Džeks Londons: ALOTZIJA PENKBERNA LEPNĪBA

Penkbērns nesūrojās par smago darbu. Viņš metās dar­bam virsū, nekad nevairījās no tā un vienmēr pasteidzās izpildīt pavēles ātrāk par iezemiešu matrožiem. Un Penk­bērns patiešām varonīgi izturēja ciešanas visu to laiku, kamēr alkohols izzuda no viņa organisma. Tomēr pat tad, kad caur porām bija izdalījies pēdējais indes piliens, uz­mācīgā vēlēšanās iedzert palika viņa smadzenēs. Tā bija, kad viņš, devis godavārdu, izkāpa malā Apijā un darīja visu iespējamo, lai iznīcinātu visus krogu krājumus. Divos naktī Deivids Grīfs atrada Penkbērnu pie «Tivoli», no ku­rienes viņu par nekārtību celšanu bija izlingojis Cārlijs Robertss. Aloīzijs kā vecos laikos sūdzēja zvaigznēm sa­vas bēdas un neparasti ritmiski meta koraļju atskambas Cārlija Robertsa logos.

Deivids Grīfs aizveda Penkbērnu, bet no rīta ņēma viņu priekšā. Tas notika uz «Kitiveikas» klāja un nebūt neat­gādināja bērnudārza audzināšanas paņēmienus. Grīfs gluži vienkārši sadeva Aloīzijam ar dūrēm, iekaustīja viņu tik pamatīgi, kā vēl neviens nebija iepēris.

— Jūsu dvēseles glābšanai, Penkbērn, — viņš izteik­smīgi piebilda pie katra sitiena. — Jūsu māmuļas labā. Jūsu pēcnācēju labā. Pasaules, visuma un visas cilvēces labā. Un tagad, lai iedzītu šo mācību jums galvā, mēs sāksim visu no jauna. Tas jūsu dvēseles glābšanai, tas jūsu māmuļas labā, tas jūsu nedzimušo bērnu labā, viņu mātes labā, kuru jūs kādreiz mīlēsiet šo bērnu dēļ, un mīlestības labā, ja vien man izdosies atdot jums vīrišķību un jums būs šī mīlestība. Tagad iedzeriet savas zāles. Es vēl neesmu ticis galā ar jums. Es tikai sāku. Ir vēl daudz citu iemeslu, kurus es tūlīt paskaidrošu.

Melnīgsnējie matroži, melnādainie stjuarti un pavārs skatījās un smīkņāja. Viņiem nebija lemts izprast baltā cilvēka noslēpumaino rīcību. Palīgs Karlsens cietsirdīgi piekrita sava darba devēja ārstniecības metodei, bet kravas uzraugs Olbraits pa to laiku virpināja ūsas un smīnēja. Viņi bija jūras vīri. Viņu dzīve bija skarba, un alkoho­lisms, ar ko viņi sadūrās tiklab sevī, kā citos cilvēkos, bija problēma, kuru viņi bija raduši risināt vēl nevienā mācību iestādē nepētītiem paņēmieniem.

— Junga! Spaini auksta ūdens un dvieli! — Grīfs pa­vēlēja, kad bija beidzis. — Divus spaiņus un divus dvie­ļus, — viņš piemetināja, paskatījies uz savām rokām. — Esat gan jūs labais, —viņš uzrunāja Penkbērnu. — Jūs esat visu sabojājis. Es biju pilnīgi izdzinis no jums laukā indi, bet nu jūs atkal ožat pēc tās. Mums viss būs jāsāk no gala. Mister Olbrait, jūs zināt to veco ķēžu kaudzi krastā pie pašas piestātnes. Sameklējiet īpašnieku, no­pērciet ķēdes un atvediet uz kuģi! Tur jābūt kādām simt piecdesmit asīm. Penkbērn! Rīt no rīta jūs sāksiet tīrīt nost no ķēdēm rūsu. Kad būsiet to izdarījis, apstrādāsiet ķēdes ar smilšpapīru. Pēc tam jūs tās nokrāsosiet. Un jūs nedarīsiet neko citu, iekams ķēde nebūs kā jauna.

Aloīzijs Penkbērns pašūpoja galvu.

— Es atsakos. Lai Frensisa sala iet ellē ar visu manu mantu! Man ir līdz kaklam jūsu vergturība. Esiet tik laipns un tūlīt izsēdiniet mani krastā! Es esmu baltais cilvēks. Jūs nedrīkstat tā apieties ar mani!

— Mister Karlsen, pielūkojiet, lai misters Penkbērns paliktu uz kuģa!

— Es jūs par to piekaušu! — Aloīzijs iekliedzās. — Jūs nedrīkstat mani aizturēt!

