Džeks Londons - Saules dēls

Pagaidiet, es vēl neesmu beidzis! Jūs šovakar bieži ru­nājāt par rīcību. Tā nav nekāda rīcība, ja cilvēks pa­spēlē to, ko pats nav nopelnījis, vaiga sviedros strādā* dams. Naudu, ko jūs man paspēlējāt,- jūs saņēmāt man­tojumā no sava tēva vai no kāda cita radinieka, kurš to nopelnījis, pūlēdamies vaiga sviedros. Bet, ja cilvēks nostrādā divus gadus Karo-Karo par aģentu, tas jau kaut ko nozīmē. Es lieku tos desmit tūkstošus mārciņu, ko jūs man paspēlējāt, pret diviem darba gadiem. Ja jūs uzva­rēsiet, nauda būs jūsu. Ja pazaudēsiet, jums jāpieņem darbs Karo-Karo un rit no' paša rīta jādodas uz turieni. To varēs saukt par īstu rīcību. Nu, vai spēlēsiet?

Dīkons nespēja parunāt. Rīkle viņam bija kļuvusi sausa, un, ņemdams kārtis, viņš tikai pamāja ar galvu.

— Vēl kas, — turpināja Grīfs. — Es varu izkārtot vēl labāk. Ja jūs paspēlēsiet, divi jūsu darba gadi būs mani, protams, bez atlīdzības. Un tomēr es maksāšu jums algu. Ja jūs strādāsiet apmierinoši, ja izpildīsiet visas instruk­cijas un likumus, es jums divus gadus maksāšu pa piec­tūkstoš mārciņām gadā. Nauda tiks ieskaitīta jūsu rēķinā, un jūs to saņemsiet ar procentiem no sabiedrības, kad būs pienācis laiks. Vai esat tā ar mieru?

— Tas nu ir par daudz, — nomurmināja Dīkons. — Jūs esat netaisns pats pret sevi. Aģents saņem tikai desmit vai piecpadsmit mārciņas mēnesī.

— Tā būs atlīdzība par jūsu rīcību, — Grīfs teica, lik­dams noprast, ka saruna jābeidz. — Bet, iekams sākam spēli, es uzrakstīšu dažus no šiem likumiem. Ja jūs pa­spēlēsiet, jums divus gadus katru rītu būs tie skaļā balsī jāatkārto. Tas nāks jums par labu. Kad jūs būsiet tos skaļi atkārtojis septiņsimt trīsdesmit Karo-Karo pavadītus rītus, esmu pārliecināts, ka tie paliks jums atmiņā uz mūžu. Iedodiet man savu spalvu, Mak! Tā …

Viņš vairākas minūtes ātri rakstīja, tad palūdza skaļi nolasīt uzrakstītās rindiņas.

«Man vienmēr jāpatur prātā, ka ikviens cilvēks ir tik­pat labs kā otrs, ja vien viņš nedomā, ka ir labāks par citiem.»

«Lai cik piedzēries es būtu, es nedrīkstu aizmirst, ka esmu džentlmenis. Džentlmenis ir tas, kas ir cildens un laipns. Piezīme: labāk nemaz nepiedzerties!»

«Kad es spēlēju vīriešu spēli ar vīriešiem, man jāspēlē kā vīrietim.»

«Labs lamu vārds, teikts īstajā reizē un retumis, ir ļoti noderīgs. Pārāk bieža lamāšanās sabojā pati sevi. Pie­zīme: lamāšanās nespēj ne mainīt spēles gaitu, ne likt vējam pūst.»

«Nevienam vīrietim nav tiesību noniecināt savu vīrieša pašcieņu. Tādas tiesības nevar nopirkt pat par desmittūk- stoš mārciņām.»

Kad sāka lasīt šos noteikumus, Dīkons k|uva bāls aiz dusmām. Pēc tam seju no kakla līdz pierei lēni pārplūdi­nāja sārtums.

— Tā, tas nu būtu viss, — teica Grīfs, salocīdams pa­pīru un nolikdams to galda vidū. — Vai jūs vēl spē­lēsiet?

— Tā man arī vajag, — aizlūzušā balsī nomurmināja Dīkons. — Esmu bijis ēzelis. Mister Džī, kamēr nav zi­nāms, vai esmu uzvarējis vai zaudējis, es gribētu atvaino­ties. Nezinu, varbūt vainīgs bija viskijs, bet es esmu ēzelis, nekauņa, slikti audzināts cilvēks — vispār draņķis.

Viņš sniedza roku, un metiss, gaiši smaidīdams, sa­tvēra to.

— Paklausieties, Grīf, — teica Džī, — viņš ir lāga puisis. Metiet pie malas to ērmošanos, izdzersim pa at­vadu glāzei un aizmirsīsim visu!

Grīfs šaubījās, bet Dīkons iesaucās:

— Nē, es to nepieļaušu! Es vēl neesmu norēķinājies. Ja jau Karo-Karo, tad Karo-Karo. Ne vairāk, ne mazāk.

— Pareizi, — piekrita Grīfs, sākdams jaukt kārtis. — Ja viņš būs piemērots Karo-Karo, Karo-Karo viņam par ļaunu nenāks.

