas līdz Papeetei. Viņš pirmo reizi ieraudzīja Aloīziju Penkbērnu, kad šis jau mazliet ieskurbušais džentlmenis klusēdams dzēra kokteili mazā starpklāju bufetītē blakus frizētavai. Un, kad Grīfs pēc pusstundas iznāca no frizētavas, Alo- īzijs Penkbērns vēl joprojām nīka bufetē un dzēra savā nodabā.

Nav labi, ka cilvēks dzer vienatnē, un Grifs ātri, bet vērīgi apskatīja Penkbērnu. Viņš ieraudzīja gadus trīs­desmit vecu labi noaugušu, kārtīgi ģērbušos cilvēku ar simpātiskiem vaibstiem, vārdu sakot, saskaņā ar vispār­pieņemto apzīmējumu — džentlmeni. Taču dažos netiešoš norādījumos uz nolaidību, rokas drebēšanā, kāri pielejot glāzi, un nervozajā acu mirkšķināšanā Grīfs saskatīja nepārprotamas hroniska alkoholisma pazīmes.

Pēc pusdienām viņš atkal satika Penkbērnu — šoreiz uz klāja. Jaunais cilvēks, turēdamies pie reliņa un dzē­rāja asaras liedams, skatījās uz neskaidrajām vīrieša un sievietes aprisēm cieši kopā sabīdītos klāja krēslos. Grīfs ievēroja, ka vīrietis apņēmis sievieti ap vidu. Aloīzijs Penkbērns skatījās uz viņiem un raudāja.

— Nav par ko skundēt, — līdzjūtīgi teica Grīfs.

Penkbērns palūkojās uz viņu un aiz žēluma pret sevi

sāka raudāt vēl gaužāk.

— Tas ir smagi, — viņš šņukstēja. — Smagi, smagi! Tas ir mans pārvaldnieks. Es dodu viņam darbu. Es mak­sāju viņam labu algu. Un tā viņš šo algu nopelna.

— Ja tā, kāpēc tad jūs nedarāt tam galu? — Grifs ierosināja.

— Nevaru. Viņa atņems man viskiju. Viņa taču ir mana kopēja.

— Izmetiet viņu pa durvīm un dzeriet vesels!

— Nevaru. Pie viņas ir visa mana nauda. Ja es to iz­darīšu, viņš nedos man ne sešus pensus, par ko nopirkt dzeramo.

Tādas nelaimes iespēja izraisīja jaunus asaru plūdus. Grifa ziņkāre bija uzkurināta. Nekas tamlīdzīgs viņam ne prātā nebija ienācis.

— Viņi nolīgti, lai rūpētos par mani, — Penkbērns raudādams sāka stāstīt, — lai atturētu mani no dzeršanas. Un ko viņi dara? Ar naudu aizbāzuši visiem uz kuģa mutes un ļauj man nodzerties kaut līdz nāvei. Tas nav pareizi, kad es jums saku, tas nav pareizi. Viņus tieši tāpēc sūtīja kopā ar mani, lai neļautu man dzert, bet viņi ļauj 'man pietempties kā cūkai, lai tikai es liktu viņus mierā. Ja žēlojos, viņi piedraud, ka nedos man vairs ne glāzītes. Ko es, nabadziņš, lai iesāku? Manā nāvē vainīgi būs viņi, tas ir viss. Iesim lejā un iedzersim!

Viņš palaida, vaļā reliņu un būtu nokritis, ja Grīfs ne­būtu saķēris viņu aiz rokas. Likās, ka viņš pārvēršas, saņemas, viņa zods kareivīgi izvirzījās uz priekšu un acīs iezibējās skarbas uguntiņas.

— Es neļaušu sevi nogalināt. Un gan viņi to nožēlos. Es piedāvāju viņiem piecdesmit tūkstošus — protams, vē­lāk. Viņi smējās. Viņi nezina. Bet es zinu. — Viņš pa- taustījās pa žaketes kabatu un izvilka no tās kādu priekš­metu, kas pazibsnīja pustumsā. — Viņi nezina, kas tā par mantu. Es gan zinu! — Piepeši viņš aizdomīgi pa­skatījās uz Grifu. — Nu, ko jūs sapratāt no visa teiktā? Ko jūs sapratāt?

Deivids Grīfs acumirklī iztēlojās, kā galīgi nodzēries deģenerāts ar vara kāsi atņem dzīvību diviem jauniem mīlošiem cilvēkiem, tāpēc ka tas, ko viņš turēja rokā, acīmredzot bija vecmodīgs kuģa kāsis.

