Džeks Londons: Tālā novadā

Pasaule, ko viņš tik nesen bija pametis, kur nemierā cēlās tautas un risinājās svarīgi notikumi, viņam šķita kaut kas ļoti tāls. Reizēm viņu pārņēma uzmācīgas atmiņas par trokšņainiem tirdzniecības centriem un gleznu galerijam, un ļaužu pārpilnām, platām ielām, par frakām un saviesīgiem sarīkojumiem, par labiem draugiem un mīlētām sievietēm, bet tās bija tikai miglainas atceres par kādu dzīvi, kas dzīvota pirms daudziem gadu simteņiem uz kādas citas planētas. īstenība — tā bija pašreizējā murgu pasaule. Stāvēdams zem vēja rādītāja, ar acīm urbdamies polārajās debesīs, viņš nespēja Sevi piespiest noticēt, ka eksistē Dienvidzeme, ka šai pašā mirklī kaut kur kūsā rosīga dzīve. Nav tādas Dienvidzemes, kur dzimst bērni, kur cilvēki bildina un precas. Aiz šā drūmā apvāršņa ir tikai plašs tukšums un aiz tā — 1 Vēl bezgalīgāks tukšums. Nav tādu zemju, kurās spīdētu saule, kuras tvīktu skurbās ziedu smaržās. Tie visi"*ikai senseni sapņi par paradīzi. Saulainie novadi Rietumos un zemes, kur pipari aug, Austrumos, smaidošā Arkādija un krāšņās Svētlaimīgo salas — ha, ha! Viņa smiekli sašķēla tukšumu, un Katfērts pats satrūkās no šīs negaidītās skaņas. Ir tikai Visums — nedzīvs, auksts un tumšs, un viņš ir tā vienīgais iemītnieks. Vezerbī? Tādos mirkļos Vezerbī neskaitījās. Tas taču bija Kalibans [3], drausmīgs briesmonis, sodība par senaizmirstiem noziegumiem, jau neskaitāmus gadsimtus važās piekalts pie viņa.

Viņš dzīvoja līdzās nāvei un kopā ar mirušajiem, vārgs aiz savas niecības apziņas, snaudošo gadsimtu aklās kundzības pie zemes nospiests. Visa apkārtējā diženums viņu šausmināja. Viss te bija neizmērojami varens — tikai viņš vien ne, — pilnīgais bezvējš un stingums, sniega segto plašumu bezgalība, debesu augstums un klusuma dziļums. Šis vēja radītājs — kaut jel reizīti tas pakustējies! Kaut nāktu zibens spēriens vai mežs aizdegtos liesmās! Kaut iestātos Pastarā diena un pasaule aizietu pa gaisiem kā satīta gramata, kaut jel kaut kas, kaut kas noticis! Bet nē, nepakustējās itin nekas; Klusums pildīja pasauli, un Ziemeļu Baismas ledainiem pirkstiem žņaudza viņa sirdi.

Reiz Katferts, gluži kā otrs Robinsons Kruzo, upes malā uzgāja pēdas — vieglus sniegkurpju trusīša ķepu nospiedumus smalkajā, nesen uzkritušajā sniegā. Tā bija atklāsme. Tātad Ziemeļzemē mīt dzīvība. Viņš steberēja pa pēdām, apskatīdams tās un tīksminādamies. Galīgi aizmirsis piepampušos muskuļus, viņš brida pa dziļo sniegu, priekšnojautu satraukts. Mežs viņu uzņēma sevī, un īsais pusdienlaika mijkrēslis izdzisa, bet viņš neatlaidīgi sekoja medījumam, līdz novārdzinātie spēki viņu pameta galīgi un viņš bezpalīdzīgi novēlās sniegā. Tur nu viņš gulēja, skaļi kunkstēdams un lādēdams savu aplamību, doņiādamies saprotot, ka šis pēdas bijušas tikai viņa iztēles skatījums; tovakar viņš būdā atgriezās vēlu, rāpodams uz ceļgaliem un balstīdamies uz rokām, vaigi viņam bija apsaldēti un kāju pēdas dīvaini bezjūtīgas. Vezerbī ļaunīgi noņirdzās un pat negrasījās iet viņam palīgā. Katfērts ar adatām bakstīja kāju pirkstus un atkausēja tos virs uguns. Pēc nedeļas sākās gangrēna.

Ierēdnim bija pašam savas raizes. Mirušie nu arvien biežāk nā a ārā no saviem kapiem un gandrīz neatstājas no viņa ne miegā, ne nomodā. Viņš jau bija pasācis gaidīt to parādīšanos, bailēs drebēdams, un ne reizi bez šermuļiem nespēja paiet garām abiem akmeņu krāvumiem.

Kādu nakti mirušie ieradās pie viņa miegā un aizveda sev līdzi izpildīt kādu uzdevumu. Mēmās šausmās viņš pamodās starp abām akmeņu kaudzītēm un bezprātīgā steigā metās atpakaļ būdā. Tomēr kādu laiciņu viņš tur bija nogulējis, jo arī viņam bija apsaldēti vaigi un kājas.