— Varu sadot jums vēlreiz, — sacīja Grīfs. — Un pa­klausieties, ko es teikšu, jūs, iereibušais kucēn! Es jūs slānīšu tik ilgi, kamēr manas dūres spēs izturēt vai ka­mēr jūs pats sāksiet lūgties, lai Jauj jums dauzīt nost no ķēdes rūsu. Esmu ķēries pie jums un iztaisīšu no jums cilvēku, kaut arī man vajadzētu jūs nosist. Bet tagad ejiet lejā un pārģērbieties! Un pēcpusdienā ķerieties pie āmura! Mister Olbrait, steigšus vediet šurp uz kuģi ķēdi! Mister Karlsen, aizsūtiet pēc tās laivu! Un neizlaidiet no acīm Penkbērnu! Ja viņš sāk zvāļoties vai drebēt, iedodiet viņam vienu malku, bet nelielu. Pēc pagājušās nakts viņš bez tā neiztiks.

Pārējā laikā, kamēr

— Dodiet šurp vēl netīrāku darbu, — viņš teica Grifam. — Ja jūs liksiet, es apstrādāšu arī citas ķēdes. Varat ne­raizēties par mani. Es vairs neņemšu mutē ne pili. Tagad es trenēšos. Sizdams mani, jūs izdzināt man lepnību, bet atļaujiet man pateikt, ka tas ir tikai pagaidu pārsvars. Treniņš! Es trenēšos tik ilgi, kamēr būšu visādā ziņā tik­pat stiprs un tīrs kā šī ķēde. Un vienā jaukā dienā kaut kur un kaut kā es noslānīšu jūs tāpat, kā jūs noslānījāt mani. Es sazvetēšu jums ģīmi tā, ka jūsu pašu melnie jūs vairs nepazīs.

Grīfs staroja.

— Tagad jūs runājat kā vīrietis! — viņš iesaucās. — Jūs man varat sadot, vienīgi kļuvis par īstu vīrieti. Un tad varbūt…

Viņš apklusa, cerēdams, ka otrs sapratīs viņa domu. Aloīzijs kļuva domīgs, un pēkšņi viņam iemirdzējās acis.

— Un jūs domājat, ka tad es to vairs negribēšu?

Grīfs pamāja ar galvu.

— Tas jau ir tas lāsts! — Aloīzijs gaudās. — Es labi zinu, ka negribēšu. Redzu un saprotu. Tomēr es turpināšu tādā pašā garā un savedīšu sevi kārtībā.

Siltais sārtums Grifa sejā likās kļūstam vēl siltāks. Viņš izstiepa roku.

— Penkbērn, tieši par to es jūs mīlu.

Aloīzijs saņēma viņa roku un skumji pašūpoja galvu.

— Grīf, — viņš drūmi sacīja, — jūs izdzināt man lep­nību, un es baidos, ka uz ilgu laiku.

Kādā tveicīgā tropu dienā, kad nostāja pēdējās dien­vidaustrumu pasāta brāzmas un tuvojās musonu sezona, «Kitiveika» gāja gar Frensisa salas mežaino krastu. Grifs ar kompasu un tālskati noteica Redskāra vulkānu, pagāja garām Ovena līcim un, norimstot pēdējai brāzmai, bija pie ieejas Likikili līcī. Divas laivas paņēma «Kitiveiku» tauvā, un, Karlsena vadīts, kuģis lēni iegāja dziļā un šaurā krasta ielocē. Sēkļu nebija. Mangroves auga pašā ūdensmalā, bet aiz tām kā siena slējās džungļi un vietu­mis rēgojās pa robotai klinšu smailei. Jūdzi no ieejas, kad dienvidrietumos rietumu virzienā parādījās balts stāvā krasta izcilnis, lote apstiprināja, ka «Rokasgrāmatai» bi­jusi taisnība, un enkurs dārdēdams iegrima deviņu asu dziļumā.

Dienas atlikušo daļu un nākamo dienu līdz dienas vi­dum visi palika uz «Kitiveikas» un gaidīja. Neredzēja nevienas kanoe. Nebija nekādu pazīmju, ka uz salas būtu cilvēki. Ja laiku pa laikam ūdenī nenoplunkšķētu kāda zivs vai neieķērktos kakadu, varētu domāt, ka sala ir iz­mirusi. Tikai vienu reizi augstu pāri mastiem uz džungļu pusi aizspurdza milzīgs tauriņš ar divpadsmit collu lielu spārnu atpletumu.

— Nav nekādas jēgas sūtīt laivu drošā navē, — teica Grīfs.

Penkbērns izturējās pret to neticīgi un gribēja doties uz krastu viens pats peldus, ja viņam neļaus braukt ar mazo laiviņu.

— Viņi nav aizmirsuši vācu kreiseri, — paskaidroja Grīfs. — Un es varu saderēt, ka džungļi čum un mudž no cilvēkiem. Kā jūs domājat, mister Karlsen?

Salu piedzīvojumu veterāns bija pilnīgi vienis prātis ar viņu.

Otrā dienā vēlu pēcpusdienā Grifs pavēlēja nolaist ūdenī laivu. Viņš apsēdās priekšgalā ar papirosu mutē, turē­dams rokā dinamīta ķermeni ar īsu degli, jo gribēja sa­zvejot zivis. Uz airsoliem gulēja seši vinčestri. Olbraits, kas apsēdās pie stūres, bija nolicis pa tvērienam mau­zeri. Viņi īrās gar zaļo augu sienu. Lāgiem viņi mitējās airēt, lai ieklausītos dziļajā klusumā.