Džeks Londons: Tālā novadā

Ja cilvēks dodas ceļā uz tālu novadu, viņam jābūt gatavam aizmirst daudz no tā, ko iemācījies, un pieņemt paražas, kas nesaraujami saistītas ar dzīvi jaunajā zemē; viņam jāatmet vecie ideāli un vecie dievi un bieži vien jārīkojas pretēji tiem likumiem, kas līdz šim virzījuši viņa rīcību. Tiem, kuriem piemīt daudzveidīgas piemērošanās spējas, jaunie apstākji var pat sagādāt patiku; bet tiem, kas sīksti mēdz turēties sliedēs, pie kādām raduši kopš dzimšanas, izmainītās vides jūgs kļūst nepanesami smags, to miesu un garu sagrauž jaunie ierobežojumi, kurus tie nespej izprast. Šīs mocības izraisa darbības un pretdarbības, kas noved pie dažādiem pārkāpumiem un pēdīgi sagadā šiem cilvēkiem postu un nelaimi. Cilvēkam, kas nespēj iekļauties jaunajos ieradumos, labāk būtu atgriezties savā paša zemē; ja vilcināsies pārāk ilgi, viņš noteikti aizies bojā.

Cilvēks, kurš pagriezis muguru senās civilizācijas priekšrocībām, lai statos pretī Ziemeļu mežonīgajai jaunībai un pirmatnējai vienkāršībai, var rēķināties ar panākumiem tieši pretēji proporcionāli viņā sīksti iesakņojušos veco paradumu kvantitātei un kvalitātei. Ja viņš ir piemērots kandidāts, tad drīz vien atklās, ka materiālās dzīves ērtības te ir vismazāk svarīgas. Mainīt izsmalcinātu maltīti pret vienkāršu barību, stingrās ādas kurpes pret mīkstajiem, bezveidīgajiem mokasīniem, dūnu pēli pret guļvietu sniegā — tas galu galā ir pavisam viegli. Kritiskais brīdis pienāks tad, kad būs jāmācās atbilstoši pārveidot attiecības pret visu apkartējo un it īpaši pret saviem tuvākajiem. Jo ierastās pieklājības normas šeit jāaizstāj ar pašsavaldību, nesavtību un iecietību. Tā un vienīgi tā viņš var iemantot dārgo pērli — īstu, biedrisku draudzību. Viņam nav jāsaka «pateicos», viņam pateicība ir jāparāda, muti nepaverot, un jāatlīdzina par labo ar labo. īsi sakot — viņam jāliek darbi vārdu vietā un būtība burta vietā.

Kad visa pasaule skanēja no teiksmām par Arktikas zeltu un Ziemeļu vilinājums skāra vīru sirds dziļākas stīgas, Kārters Vezerbī atmeta ar roku iesildītajai ierēdņa vietiņai, pusi ietaupījumu pārrakstīja uz sievas vārdu, bet par atlikušo naudu sapirkās visu ceļam nepieciešamo. Viņa dabā nebija nekā no romantikas — vergošana komercijai bija to saberzusi druskās, viņš tikai bija noguris no kantordarba nemainīgās vienmuļības, un viņam gribējās atveldzēties aizrautīgā riskā, cerot, ka tas atmaksāsies. Tāpat kā dažs labs cits nelga, viņš neņēma vērā Ziemeļzemes pionieru gadu desmitiem iemītās vecās takas, bet aizdrāzās uz Edmontonu agri pavasarī un tur, pats savas dvēseles labklājībai par postu, pievienojās kādai zelta meklētāju grupai.

Šajā grupa nebija neparasta nekā cita kā vien tās plāni. Pat tās gala mērķis, tāpat kā daudzām citām zelta meklētāju partijām, bija Klondaika. Toties maršruts, kādu šie ļaudis bija izraudzījušies gala mērķa sasniegšanai, liktu aizrauties elpai pat visrūdītāko šejienes iedzīvotāju krūtīs, un tie vīri taču bija dzimuši un auguši, radinādamies pie Ziemeļrietumu novadu grūtībām. Pārsteigts bija pat 2aks Batists, Cipevas cilts sievietes un nodevīga Kanādas francūža — ceļotāju pavadoņa dēls, pirmajam brēcienam atvēris muti briežādu vigvamā ziemeļos no sešdesmit piektās paralēles un atkal aizvēris to, lai svētlaimīgi sūkātu jēla speķa šķēli. Kaut gan viņš šiern cilvēkiem bija pārdevis savus pakalpojumus un apņēmies ceļot līdz pat lediem, kas nekad neatkūst, viņš ikreiz, kad viņam prasīja padomu, kā nelabu paredzēdams, kratīja galvu.

Tāpat Persija Katfērta ļaunu vēstošā zvaigzne tobrīd laikam bija jau uzlēkusi, jo arī viņš pievienojas šai argonautu. kompānijai. Katfērts bija pavisam parasts cilvēks, kura rēķins bankā bija tikpat plašs kā viņa izglītība, — un tas daudz ko izsaka. Viņam nebija nekāda iemesla ielaisties šādā avantūrā — nu ne tā vismazākā, ja nu vienīgi tas, ka viņš cieta no pārmērīgas sentimentalitātes. Viņš to aplam ieskatīja par īstu romantikas un dēku kāres izpausmi. Dažs labs cits vīrs arī ir rīkojies tāpat un pieļāvis tikpat liktenīgu kļūdu.

