Džeks Londons: ALOTZIJA PENKBERNA LEPNĪBA

— Šaubos, — bez kavēšanās savas domas pateica Grīfs. — Kāpēc jūsu tēvs pats nebrauca uz turieni un nepaņēma mantu?

— Tēvam nebija vajadzības. Viņa tēvocis nomira un atstāja viņam mantojumu. Viņš aizgāja no flotes, sasē­jās Bostonā ar kādu slimnieku kopēju, un mana māte izšķīrās ar viņu. Māte arī saņēma mantojumu —• apmē­ram trīsdesmit tūkstošu dolāru lielu ienākumu gadā — un aizbrauca uz Jaunzēlandi. Es dzīvoju gan pie viena, gan pie otra, gan Savienotajās Valstīs, gan Jaunzēlandē, līdz pērn nomira tēvs. Tagad esmu pilnīgi mātes ziņā. Tēvs atstāja man savu naudu, kādus pāris miljonus, bet, zinādama manu vājību uz alkoholu, māte pielika man klāt aizbildņus. Naudas man ir gana, bet es nevaru dabūt ne pensu vairāk par to, ko man iedod. Bet vecais, padzirdē­jis par manu dzeršanas kaislību, novēlēja man trīs kāšus un ziņas, kas attiecas uz tiem. To viņš izdarīja ar savu advokātu starpniecību — bez mātes ziņas. Tā esot vis­labākā dzīvības apdrošināšana, un, ja man pietiekot gri­basspēka dabūt rokā mantu, tad es līdz pašai nāves stundai varot skalot zobus ar degvīnu. Manu aizbildņu rokās ir miljoni, manai mātei ir kaudzēm naudas, kura būs mana, ja viņa nokļūs krematorijā pirms manis, un vēl viens miljons gaida izrokams, bet pagaidām es diede- leju no Lavīnas divām glāzēm dienā. Vai nav ellīgs stā­voklis? īpaši, ja padomā, kā man slāpst.

— Kur atrodas šī sala?

— Tālu no šejienes.

— Nosauciet to!

— Ne par kādu naudu, kapteini Grīf. Jūs ar to viegli nopelnīsiet pusmiljona. Jūs brauksiet saskaņā ar maniem norādījumiem, un, kad mēs būsim ceļā, atklātā jūrā, es nosaukšu jums salu, bet ne ātrāk.

Grīfs paraustīja plecus, likdams saprast, ka saruna bei­gusies.

— Es iedošu jums vēl vienu glāzi un aizsutīšu jūs ar laivu uz krastu, — viņš teica.

Penkbērns apjuka. Minūtes piecas viņš svārstījās, tad aplaizīja lūpas un padevās.

— Ja jūs apsolāt braukt, es jums tūlīt pateikšu, kā sauc salu.

— Protams, braukšu. Tāpēc jau ari jautāju. Nosauciet salu!

Penkbērns paskatījās uz pudeli.

— Es iedzeršu glāzi, kapteini.

— Nē, nedzersiet! Šī porcija bija paredzēta jums, ja jūs būtu devies uz krastu. Ja gribat nosaukt man salu, jums jābūt skaidrā prātā.

— Frensisa sala, ja jūs to vēlaties. Bugenvils nosauca to par Bārbera salu.

— Tā ir visvientuļākā sala Mazajā Koraļļu jūrā, — teica Grīfs. — Es to zinu. Atrodas starp Jauno Īriju un Jaungvineju. Draņķīgs caurums tagad, bet nebija slikta tais laikos, kad tur iedzina «Flirta» kāšus un pērļu tirgo­tājs iemainīja tos. Pirms diviem gadiem tur apkāva visu tvaikoņa «Kastors» komandu, kas vervēja strādniekus plantācijām Upolu. Es' labi pazinu tvaikoņa kapteini. Vā­cieši aizsūtīja kreiseri, apšaudīja džungļus, nodedzināja vairākus ciemus, nomiedza divus tās melnos un veselu lērumu cūku, un … un tas bija viss. Melnie tur allaž ir bijuši neuzticami, bet pilnīgi neuzticami viņi kļuva pirms četrdesmit gadiem. Tai laikā viņi apkāva vaļu medību kuģa komandu. Pagaidiet, es paskatīšos, kā to sauca.

Grīfs piegāja pie grāmatu plaukta, izņēma biezo «Ro­kasgrāmatu kuģošanai pa Dienvidu Kluso okeānu» un pašķirstīja to.

— Jā, te tā ir Frensisa jeb Bārbera sala, — viņš ātri lasīja. — Iezemieši kareivīgi un nodevīgi… melanē- zieši… cilvēkēdāji. Vaļu medību kuģis «Western» iznīci­nāts … Sēkļi… zemesragi… enkurvietas … Aha, Red- skara, Ovena līcis, Likikili līcis … tas jau ir vairāk pie­mērots: paprāvs padziļinājums, mangrovju purvi, laba de­viņas asis dziļa enkurvieta tur, kur balts klints izcilnis pavērsts pret dienvidrietumiem rietumu virzienā. — Grīfs pagriezās. — Tā ir jūsu piekraste, Penkbērn, varu ap­zvērēt.