Spēle ritēja klusi un nopietni. Viņi nospēlēja trīs reizes un nevienu reizi nesavāca vajadzīgos punktus. Piektās un pēdējās dalīšanas sākumā Dīkonam pietrūka trīs pun­ktu, bet Grifam četru. Dīkonu varēja glābt tikai punkti, un viņš spēlēja uzmanīgi. Viņš vairs nerūca un nelamā­jās un spēlēja labāk nekā līdz šim. Viņš tika pat pie diviem melnajiem dūžiem un ercena dūža.

— Es domāju, jūs varat nosaukt kārtis, kas ir man rokā? — viņš jautāja pēc pēdējās dalīšanas un pakratīja savas kārtis.

Grīfs pamāja ar galvu.

— Tad nosauciet tās!

— Pīķa kalps, pīķa divnieks, ercena trijnieks un kā­rava dūzis, — atbildēja Grīfs.

Tie, kas stāvēja Dīkonam aiz muguras un skatījās viņa kārtīs, nedeva nekādas zīmes. Tomēr Grifs bija nosaucis kārtis pareizi.

— Man šķiet, ka jūs spēlējat kazino labāk nekā es, — atzina Dīkons. — Es varu nosaukt tikai trīs no jūsu kār­tīm: kalps, dūzis un lielais kazino.

— Nav pareizi. Kavā nav piecu dūžu. Trīs jūs jau no­mētāt, un ceturtais patlaban ir jums rokā.

— Godavārds, jums taisnība! — teica Dīkons. —• Man bija trīs dūži. Bet, lai nu kā, «kārtis» būs manas. Vairāk nekas man nav vajadzīgs.

— Es jauju jums paņemt mazo kazino… — Grīfs ap­klusa, lai parēķinātu. — Jā, un dūzi arī. Bez tam man būs «kārtis» — un es iešu ar lielo kazino. Ejiet!

— «Kāršu» nav nevienam, un es esmu uzvarējis! — iesaucās Dīkons, kad spēle bija galā. — Es eju ar mazo kazino un četriem dūžiem. Lielais kazino un pīķi dos jums tikai divdesmit.

Grīfs pakratīja savas kārtis.

— Ka tikai jūs neesat kļūdījies!

— Nē, — noteikti paziņoja Dīkons. — Es skaitīju katru pacelto kārti. Lai nu kur, bet tur gan es nesajuku. Man ir divdesmit sešas — un jums arī divdesmit sešas.

— Pārskaitiet, — sacīja Grīfs.

Pirkstiem drebot, Dīkons rūpīgi un lēni pārskaitīja kār­tis. Viņam bija divdesmit piecas. Dīkons pārliecās pāri galdam, paņēma Grifa uzrakstītos noteikumus, salocīja pa­pīru un iebāza to kabatā. Tad viņš izdzēra tukšu savu glāzi un piecēlās. Kapteinis Donovens paskatījās pulk­stenī, nožāvājās un arī piecēlās.

— Jūs iesiet uz kuģi, kapteini? — jautāja Dīkons.

— Jā, — atbildēja Donovens. — Kad lai es atsūtu jums pakaļ laivu?

— Es iešu kopā ar jums tūlīt pat. Garām ejot, paņem­sim manu bagāžu no «Bilija». Es gribēju no rīta doties ar to uz Babo.

Dīkons sniedza roku klātesošajiem. Visi novēlēja viņam veiksmi Karo-Karo.

— Vai Toms Batlers spēlē kārtis? — viņš apvaicājās Grifam.

Tā bija Fitu-Ivas sala — Polinēzijas pēdējais neatka­rības cietoksnis dienvidjūrās. Trīs faktori noteica Fitu-Ivas neatkarību. Pirmais un otrais bija tās nošķirtais ģeo­grāfiskais stāvoklis un iedzīvotāju kareivīgais noskaņo­jums. Tomēr tie vien galu galā nespētu salu paglābt, ja Japāna, Francija, Lielbritānija, Vācija un Savienotās Val­stis vienā laikā nebūtu atklājušas, cik ļoti tā iekārojama. Šīs valstis līdzinājās spēlmaņiem, kas plēšas viena penija dēļ. Tās stājās cita citai ceļā. Šo piecu valstu kara kuģi drūzmējās Fitu-īvas vienīgajā mazajā ostiņā. Klīda bau­mas par karu, tika draudēts ar karu. Ēzdami brokastīs grauzdētas maizes šķēli, cilvēki visā pasaulē lasīja ve­selas avīžu slejas par Fitu-lvu. Kāds jenkiju matrozis tolaik īsi un kodolīgi izteicās — visas šīs valstis gribot reizē iecelt kājas silē.

Tā nu bija iznācis, ka Fitu-Iva bija izvairījusies pat no kopēja protektorāta, un karalis Tulifau, saukts arī par Tui Tulifau, netraucēts sprieda tiesu un noteica likumus savā baļķu pilī, ko kāds Sidnejas tirgonis tam bija uz­cēlis no Kalifornijas sarkankoka. Tui Tulifau bija ne vien, kā mēdz teikt, karalis no galvas līdz kājām, bet arī kara­lis kopš pirmā elpas vilciena. Kaut gan valdīja jau piec­desmit astoņus gadus un piecus mēnešus, pats viņš bija tikai piecdesmit astoņus gadus un trīs mēnešus vecs. Tas jāsaprot tā, ka valdnieks viņš bija piecus miljonus se­kunžu ilgāk nekā vispār elpoja, jo viņu kronēja divus mē­nešus pirms dzimšanas.