Džeks Londons - Saules dēls

— Jūsu rīcība ir jauka, mister Hol, tas man jāsaka, — kapteinis Rafijs vaļsirdīgi atzina, kad laiva piestāja pie «Tēvoča Tobija» borta. — Bet paturiet acīs Gormenu un Votsonu! Tie ir īsti blēži. Un pie tās pašas reizes — man gan lāgā netīkas pašam to pieminēt, bet jūs jau redzējāt manu sievu. Es atdevu viņai četras vai piecas pērles. Votsons un Gormens bija ar mieru.

— Nekas vairāk nav jāsaka, kaptein. Pat ne vārda. Šīs pērles paliks viņai. Vai tas esat jūs, mister Snov? Šeit ir mans draug's kapteinis Rafijs, un es gribētu jūs lūgt ņemt viņu savā gādībā. Es braukšu krastā pēc viņa lau­lātās draudzenes.

Deivids Grīfs sēdēja bungalo dzīvojamā istabā pie bib­liotēkas galdiņa un rakstīja. Ārā jau vīdēja pirmais bā­lais ausmas svīdums. Šo nakti viņš bija pavadījis vienā darbā. Misis Rafijai vajadzēja veselu divu histērijas stundu, lai iesaiņotu savas un kapteiņa Rafija mantas. Gormens tika saņemts miegā, bet Votsons, kas stāvēja sardzē pie nirējiem, mēģināja pretoties. Līdz šaudīšanai gan nenonāca, bet vienīgi tad, kad viņam uzskatāmi pie­rādīja, ka spēle zaudēta, viņš uzdeva cīņu un bija ar mieru pievienoties saviem kompanjoniem uz kuģa. Uz laiku dro­šības labad viņu un Gormenu pieķēdēja stūrmaņa kabīnē, misis Rafiju ieslēdza Grifa kajītē, bet kapteini Rafiju cieši piesēja pie salona galda.

Grifs pabeidza savu dokumentu un pārlasīja, ko bija uzrakstījis:

«Svizinam Holam par pērlēm, kas izzvejotas no

lagūnas (aptuveni vērtējot)………………………… 100 000 dolāru

Herbertam Snovam pilnos apmēros glābšanas nauda par tvaikoni «Kaskāde», atlīdzināta pērlēs

(aptuveni vērtējot)…………………………………. 60 000

Kapteinim Rafijam atalgojums un izdevumi par

TOC o "1-3" h z pērļu savākšanu…………………………………….. 7 500

Kapteinim Rafijam atmaksa par šoneri «Emīlija

L.», kas gājis bojā negaisā………………………… 7 500

Misis Rafijai aiz labas sirds piecas skaistas pēr­les (aptuveni vērtējot) 1 100

Par ceļojumu uz Sidneju četrām personām, katrai

120 dolāru………………………………………….. 480

Par svina baltumu divu Svizina Hola laivu krā­sošanai 9

Svizinam Holam pārpalikums pērlēs (aptuveni vēr­tējot), kuras atrodamas bibliotēkas galda at­vilktnē . . . 23 411

100 000 dolāru.»

Grifs parakstīja un datēja dokumentu, tad, brīdi pa­domājis, pierakstīja apakšmalā:

«P. S. Bez tam vēl Svizinam Holam esmu parādā trīs grāmatas, ko aizņēmos no bibliotēkas: Hadzona «Fizikālo parādību likumsakarības», Zolā «Parīze» un Mehena «Āzi­jas problēma». Šīs grāmatas vai to pilnu vērtību var sa­ņemt no minētā Deivida Grifa viņa Sidnejas kantorī.»

Viņš izslēdza elektrisko apgaismojumu, paņēma grā­matu sainīti, rūpīgi aizbultēja ārējās durvis un devās uz laivu, kas lejā gaidīja.

Goboto visi tirgotāji, kas atbrauc ar saviem šoneriem, un visi plantatori, kas sarodas no tāliem, mežonīgiem krastiem, — visi kā viens uzvelk kurpes, baltas buru au­dekla bikses un dara, ko var, lai izskatītos pēc civilizē­tiem cilvēkiem. Goboto saņem pastu un kārto rēķinus, tur var izlasīt avīzes, kas reti kad ir vecākas par piecām nedēļām; tas tāpēc, ka mazā saliņa, kuru apjož koraļļu rifi, ir droša enkurvieta, tvaikoņu gala osta un noder par sadales punktu visai plaši izkaisītajai salu grupai.

