Džeks Londons: Tālā novadā

vajadzētu uzart krietnu strēmeli no tā četrdesmit akru pleķa.» Tad viņš pagriezās pret šo un teica: «Un tu, Sel, kuģo mazgāt traukus,» — un, druscīt tā kā atmaidzis, nobučoja šo. Es kļuvu dikti priecīgs, bet viņš kā paskatījās uz mani un norēcās: «Marš, Džim!» — tā es aizjoņoju uz stalli, ka putekļi vien nokūpēja.

— Un vai tur Savienotajās Valstīs bērneļi arī gaida jūs mājās? — svešinieks apjautājās.

— Neviena paša; Sela nomira, tā arī nevienu pasaulē nelaidusi. Tāpēc jau es esmu šeit. — Beldens izklaidīgi sāka no jauna aizkūpināt izdzisušo pīpi, bet tad atkal kļuva mundrāks un apvaicājās: — Un kā jūs pats, sve- šiniek, — vai precēts vīrs?

Atbildes vietā atbraucējs paņēma savu pulksteni, no- āķēja to no siksniņas, kas kalpoja par ķēdīti, un atvēris pasniedza sarunu biedram. Beldens, parīkojis augstāk tauku lampeles dakti, vērīgi ielūkojās pulksteņvāciņa iekšpusē un, klusībā atzinīgi nolamājies, padeva to tālāk Lui- jam Savojam. Pēc neskaitāmiem «Dieva vārds!» saucieniem tas nodeva pulksteni Prinsam, un pārējie ievēroja, ka Prinsa acis kļūst tādas dīvaini valgas. Tā no vienas tulznainas delnas otrā staigāja pulkstenis ar fotouzņēmumu, kas rādīja sievieti ar bērnu pie krūtīm, — maigi piekļāvīgu sievieti, kuras tā valdzina skarbu vīru sirdis. Tie, kas vēl nebija aplūkojuši šo brīnumu, dega ziņkārē, bet tie, kas bija to redzējuši, kļuva klusi un apcerīgi. Ar drošu sirdi šie vīri pārcieta badu un skorbutu, nebaidījās no pēkšņas nāves medībās vai plūdos, bet svešas sievietes un bērna attēls viņus visus vērta sievietēs un bērnos.

— Pats nemaz neesmu to mazuli redzējis, — esot zēns, tā viņa raksta, nu jau divus gadus vecs, — svešinieks noteica, saņemdams savu pulksteni atpakaļ. Brītiņu viņš pavēroja attēlu, tad aizcirta pulksteņa vāciņu un novērsās, tomēr ne aši diezgan, lai noslēptu acīs ieriesušos asaru.

Meilmuts Kids pieveda svešinieku pie kādas no lažām un vēlēja atgulties.

— Modiniet mani četros, bet tā pamatīgi. Tikai nepie- mirstiet! — bija viņa pēdējie vārdi, un acumirkli vēlāk viesis jau dziļi elpoja pārgurušā cilvēka smagajā miegā.

— Dūšīgs puisis, goda vārds! — Prinss paziņoja. — Trīs stundas miega pēc septiņdesmit piecām jūdzēm ceļā ar suņiem — un tad atkal ceļā! Kas viņš tads ir, Kid?

— Džeks Vestondeils. Dzīvo šeit jau gadus tiīs. Par viņu iet slava, ka strādājot kā zirgs, bet piedzīvojot tikai neveiksmes citu pēc citas. Es viņu līdz šim nebiju saticis, bet Sitka Cāriijs man šo to pastāstīja.

— Grūti gan laikam cilvēkam, kam tāda jauna, skaista sieva, izšķiest savus mūža gadus sitamā dieva pamestā caurumā, kur katru gadu var skaitīt divu gadu vērtē.

— Visa viņa nelaime ir neveiksmes un ietiepība. Divas reizes viņš ir ticis pie bagātības, bet abas reizes to atkal pazaudējis.

Te sarunu pārtrauca Betlza skalās klaigas, jo attēla izraisītā noskaņa sāka gaist. Drīz vien vīri trokšņainā jautrībā bija aizmirsuši drūmos gadus, kas pavadīti smagos pūliņos un pie vienmuļas pārtikas. Vienīgi Meilmuts Kids šķita nespējam pilnīgi atraisīties un arvien pameta bažīgu skatienu pulkstenī. Reiz viņš apvilka dūraiņus, uzlika bebrādas kapuci un, izgājis no būdas, sāka rakņāties pa pārtikas glabātavu.

Viņš nespēja arī nogaidīt līdz noliktajai stundai un jau piecpadsmit minūtes agrāk sāka modināt savu viesi. Jaunajam milzim viss ķermenis bija kļuvis nežēlīgi stīvs, un to vajadzēja stingri masēt, līdz viesis spēja atkal nostāties kājās. Sāpēs stenēdams, viņš izklamzāja no būdas un atrada, ka viņa suņi jau aizjūgti un viss sagatavots braucienam. Kompānija novēlēja viņam laimīgu ceļu un veiksmīgu pakaļdzīšanos, bet tēvs Rubo, steigā nosvētījis ceļinieku, skriešiem vien metās atpakaļ būdā; nebija ari nekāds brīnums — nav nekas patīkams stāvēt septiņdesmit četru grādu salā ar atsegtām ausīm un kailām rokām.

