Džeks Londons: ALOTZIJA PENKBERNA LEPNĪBA

— Tātad tas ir vīrietis? — Grifs vaicāja.

Lavīna pamāja ar galvu.

— Ceru, ka jūs varēsiet darīt kaut ko viņa labā, kap- teni Grīf. Esmu tikai lādzīga sieva, nekā vairāk nezinu, bet viņš rādās esam patīkams cilvēks. Var jau būt, ka viņš saka taisnību, es nezinu. Bet jūs tiksiet pie skaid­rības. Jūs neesat tāds jēradvēsele kā es. Vai pagatavot jums kokteili?

Atgriezies uz šonera, Deivids Grīfs snauda klāja krēslā zem trīs mēnešus veca žurnāla, kad viņu uzmodināja aiz borta dzirdamas elsas un sprauslāšana. Viņš atvēra acis. Uz čīliešu kreisera, kas stāvēja ceturtdaļjūdzi no šonera, nosita astoņas glases. Tas nozīmēja, ka ir pusnakts. Atkal bija dzirdams, ka aiz borta ķepurojas un šļakstinās. Gri­fam likās, ka tā ir tāda kā amfībija, kā cilvēks, kas dzie­došā balsī sūdz bēdas pats sev, bet varbūt arī visai pa­saulei.

Ar vienu lēcienu Deivids Grīfs bija pie zemā reliņa. Tajā vietā, no kurienes nāca žēlabainās skaņas, ūdens vir­sma viļņojās un fosforescēja. Noliecies viņš saķēra zem padusēm kādu cilvēku un ar lielu piepūli uzvilka uz klāja kailo Aloīziju Penkbērnu.

— Man nebija ne graša, — viņš sūkstījās. — Es aiz­gāju papeldēties un nevarēju atrast jūsu trapu. Ļoti ne­laimīgi … Piedodiet. Ja jums ir dvielis, ko apņemt ap vidu, un kāds stiprāks malks, es atgūšos. Es esmu misters Follijs, bet jūs, cik noprotu, kapteinis Grīfs, kurš mani bija meklējis, kad nebiju mājā. Nē, piedzēries es neesmu. Nosalis arī ne. Es nedrebinos no aukstuma. Lavīna man šodien atvēlēja tikai divas glāzītes. Mani pārņēma šaus­mas, tas ir viss, un, kad es nevarēju atrast jūsu trapu, man sāka rādīties visādi māži. Ja jūs novestu mani lejā kajītē, es būtu ļoti pateicīgs. Jūs vienīgais atsaucāties uz manu sludinājumu.

2ēl bija skatīties, kā viņš drebēja, lai gan nakts bija silta, un kajītē Grīfs vēl nebija sameklējis dvieli, kad Penkbērnam jau bija rokā pusglāze viskija.

— Tagad speriet vaļā! — Grīfs teica, kad viņa viesis bija uzvilcis kreklu un audekla bikses. — Ko nozīmē jūsu sludinājums? Es klausos.

Penkbērns paskatījās uz pudeli, bet Grīfs papurināja galvu.

— Lai nu tā būtu, kapteini, kaut gan pie visa tā, kas palicis pāri no mana goda, galvoju, ka neesmu dzēris … itin nemaz. Un ticiet man — viss, ko es jums stāstīšu, būs svēta patiesība, un es stāstīšu īsi, jo redzu, ka esat lietišķs un enerģisks cilvēks. Jūsu smadzenes arī droši vien ir kārtībā. Jums alkohols nekad nav bijis miljoniem tārpu, kas grauž katru šūniņu. Jūs savu mūžu neesat bijis ellē. Es patlaban tur esmu. Es degu. Tagad klau­sieties!

Mana māte vēl ir dzīva. Viņa ir angliete. Es piedzimu Austrālijā. Izglītību ieguvu Ņujorkā un Jēlā. Esmu hu­manitāro zinātņu maģistrs, filozofijas doktors un … ne­kam nederīgs cilvēks. Turklāt esmu alkoholiķis. Kādreiz biju atlēts. Varēju nopeldēt zem ūdens simt desmit pēdu. Uzstādīju vairākus amatieru rekordus. Es peldēju kā zivs. Esmu nopeldējis trīsdesmit jūdžu pa nemierīgu jūru. Man pieder vēl viens rekords. Esmu iznīcinājis vairāk viskija nekā jebkurš cits cilvēks manos gados. Esmu spējīgs no­zagt jums sešus pensus, lai tikai varētu nopirkt dzeramo. Un beidzot es jums pateikšu taisnību.

Mans tēvs bija amerikānis no Annapolisas. Pilsoņu kara laikā viņš bija jūrskolas kadets, sešdesmit sestajā gadā leitnants uz «Sivanī». Kapteinis bija Pols Sērlijs. Sešdesmit sestajā gadā «Sivanī» krāva iekšā ogles kādā no Klusā okeāna salām. Kā sauca salu, to es nedrīkstu teikt. Toreiz sala vēl neatradās protektorātā, un, kā sauc protektorātu, to es arī neteikšu. Krastā aiz kroga letes mans tēvs ieraudzīja trīs vara kāšus — kuģa kāšus.

Deivids Grīfs rāmi pasmaidīja.

— Bet tagad es varu jums pateikt, kā sauca šo ogļu staciju un kads protektorāts tur vēlāk tika nodibināts, — viņš sacīja.

— Un par trim kāšiem jūs arī zināt? — tikpat rāmi jau­tāja Penkbērns. — Turpiniet, tāpēc ka tagad šie kāši ir manās rokās.