Dzīve Goboto ir satraucoša, neveselīga un drausma, tāpēc te alkoholisms plosās negantāk nekā jebkurā citā vietā uz zemeslodes. Guvutu, vienā no Zālamana salām, ļaudis gan apgalvo, ka viņi dzerot pat pārtraukumos starp divām iedzeršanām. Goboto iemītnieki to nenoliedz. Viņi tikai, starp citu, norada, ka Goboto vēsturē tādi pārtrau­kumi neesot minēti. Bez tam statistika liecina, ka Goboto uz vienu iedzīvotāju ieved daudz vairāk reibinošo dzērienu nekā Guvutu. Guvutu šo faktu izskaidro ar to, ka Goboto vairāk nodarbojas ar tirdzniecību un ka tajā ir vairāk iebraucēju. Goboto, atspēkojot šo paskaidrojumu, atbild, ka pastāvīgo iedzīvotāju tajā ir mazāk, bet iebraucējiem vairāk slāpst. Un šis strīds turpinās bezgalīgi — galve­nokārt tāpēc, ka strīdnieki nomirst, nepaguvuši izšķirt šo jautājumu.

Goboto nav liela. Salas diametrs ir viena ceturtdaļ- jūdze, un tajā atrodas admiralitātes ogļu noliktavas (ku­rās jau apmēram divdesmit gadu neskartas guļ vairākas tonnas ogļu), barakas saujiņai melnādaino strādnieku, liela noliktava un veikals ar skārda jumtu, un bungalo, kur dzīvo pārvaldnieks ar diviem palīgiem. Viņi ir salas baltie iedzīvotāji. Viens no šīs trijotnes katrā ziņā slimo ar drudzi. Darbs Goboto ir smags. Sabiedrība pieturas pie citu sabiedrību piekoptās politikas un uzskata, ka klienti ir labi jāpacienā; šis pienākums jāuzņemas pārvaldniekam un viņa palīgiem. Augu gadu salā ierodas tirgotāji un vervētāji no tāliem, «sausiem» braucieniem un plantatori no tikpat tālām un «sausām» vietām, atvezdami līdzi ne­remdināmas slāpes. Goboto ir Meka uzdzīvotājiem, un, kad uzdzīve ir beigusies, viņi dodas atpakaļ uz saviem šo­neriem un plantācijām, lai atgūtu spēkus.

Mazāk izturīgie atgriežas ne agrak kā pēc sešiem mē­nešiem. Taču pārvaldniekam un viņa palīgiem šādu starp­laiku nav. Viņi vienmēr ir uz vietas, un katru nedēļu mu- sons vai dienvidaustrumu pasāts atnes uz piestātni šo­nerus ar kopru, kokosriekstiem, perlamutra gliemežvākiem, jūras bruņurupučiem un slāpēm.

Darbs Goboto ir ļoti smags. Tāpēc te maksā divreiz vairāk nekā citās stacijās, un tāpēc šai stacijai sabied­rība izvēlas tikai stiprus un bezbailīgus vīrus. Viņi no­dzīvo te ne ilgāk par gadu, bet pēc tam vai nu, kļuvuši par galīgiem nespējniekiem, aizbrauc atpakaļ uz Austrā­liju, vai arī viņu mirstīgās atliekas aprok smiltīs saliņas vēja pusē. Džonijs Besets, gandrīz leģendārais Goboto va­ronis, pārspēja visus rekordus. Viņam bija apbrīnojami stiprs organisms, un viņš izturēja septiņus gadus. Džo- nija pēdējo vēlēšanos precīzi izpildīja viņa palīgi: par savu naudu nopirka veselu mucu ar rumu, iebāza pār­valdnieka līķi rumā un aizsūtīja viņa radiem uz Angliju.

Un tomēr kalpotāji Goboto centās būt džentlmeņi. Ja arī šis tas neizdevās tā, kā vajag, viņi tomēr bija un palika džentlmeņi. Lūk, kāpēc Goboto pastāvēja lielais nerakstītais likums, ka iebraucējiem ir jāuzvelk bikses un jāuzauj kurpes. Ar īsām biksēm, lavu-lavu un kailām kā­jām te nedrīkstēja rādīties. Kad kapteinis Džensens, vis­nevaldāmākais no melno ķērājiem, kaut gan bija cēlies no senas ņujorkiešu dzimtas, izkāpa salā gurnautā un apakškreklā, ar diviem revolveriem un nazi aiz jostas, krastā viņu aizturēja. Tas bija tajos laikos, kad te dzī­voja Džonijs Besets, kurš stingri prasīja ievērot etiķeti. Stāvēdams motorlaivas pakaļgalā, kapteinis Džensens ap­galvoja, ka uz viņa šonera nav garo bikšu, un tai pašā laikā paziņoja, ka grib tikt krastā. Goboto viņam sadzie­dēja sašauto plecu un piedevām vēl pieklājīgi atvainojās, jo uz viņa šonera garās bikses patiešām netika atrastas. Taču jau pirmajā dienā, kad kapteinis piecēlās no gul­tas, Džonijs Besets laipni, bet stingri piespieda viesi uz­vilkt savas bikses. Tas bija ievērības cienīgs precedents.

Turpmākajos gados šis paradums nekad netika pārkāpts. Baltie cilvēki un bikses bija nešķirami. Tikai melnādainie skraidīja apkārt pliki. Bikses noteica sabiedrisko stā­vokli.