Reizēm Vezerbī pilnīgi zaudēja prātu, juzdams mirušo neredzamo klātieni, un lēkāja apkārt, vicinādams cirvi un dauzīdams visu, kam vien tika klāt. Šo spoku divkauju laikā Katfērts ierakās segās un ar uzvilktu revolveri rokā sekoja ārprātīgā kustībām, gatavs šaut uz trako, ja tas pienāktu par tuvu. Tomēr reiz, atguvies pēc kādas no šīm lēkmēm, ierēdnis pamanīja pret sevi vērsto ieroci. Viņā pamodās aizdomas, un kopš šā brīža arī viņš dzīvoja vienās bailēs par savu dzīvību. Pēc šā notikuma abi uzmanīgi vēroja viens otru un tramīgi cirtās apkārt ikreiz, tiklīdz otrais aizgāja aiz muguras. Šī piesardzība izauga par māniju, kas viņus turēja savā varā arī miegā. Abpusējās bažas viņi, nemaz to nesarunājuši savā starpā, bija pasākuši atstāt tauku lampiņu degam visu nakti un pirms gulētiešanas bagātīgi piepildīja to ar speķa atgriezumiem. Ar visvieglāko kustību vienā lažā pietika, lai pamodinātu otru gulētāju, un stundām viņi kvernēja nomodā, stingiem skatieniem durstīdami viens otru, bet paši zem segām trīcēdami ar pirkstu uz revolvera gaiļa.

Aiz Ziemeļu Baismām un nervu saspīlējuma, slimības saēsti, viņi pēdīgi zaudēja pat cilvēka līdzību un vairāk izskatījās pēc notrenktiem, izmisušiem meža zvēriem. Vaigi un deguns no apsaldēšanas bija kļuvuši melni, kāju pirksti sāka krist nost loceklīti pēc loceklīša. Katra kustība sagādāja sāpes, taču nepierīdināmā krāsns kurtuve arvien no jauna grūda mocībās viņu izvārdzinātos ķermeņus. Diendienā tā prasīja barību — tikpat kā mārciņu dzīvas miesas, [4] — un abi vīri uz ceļgaliem rāpoja pa mežu, lai saskablītu tai ko ēst. Reiz abi, viens otru nepamanījuši, sausus žagarus meklēdami, četriski ierā- poja kādā biežņā katrs no savas puses. Pēkšņi bez kāda brīdinājuma divas miroņgalvas ar urbīgām acīm blenza vienotrai pretī. Pārciestais bija tā pārvērtis abu ārieni, ka viņi nespēja pazīt viens otru. Šausmās brēkdami, viņi strauji pietrausās kājās un aizklumburoja uz kroplīgajiem kāju stumbeņiem; pēc tam, iegāzušies būdas durvīs, abi tās skrāpēja un plosīja kā dēmoni, līdz pēdīgi atskārta savu kļūdīšanos.

Gadijās dienas, kad viņi it kā atguvās no murga, un kādā no šiem apskaidrības brīžiem galveno strīda ābolu — cukuru abi sadalīja savā starpā vienādās daļās. Savus nodalītos maisiņus, kas stāvēja noliktavā, abi sargāja ar skaudīgu aci, jo vairāk par dažām krūzītēm cukura nebija atlicis, bet ticību viens otram tie bija zaudējuši pilnīgi un galīgi. Tad kādu dienu Katfērts kļūdījās. Tik tikko spēdams kustēties, aiz sāpēm bezspēcīgs, ar durnu galvu un aizmiglotām acīm viņš ierāpās glabātavā, turēdams rokā cukura bundžiņu, un neviļus sagrābstīja Ve- zerbī maišeli, domādams to par savējo.

Kad tas notika, no janvāra bija aizritējušas tikai dažas dienas. Saule jau kādu laiciņu kā bija pārkāpusi viszemāko dienvidu deklināciju un nu pusdienlaikā meta spožu, dzeltenu starojumu ziemeļpuses debesīs. Nākamajā dienā pēc tās, kad bija kļūdījies ar cukura kulīti, Katfērts jutās krietni mundrāks kā miesā, tā garā. Kad tuvojās pusdienlaiks un diena kļuva gaišāka, viņš izdenderēja ārā, lai pamielotu acis pie gaisīgā blāzmojuma, kas taču bija ķīla saules svelmei nākamībā. Arī Vezerbī, juzdamies mazliet labāk, bija izrāpojis viņam blakus. Abi norīkojās sniegā zem nekustīgā vēja rādītāja un sāka gaidīt.

Apkārt valdīja nāves klusums. Ja citās zemes joslās dabā iestājas šāda noskaņa, tajā jaušamas kādas neskaidras gaidas, it kā cerība, ka nupat, nupat klusa balss atsāks pārtraukto motīvu. Ne tā notiek Ziemeļos. Abiem cilvēkiem šķita, ka pavadījuši mūžību šajā spokainajā rāmumā. Viņi nespēja atcerēties nevienu pagājības dziesmu, viņi nespēja uzburt nevienu nākamības melodiju. Šis ne- reālais miers bija valdījis arvien — mūžības rāmais klusums.