Pavasara plauksmei sākoties, grupa atradās pie Aļņu upes un virzījās uz leju pakaļ izejošajam ledum. Tā bija impozanta flote, jo ceļinieku bagāža bija varen prāva un viņus pavadīja vesels bars sliktas reputācijas pavadoņu — metisu līdz ar sievām un bērniem. Augām dienām viņi grūti pūlējās savās laivās un kanoe, karoja ar moskītiem un visādu citādu kustoņu, lēja sviedrus un lādējās laivu valkās gar krācēm. Šāds smags pūliņš atsedz vīra dvēseli kailu līdz pat dziļākajām dzīlēm, un, pirms vēl Ata- baskas ezers izzuda dienvidu pamalē, ikviens grupas loceklis bija parādījis savu patieso dabu.

Par īstiem slaistiem un nelabojamiem varkšķētājiem izrādījās Kārters Vezerbī un Persijs Katfērts. Tie abi gaudās par visādām vainam un sāpēm vairāk nekā visi pārējie kopā. Ne reizi viņi brīvprātīgi nepieteicās veikt kādu no tūkstoš un viena sīkā pienākuma apmetnes ierīkošanā. Tiklīdz vajadzēja atnest spaini ūdens, sakapāt lieku klēpīti zaru ugunskuram, nomazgāt un noslaucīt traukus vai sameklēt mantības kaudzēs kādu pēkšņi ievajadzējušos priekšmetu, kad jau abas šīs civilizācijas koka nonīkušas atvases atklāja, ka viņiem ir sastiepta dzīsla vai uzberzta tulzna, ko tūdaļ nepieciešams apārstēt. Viņi pirmie vakarā nolikās uz guļu, kad nedarītu darbu vēl palika lēvenis, un pēdējie rītā izlīda no migas, kaut gan jau pirms brokastīm visam vajadzēja būt gatavam tālākce- jam. Pirmie, kas ķērās pie bļodas ēdienreizēs, un pēdējie, kas bija ar mieru piedalīties ēdiena gatavošanā; pirmie viņi stiepa roku pēc kāda sīka kārumiņa un pēdējie pamanīja, ka paķēruši arī cita daļu. Ja tie airēja, tad ik vēzienā manījās tikai ielaist airi ūdenī, ļaudami laivai pašai virzīties pa straumi. Tie domāja, ka neviens neko nemana, taču biedri klusībā murmināja lāstus un sāka tos neieredzēt, bet Zaks Batists ņirgājās gluži atklati un lamāja abus no rīta līdz vakaram. Nu jā, Zaks Batists jau nebija džentlmenis.

Pie Lielā Vergu ezera grupa iepirka Hudzona līča suņus, un flotes laivas iegrima līdz bortiem zem papildu iekrautās kaltētu zivju un pemikāna kravas. Tad laivas un kanoe aizpeldēja pa Makenzijas ātro straumi, kas viņus nesa arvien tālāk Lielajā Tukšajā zemē. Ikkatra pietecina, kas vien šķita kaut cik atbilstoša, tika pārlūkota, taču nenotveramā «bagātā smilts» likās slīdam arvien tālāk uz ziemeļiem. Pie Liela Lāču ezera viņu pavadoņi sāka dezertēt, jo tos parņēma tā saucamās baismas no Nezināmajām zemēm, un Labās Cerības forts redzēja pēdējos un drosmīgākos no viņiem nolīkstam zem velkamās tauvas, lai stieptu laivas pretī straumei, kura nupat tik nodevīgi bija vizinājusi viņus lejup. Palika vienīgi Zaks Batists. Vai tad viņš nebija zvērējis ceļot kaut vai līdz lediem, kas nekad neatkūst?

Tagad viņi pastāvīgi griezās pēc palīdzības pie savām ceļu kartēm, kas bija kļūdainas, sastādītas galvenokārt pēc nostāstiem. Viņi juta, ka nepieciešams pasteigties, jo saule jau bija pārkāpusi ziemeļu saulgriežus un virzījās uz ziemas meridiānu. Gar krastiem apbraukdami līci, kur Makenzija ietek Ziemeļu Ledus okeānā, viņi iegriezās Mazās Pīlas ietekā. Te nu sākās nogurdinošais ceļojums pret straumi, un abi «nespējnieki» strādāja sliktāk nekā jebkad. Velkamā tauva un stumjamā kārts, irklis un ķeksis, krāces un laivu valkas — ar šīm mocībām pietika, lai vienam no viņiem iedzītu dziļu riebumu pret aizrautīgu risku, bet otram ar ugunīgiem burtiem ierakstītu sirdī bargu mācību par to, kas tad ir īstā dēku meklētāju romantika. Kādu dienu abi sadumpojušies atteicās strādāt un, kad Zaks Batists tos neganti izlamāja, vilkās projām kā tārpi. Tomēr metiss abus pamatīgi piekāva un tādus pašus saskrambātus un asiņainus aiztrieca pie darba. Tā abiem bija pirmā reize, kad cilvēks pacēla roku pret viņiem.