Džeks Londons - Saules dēls

— Priecājos, — piekrita Grīfs. — Man arī nepatīk zīdaiņu spēles.

— Ak tā? Labi, es jums pateikšu, ko mēs darīsim. Mēs spēlēsim uz piecsimt mārciņām.

Dīkons atkal bija cietis sakāvi.

— Piekrītu, — teica Grīfs, sākdams jaukt kārtis.

— Pirmie iet ārā, protams, trumpji un pīķi, pēc tam lie­lais un mazais kazino, tālāk dūži tādā pašā kārtībā kā bridžā. Pareizi?

— Bet esat gan jūs visi jokdari, — Dīkons teica iesmiedamies, taču viņa smiekli izklausījās samāksloti.

— Kā es varu zināt, ka jums ir nauda?

— Tāpat kā es nezinu, vai jums ir nauda. Mak, cik lielu kredītu man izsniegs sabiedrība?

— Cik lielu jūs gribēsiet, — atbildēja pārvaldnieks.

— Vai jūs personiski garantējat to? — jautāja Dī­kons.

— Protams, — teica Makmērtrijs. — Varat būt drošs, ka sabiedrība pieņems viņa parakstu par summu, kas lielāka par jūsu akreditīvu.

— Jaunākais dala, — teica Grīfs, nolikdams kavu Dīko­nam priekšā uz galda.

Dīkons tā kā sāka šaubīties un pārlaida īgnu un ba­žīgu skatienu klātesošo sejām. Pārvaldnieka palīgi un kapteinis pamāja ar galvu.

— Es nevienu no jums nepazīstu, — Dīkons gaudās.

— Kā es varu būt pārliecināts? Nauda uz papīra ne vien­mēr ir reāla lieta.

Tad Pīters Džī izņēma kabatas portfeli un palūdza Makmērtrijam pildspalvu.

— Es neko vēl neesmu pircis, — metiss paskaidroja,

— tā ka visa summa ir neskarta. Es tūliņ žirēšu to jums. Te ir piecpadsmit tūkstošu. Lūk, skatieties!

Dīkons paķēra čeku, kad Džī sniedza to pāri galdam. Viņš lēni izlasīja čeku un paskatījās uz Makmērtriju.

— Vai viss ir pareizi?

— Jā. Tas ir tāds pats čeks kā jūsējais un tikpat de­rīgs. Sabiedrības papīri vienmēr ir derīgi.

Dīkons pārcēla kārtis. Viņam bija jādala. Bet laime arī šoreiz novērsa no Dīkona savu vaigu — un viņš zau­dēja.

— Vēl vienu partiju, — viņš teica. — Mēs taču neno­runājām, cik partiju spēlēsim, un jūs nedrīkstat pār­traukt spēli, kad es esmu zaudējis. Es gribu turpināt.

Grīfs sajauca kārtis un iedeva, lai Dīkons pārceļ.

— Spēlēsim uz tūkstoti, — viņš ierosināja, kad bija zaudējis arī otro partiju. Bet, kad tūkstotis bija izkūpējis tāpat kā divas iepriekšējās likmes par piecsimt mārci­ņām, viņš lika priekšā spēlēt uz diviem tūkstošiem.

— Likmes dubulto, lai atspēlētu naudu, — brīdināja Makmērtrijs, bet Dīkons bargi paskatījās uz viņu. Taču pārvaldnieks nerimās: — Jūs nedrīkstat piekrist paaug­stināšanai, Grīf, ja vien esat pie pilna prāta!

— Kas šeit spēlē šo spēli? — Dīkons uzbrēca saim­niekam, bet pēc tam uzrunāja Grifu: — Esmu paspēlējis jums divus tūkstošus. Vai spēlēsiet uz diviem tūkstošiem?

Grifs pamāja ar galvu, sākās ceturtā partija, un Dī­kons uzvarēja. Viņa nekrietnā rīcība bija redzama kā uz delnas. Kaut gan Dīkons no četrām partijām trīs bija zaudējis, tomēr savu naudu viņš atguva. Ar šo brīnišķo triku — pēc katra zaudējuma divkāršot likmes — viņš panāca to, ka ar katru uzvarēto partiju atguva visu zau­dēto, lai cik partiju bija zaudējis.

Nebija šaubu, ka tagad Dīkons gribētu pārtraukt spēli, bet Grīfs pasniedza viņam kavu, lai pārceļ.

— Ko? — iesaucās Dīkons. — Jūs gribat vēl spēlēt?

— Mums nekas vēl nav iznācis, — Grīfs untumaini nomurmināja, sākdams dalīt kārtis. — Parastā likme — piecsimt mārciņu, jā?

Dīkonam laikam kļuva kauns par savu rīcību, un viņš atbildēja:

— Nē, tūkstoš mārciņu. Un ko vēl es teikšu: trīsdes­mit viens punkts velkas pārāk ilgi. Kāpēc nevarētu būt divdesmit viens? Ja vien tas nav jums par ātru …

— Tā būs patīkama un ātra spēle, — piekrita Grīfs.