— Tātad jūs brauksiet? — Penkbērns satraukts jau­tāja.

Grīfs pamāja ar galvu.

— Izklausās ticami. Ja runa būtu par simts miljoniem vai tamlīdzīgu traku summu, es neliktos par to ne zinis. Mēs izbrauksim rīt, bet ar vienu noteikumu: jums bez ierunām jāklausa manām pavēlēm.

Ciemiņš svinīgi un līksmi pamāja ar galvu.

— Un tas nozīmē nedzert.

— Tas ir ļoti grūti, — Penkbērns nogaudās.

— Tādi ir mani noteikumi. Ar manām medicīniskajām zināšanām pietiek, lai es varētu teikt, ka no tā jums ne­kāds ļaunums neradīsies. Un jums būs jāstrādā — smagi, kā matrozim. Jūs regulāri stāvēsiet sardzē un tā tālāk, lai gan ēdīsiet un gulēsiet kopā ar mums kuģa pakaļgalā.

— Lai notiek! — Penkbērns sniedza roku, tādējādi ap­stiprinot savu piekrišanu. — Kaut tikai tas mani neno­vestu kapā, — viņš piemetināja.

Deivids Grīfs devīgi ielēja viskiju un pasniedza vi­ņam glāzi.

— Iedzeriet pēdējo reizi! Te būs.

Penkbērna roka apstājās pusceļā. Piepešā apņēmībā viņš sadurstījās, iztaisnoja muguru un pacēla galvu.

— Es laikam tomēr nedzeršu, — viņš iesāka, tad, gļēvi psdodamies plosošai kārībai, steigšus pasniedzās pēc glā­zes, it kā baidītos, ka viņam to neatņem.

No Papeetes Sabiedrības salu grupā līdz Mazajai Ko­raļļu jūrai — no simt piecdesmitā rietumu garuma grāda līdz simt piecdesmitajam austrumu garuma grādam — ir garš ceļš: pat ja brauktu tikpat taisni, kā lido vārnas, tas līdzinātos braucienam pāri Atlantijas okeānam. Bet «Ki- tiveika» negāja tikpat taisni, kā lido vārnas. Deivida Grifa neskaitāmie pasākumi daudz reižu lika mainīt kuģa kursu. Viņš apstājās pie neapdzīvotās Rozes salas, lai paskatītos, vai nav iespējams to kolonizēt un ierīkot tajā kokospalmu plantācijas. Pēc tam viņš apliecināja cieņu Tui Manua Austrumu Samoa un sāka intrigas, lai iegūtu tirdzniecī­bas monopoltiesības trijās šā vārgulīgā valdnieka salās. No Apijas viņš aizveda vairākus tirdzniecības aģentus un preces uz Džilberta salām. Viņš iegriezās arī Ontongdža- vas atolā, apskatīja savas plantācijas Izabellas salā un nopirka vairākus zemes gabalus no Malaitas ziemeļrie­tumu piekrastes virsaišiem. Un tā, līkumu līkumiem brau­kādams, viņš iztaisīja no Aloīzija Penkbērna cilvēku.

Sis slāpju mocītais vīrs, lai gan viņš dzīvoja kuģa pa­kaļgalā, bija spiests veikt vienkārša matroža pienākumus. Un viņš ne tikai stāvēja pie stūres un sardzē, ne tikai no­ņēmās ar burām un takelāžu: viņam vēla virsū pašus netīrākos un grūtākos darbus. Šūpodamies augšā, viņš skrāpēja un mazgāja mastus. Tīrot klāju ar pumeku un dzēstajiem kaļķiem, viņam sāpēja mugura un piebrieda mīkstie, ļenganie muskuļi. Kad «Kitiveika» bija izmetusi enkuru un iezemiešu matroži ieniruši tīrīja kuģa zem­ūdens daļas vara apšuvumu ar kokosriekstu mizām, Penk­bērnu sūtīja šajā darbā tikpat bieži kā jebkuru citu mat­rozi.

— Paskatieties uz sevi, — teica Grīfs. — Kopš jūs esat uz kuģa, jūs esat kļuvis divreiz stiprāks. Jūs neesat dzēris ne lāsīti, neesat arī nomiris, un inde ir pilnīgi pa­zudusi no jūsu organisma. Tas viss ir no darba. Tas ir labāks par auklēm un pārvaldniekiem. Ja jums slāpst, lieciet pie mutes, lūk, šo.

Ar dažiem veikliem sava smagā naža cirtieniem Grīfs izgrieza grubuļaina kokosrieksta čaumalā trīsstūrainu cau­rumu. Vēsais, pienainais un dzirkstīgais šķidrums cau­ruma malās pārklājās putām. Noliecies Penkbērns ar lū­pām pieplaka pie dabas dotā kausa, atgāza atpakaļ galvu un palika tādā stāvoklī, līdz čaumala bija tukša. Katru dienu viņš iztukšoja daudzus kokosriekstus. Melnādainais pavārs, gadus sešdesmit vecs vīrs no Jaunhebridu salām, un viņa vienpadsmit gadus vecais palīgs no Larka salas gādāja, lai Penkbērnam neizsīktu kokosriekstu krājumi.