— Mana māte domā, ka esmu devies uz šejieni, lai izārstētos no dzeršanas. Viņa nekā nezina. Es piekuku­ļoju ārstu, lai viņš paraksta man ceļojumu. Kad nonāk­sim Papeetē, mans pārvaldnieks nofraktēs šoneri — un mēs brauksim prom. Bet viņi neko nenojauš. Viņi doma, ka esmu žūpa. Bet es zinu. Es vienīgais zinu. Ar labu nakti, ser! Es eju gulēt, ja vien … varbūt… jūs nāksiet man līdzi iedzert pirms gulētiešanas. Zināt, pēdējo mal­ciņu.

Nākamajā nedēļā Grifam Papeetē iznāca vairākas dī­vainas tikšanās ar Aloīziju Penkbērnu. Šo cilvēku gan satika visi salas nelielās galvaspilsētas iedzīvotāji, tāpēc ka gadiem ilgi nedz piekraste, nedz Lavīnas viesnīca ne­bija pieredzējusi tādus skandālus. Reiz dienas vidū Alo- īzijs Penkbērns kailu galvu, vienās peldbiksēs aizskrēja pa galveno ielu no viesnīcas līdz pašai jūrai. Viņš izaici­nāja «Bertas» kurinātāju uz četrus raundus garu boksa maču, bet jau otrajā raundā tika notriekts zemē. Viņš kā prātu zaudējis mēģināja noslīcināties divas pēdas dziļā peļķē, dzērumā veiksmīgi ielēca ūdenī no krastmalā pie- tauvotās «Maripozas» piecdesmit pēdu augstā masta un nofraktēja kuteri «Toero» par summu, kas pārsniedza tā vērtību, un Penkbernu izglāba tikai pārvaldnieks, atteik­damies maksāt. Viņš nopirka tirgū no akla spitālīgā mai­zes koka augļus, banānus un kartupeļus un pārdeva tos talak par tik zemu cenu, ka tika izsaukti žandarmi, lai izklīdinātu iezemiešus, kas bija saskrējuši uz lēto izpār­došanu. Šo iemeslu dēļ žandarmi trīs reizes apcietināja viņu par nesavaldību un viņa pārvaldnieks trīs reizes pārtrauca mīlināšanos, lai samaksātu trūcīgās koloniālās varas iestādes uzliktos «naudas sodus.

Pēc tam «Maripoza» devās uz Sanfrancisko, un tās kāzu apartamentos atradās divi jaunlaulātie — pārvaldnieks un Aloīzija kopēja. Pirms aizbraukšanas pārvaldnieks bija parūpējies, lai Aloīzijs saņemtu astoņas piecu mārciņu naudas zīmes, paredzot, ka pēc dažām dienām Aloīzijs būs satriekts un nebūs tālu no dzēruma trakuma. Lavīna, ku­ras labo sirdi pazina pat Klusā okeāna blēži un dīkdieņi, paņēma viņu savā apgādībā un, kad Aloīzijs bija atgu­vies, rūpējās, lai viņam pat nerastos doma, ka nav vairs nedz pārvaldnieka, nedz naudas, ar ko maksāt par uz­turu.

Kādu vakaru dažas dienas pēc šā notikuma Deivids Grīfs dīkojās zem «Kitiveikas» pakaļējā klāja nojumes un laiski skatīja cauri Papeetes avīzes trūcīgās slejas. Pēk­šņi viņš piecēlās sēdus un jau gribēja izberzēt acis. Tas likās neticami, un tomēr tā bija īstenība. Vecā dienvidjūru romantika vēl nebija mirusi. Viņš lasīja:

«Vēlas mainīt pusi no paslēptiem dārgumiem, kuru vēr­tība ir pieci miljoni franku, pret braucienu uz vienu no nezināmajām Klusā okeāna salām un izdevību atvest at­pakaļ guvumu. Jautāt pēc Follija Lavīnas viesnīcā.»

Grīfs paskatījās pulkstenī. Vēl bija agrs — tikai astoņi.

— Mister Karlsen! — viņš pakliedza uz to pusi, kur gailēja pīpes uguntiņa. — Sagatavojiet vaļu medību laivu! Es braucu uz krastu.

Priekšgalā atskanēja kapteiņa palīga norvēģa aizsma­kusi balss, un pusducis staltu puišu no Rapas salas pār­trauca dziedāšanu un nolaida ūdenī laivu.

— Man jāsatiek Follijs, misters Follijs, jādomā, — Dei­vids Grīfs teica Lavīnai.

Kad sieviete pagrieza galvu un vietējā valodā izkliedza kādu pavēli, ko vajadzēja dzirdēt cauri divām istabām saredzamajā virtuvē, Grīfs pēc viņas acīm noprata, ka viesnīcas saimniece ir ieinteresēta. Pēc dažām minūtēm basām kājām ienāca iezemiešu meitene un papurināja galvu.

Lavīnas vilšanās bija acīm redzama.

— Jūs atrodaties uz «Kitiveikas», vai ne? — viņa jau­tāja. — Es pateikšu viņam, ka jūs viņu meklējat.