— Protams. Tie atradās aiz letes vācieša Oskara krogā Pīnū-Pīnī. Uz turieni tos no sava šonera aiznesa Džonijs Bleks tai pašā naktī, kad viņš nomira. Viņš tikko bija atgriezies no tāla brauciena. Viņš bija bijis Rietumos, zvejojis trepangus un tirgojies ar sandalkoku. Visa pie­kraste zin-a šo notikumu.

Penkbērns pakratīja galvu.

— Turpiniet, — viņš mudināja.

— Tas notika, saprotams, vēl pirms manis, — Grīfs paskaidroja. — Es stāstu tikai to, ko esmu dzirdējis. Drīz, dodamies uz mājām, ieradās ekvadoriešu kreiseris — ari no Rietumiem. Tā virsnieki pazina kāšus. Džonijs Bleks jau bija miris. Viņi sagrāba tā palīgu un kuģa žurnālu. Kreiseris devās atpakaļ uz Rietumiem. Pēc sešiem mē­nešiem atceļā uz mājām tas iegriezās Pīnū-Pīnī. Tas bija cietis neveiksmi, bet stāsts par bagātībām gāja no mutes mutē.

— Kad revolucionāri uzbruka Gvajakilai, — stāstīja tā­lāk Penkbērns, — Federācijas virsnieki, nosprieduši, ka aizstāvēt pilsētu ir bezcerīgi, sagrāba valsts naudas kasi, apmēram miljonu dolāru angļu metāla naudā, un ielādēja to amerikāņu šonerī «Flirts». Viņi gatavojās atdot galus rītausmā, bet kapteinis amerikānis izdomāja doties jūrā pusnaktī. Turpinietl

— Tas ir vecs stāsts, — savu spriedumu izteica Grifs. — Ostā nebija neviena cita kuģa. Federācijas vadoņiem nebija izdevies aizbēgt. Viņi atspiedās ar muguru pret sienu un aizstāvēja pilsētu. Rohass Salseds forsētā pār­gājienā ieradās no Kvito un izbeidza aplenkumu. Revolū­cija bija sakauta, un kādam sagrabējušam tvaikonim, kas ari bija visa Ekvadoras flote, lika dzīties pakaļ «Flirtam». Tas noķēra «Flirtu» starp Banka salām un Jaunhebridu salām. «Flirts» dreifēja un bija pacēlis nelaimes signālu. Kapteinis iepriekšējā dienā bija nomiris — ar drudzi.

— Bet palīgs? — izaicinoši iejautājās Penkbērns.

— Palīgu pirms nedēļas bija nogalinājuši iedzimtie vienā no Banka salām, uz kuru viņš bija aizbraucis ar laivu pēc dzeramā ūdens. Nebija vairs neviena, kas spētu vadīt kuģi. Matrožus sāka spīdzināt. Starptautiskās tiesī­bas netika ņemtas vērā. Viņi būtu atzinušies, bet nekā nezināja. Viņi izstāstīja par trim kāšiem piekrastes ko­kos, bet, kur šī sala atrodas, — to viņi nevarēja pateikt. Kaut kur rietumos, tālu rietumos — tas bija viss, ko viņi zināja. Tālāk šo notikumu atstāsta divos variantos. Pēc pirmā varianta iznāk, ka viņi miruši spīdzināšanas laikā, pēc otra — ka dzīvi palikušie pakārti pie rājām. Lai nu būtu kā būdams, bet ekvadoriešu kreiseris atgriezās mājā bez apslēptajām bagātībām. Džonijs Bleks aizveda trīs kāšus uz Pīnū-Pīnī un atstāja tos vācietim Oskaram, bet, kur un kā viņš bija kāšus atradis, to viņš nekad nestās­tīja.

Penkbērns nenovērsaf acu no viskija pudeles.

— Kaut vai divus malkus! — viņš izdvesa.

Grīfs padomāja un mazliet ielēja. Penkbērna acis iezi­bējās, un viņš atkal atdzīvojās.

— Bet tagad es papildināšu jūsu stāstu, — viņš sa­cīja. — Džonijs Bleks tomēr pastāstīja. Pastāstīja ma­nam tēvam. Atrakstīja viņam no Levukas, iekams atgrie­zās Pīnū-Pīnī nomirt. Tēvs kādu nakti bija izglābis vi­ņam dzīvību vienā no Valparaiso netiklības perēkļiem. Kāds ķīniešu pērļu tirgotājs no Tērsdejas salas, meklē­dams noieta vietas uz ziemeļiem no Jaungvinejas, bija iemainījis šos trīs kāšus no kāda melnā. Džonijs Bleks nopirka tos uz svara. Viņam ar kāšiem nesaistījās nekā­das cerības, tāpat kā ķīnietim, bet atpakaļceļā viņš jūras bruņurupuča dēļ aizkavējās tajā pašā piekrastē, kur, kā jūs teicāt, nogalināts «Flirta» kapteiņa palīgs. Taču viņš nebija nogalināts. Banka salas iedzīvotāji turēja viņu kā cietumnieku, un viņš mira no žokļa kaula nekrozes, kas bija cēlusies no cīņas laikā piekrastē iegūta bultas ievai­nojuma. Pirms miršanas viņš izstāstīja par apslēptajām bagātībām Džonijam Blekam. Tas savukārt atrakstīja no Levukas manam tēvam. Viņa dienas jau bija skaitītas — vēzis. Mans tēvs pēc desmit gadiem, būdams «Perija» kapteinis, nopirka šos kāšus no vācieša Oskara. Un no sava tēva saskaņā ar viņa gribu un testamentu es šos kāšus saņēmu līdz ar attiecīgiem paskaidrojumiem. Es zinu salu, zinu, kādos platuma un garuma grādos atrodas krasts, kur šie trīs kāši tika iedzīti kokos. Patlaban kāši ir pie Lavīnas. Platuma un garuma grādi ir man galvā. Nu, ko jūs par to domājat?