Meilmuts Kids pavadīja Džeku Vestondeilu līdz galvenajai trasei un tur, sirsnīgi spiezdams viņa roku, vēl deva pēdējos norādījumus.

— Nartās jūs atradīsiet simt mārciņu laša ikru, — viņš teica. — Suņi ar šo krājumu iztiks tikpat ilgi kā ar simt piecdesmit mārciņām laša gaļas, un suņu barību jūs Pel Iii ā neatradīsiet, kā varbūt bijāt cerējis. — Ceļinieks nodrebēja, un acis viņam uzzibsnīja, bet viņš nepārtrauca runātāju. — Barību ne suņiem, ne pats sev jūs nedabūsiet ne unces, pirms nebūsiet sasniedzis Piecu Pirkstu krāces, un līdz turienei ir krietnas divsimt jūdzes. Uzmanieties, vai pie Trīsdesmit Jūdžu upes ietekas nav vaļējs ūdens, un augšpus Lebārža ezera katrā ziņā brauciet pa lielo kanālu — tur ceļš īsāks.

— Kā jūs uzzinājāt? Vai tad tiešām baumas jau būtu aizsteigušās man priekšā?

— Es neko nezinu, vēl vairāk — es neko negribu zināt. Bet tas pajūgs, kam jūs dzenoties pakaļ, nekad nav piederējis jums. Sitka Čārlijs pagājušo pavasari to pārdeva šiem cilvēkiem. Tomēr jūs viņš raksturoja par taisnīgu cilvēku, un es viņam ticu. Es redzēju jūsu seju, un man tā patika. Un es redzēju… kas tad nu, velns parāvis, pataupiet tos sāļumus citām vietām un savai sievai, un … — Te Kids norava dūraini un izvilka zelta smilšu maisiņu.

— Nē, to man nevajag. — Asaras bija sasalušas uz Vestondeila vaigiem, kad viņš drudžaini paspieda Meil- muta Kida roku.

— Tad netaupiet suņus; tikko kāds nokrīt, pārgrieziet siksnas un pametiet to. Perciet jaunus un ņemiet vērā, ka desmit dolāru mārciņā ir lēti maksāts. Suņus jūs dabūsiet pie Piecu Pirkstu krācēm, Mazajām Lašu krācēm un Hutalinkā. Un pieraugiet, lai kājas nekļūst mitras, — viņš šķiroties vēl nobrīdināja. — Brauciet bez apstājas, ja sals līdz divdesmit pieciem grādiem, bet, ja nokrīt zemāk, iekuriet ugunskuru un apmainiet zeķes.

Nebija apritējušas vēl ne piecpadsmit minūtes, kad zvaniņu džinkstoņa pieteica jaunus atbraucējus. Durvis atvērās, un ienāca Ziemeļrietumu teritorijas jātnieku policists, kam sekoja divi metisi — suņu dzinēji. Tāpat kā Vestondeils, tie bija smagi apbruņojušies un izskatījās ļoti noguruši. Metisi, dzimuši sniega ceļam, panesa tā grūtības vieglāk, bet jaunais policists bija ārkārtīgi nomocījies. Tomēr viņa tautībai piemītošā stūrgalvīgā neatlaidība lika viņam turēties pie pēdām, kas reiz uzietas, un tam viņš arī sekos, kamēr nogāzīsies uz ceļa.

— Kad Vestondeils izbrauca? — policists noprasīja. — Viņš taču te pieturēja, vai ne? — Jautājums bija galīgi lieks, jo atstātas pēdas pārāk skaidri liecināja par notikušo.

Meilmuts Kids aši paskatījās uz Beldenu, un tas, kaut ko apjautis, atbildēja izvairīgi: — Nu jau tāds labs brītiņš.

— Neizlocieties, cilvēk, sakiet skaidri! — policists brīdināja.

— Rādās, ka viņš jums gauži vajadzīgs. Vai ta šis Dausonā ko ievārījis?

— Aplaupījis Hariju Makfērlendu par četrdesmit tūkstošiem un iemainījis tos Klusā okeāna piekrastes sabiedrības filiālē pret čeku uz Sietlu; ja mēs viņu nenoķersim, kas tad liegs viņam mierīgi iekasēt naudiņu? Kad viņš izbrauca?

Tā kā Meilmuts Kids bija devis mājienu, vīri centās slēpt satraukumu acīs, un jaunais virsnieks visapkārt redzēja tikai kokaini neizteiksmīgas sejas.

Paspēris pāris soļu uz Prinsa pusi, policists vēlreiz jautāja tieši viņam. Kaut gan inženierim bija ļoti neērti melot, raugoties atklātajā, nopietnajā sava tautieša sejā, viņš tomēr atņurdēja kaut ko nesakarīgu par ceļu slikto stāvokli.