Viss atkārtojās. Dīkons zaudēja divas partijas, divkār­šoja likmi un atspēlēja savu naudu. Taču Grīfs nezaudēja pacietību, kaut gan šī viltība atkārtojās vairākas reizes. Beidzot notika tas, ko viņš bija gaidījis — Dīkons vai­rākas reizes pēc kārtas zaudēja. Viņš divkāršoja likmi uz četriem tūkstošiem un zaudēja, divkāršoja uz asto­ņiem tūkstošiem un atkal zaudēja, un visbeidzot lika priekšā divkāršot uz sešpadsmit tūkstošiem.

Grīfs papurināja galvu.

— Jūs pats zināt, ka nevarat to darīt. Jums ir akredi­tīvs tikai par desmit tūkstošiem.

— Tātad jūs vairs negribat spēlēt? — aizsmakušā balsī jautāja Dīkons. — Jūs gribat teikt, ka gribat pārtraukt spēli, paturot manus astoņus tūkstošus?

Grīfs pasmaidījis atkal papurināja galvu.

— Tā ir laupīšana, visīstākā laupīšana, — turpināja Dīkons. — Jūs pievācat manu naudu un neļaujat man to atspēlēt.

— Nē, jūs maldāties. Es patiešām gribu, lai jūs atspē­lētu savu naudu. Jums vēl ir atlikuši divi tūkstoši.

— Labi, labi, tad spēlēsim, — piekrita Dīkons. — Jums jāpārceļ.

Spēle turpinājās pilnīgā klusumā, reizēm bija dzirda­mas tikai aizkaitinātā Dīkona piezīmes un lamas. Ska­tītāji klusēdami pildīja un tukšoja viskija glāzes. Grīfs ne­klausījās partnera dusmu izvirdumos, visa viņa uzmanība bija pievērsta spēlei. Viņš spēlēja nopietni. Kavā bija piecdesmit divas kārtis, kurām vajadzēja sekot, un viņš ari sekoja tām. Kad divas trešdaļas kāršu bija izdalītas, Grīfs nolaida roku.

— Man ir, — viņš paziņoja. — Divdesmit septiņi.

— Bet ja nu jūs kļūdāties? — nobālējis draudīgi jau­tāja Dīkons.

— Tādā gadījumā esmu zaudējis. Saskaitiet!

Grīfs pasniedza viņam savas kārtis, un Dīkons ar dre­bošiem pirkstiem sāka skaitīt. Viņš atbīdīja savu krēslu no galda un izdzēra glāzi tukšu. Paraudzījies visapkārt, viņš ieraudzīja klātesošo nelaipnos skatienus.

— Es domāju, ka ar nākamo tvaikoni braukšu uz Sid­neju, — viņš sacīja neparasti mierīgi un bez lielības.

Grīfs vēlāk teica:

— Ja viņš būtu žēlojies vai taisījis troksni,_ es viņam nebūtu devis šo pēdējo iespēju. Bet viņš ieņēma savas zāles kā īsts vīrietis, un man bija tas jādara.

Dīkons paskatījās pulkstenī, māksloti nožāvājās un grasījās celties kājās.

— Pagaidiet, — Grīfs viņu atturēja. — Vai jūs ne­gribat vēl pacīnīties?

Dīkons atlaidās krēslā, gribēja runāt, bet nevarēja; viņš aplaizīja sausās lūpas un piekrītoši pamāja ar galvu.

— Kapteinis Donovens agri no rīta dodas ar «Gungu» uz Karo-Karo, — bez kāda sakara ar iepriekš teikto sāka Grīfs. — Karo-Karo ir smilšu gredzens jūrā ar vairākiem tūkstošiem kokospalmu. Tur aug arī pandani, bet nevar augt ne saldie kartupeļi, ne taro. Tur ir apmē­ram astoņi simti iezemiešu, valdnieks un divi galvenie ministri, un tikai šie trīs valkā apģērbu. Tā ir dieva aiz­mirsta nomale, uz kuru es vienu reizi gadā sūtu šoneri no Goboto. Dzeramais ūdens tur ir iesāļš, bet vecais Toms Batlers iztiek ar to jau kādus divpadsmit gadus. Viņš ir tur vienīgais baltais, un viņam ir pieci puiši no Santakrusas. Viņi aizbēgtu vai arī nogalinātu veco, ja vien varētu. Tāpēc viņi ir aizsūtīti uz turieni. Viņi nevar aizbēgt. Viņam vienmēr sūta no plantācijām tos, kas nogrēkojušies. Misionāru tur nav. Divi skolotāji no Sa- moa tika nosisti, kad viņi izkāpa krastā pirms vairākiem gadiem. Jūs, protams, brīnāties, kāpēc es to visu stāstu. Bet pacietieties! Kā jau teicu, kapteinis Donovens rīt no rīta dodas savā gadskārtējā braucienā uz Karo-Karo. Toms Batlers ir vecs un kļuvis pavisam nevarīgs. Es mēģināju aizdabūt viņu uz Austrāliju, bet viņš pateica, ka gribot palikt Karo-Karo un turpat arī nomirt, un pēc kāda gada tas droši vien arī notiks. Viņš ir vecs savād­nieks. Man jāsūta uz turieni kāds baltais, lai nomaina viņu. Varbūt jums būtu pa prātam šis darbs? Jums būtu jāpaliek tur divi gadi.