Džeks Londons: Tālā novadā

Viņu acis neatlaidīgi vērās uz ziemeļiem. Aizmugurē, aiz dienvidpuses torņainajiem kalniem, neredzamā saule kapa citu debesu zenītā. Vientuļie varenās gleznas aplūkotāji skatīja lēnām uzplaukstam neīsto ausmu. Ievizmo- jās, ieblāzmojās palss gaišums. Tas kļuva spožāks, pamazām mainīdams nokrāsu no koši dzeltenas uz sarkanu un oranžu. Tas izauga tik mirdzošs, ka Katfērtam iikas — aiz tā noteikti vajag but saulei; ak, brīnums — saule uzlēks debesu ziemeļmalā! Pēkšņi nelīpinoties un neno- bālot glezna izdzisa. Debesīs vairs nebija nekādu krāsu. Gaisma bija pametusi dienu. Abi izdvesa nopūtu, kas atgādināja elsas. Bet ai! Gaisā vizuļoja milzums sīku sala puteklīšu, un tur, pret ziemeļpusi, vēja rādītājs zīmēja sniegā tikko manāmu aprisi. Ēna! Ena! Bija tieši dienas vidus. Viņi strauji pasvieda galvas pret dienvidiem. Zelta diska svēdriņa paraudzījās pār kalna sniegaino plecu, mirkli uzsmaidīja viņiem, tad atkal nozuda skatienam.

Vīri saskatījās, un acīs tiem pamirdzēja asaras. Abus pārņēma dīvains maigums. Kaut kas viņus it kā neatvai- rami vilka vienu pie otra. Saule atgriežas! Tā atkal būs pie viņiem rīt un parit, un aizparīt. Ikviens apciemojums būs arvien ilgāks, un pienāks laiks, kad tā ritēs pa viņu debesīm dienu un nakti, ne reizi nenoslīgdama aiz apvāršņa. Nakts nebūs. Ledus važās kaltā ziema būs sakauta, pūtīs vēji, un mežs tiem atsauksies, zeme grims svētlaimīgajā saules mirdza, un dzīve atjaunosies. Roku roka viņi pametīs šo drausmīgo murgu pasauli un ceļos atpakaļ uz Dienvidzemi. Neapzināti abi sagrīļojās uz priekšu, un viņu rokas sastapas — viņu nabaga sakropļotās rokas, sapampušas, ar savilktiem pirkstiem.

Tomēr cerību jausmām tā arī nebija lemts piepildīties. Ziemeļzeme paliek Ziemeļzeme, un cilvēku sirdis te pakļaujas dīvainiem likumiem, ko nespēj izprast tādi, kas nav ceļojuši pa tālām malām …

Pēc stundas Katfērts, ielicis krāsni pannu ar placenī- šiem, iegrima prātošanā par to, ko gan ārsts spēs izdarīt viņa kājām, kad viņš būs atgriezies atpakaļ. Majas tagad vairs nešķita tik nesniedzami tālas. Vezerbī rakājās pa noliktavu. Piepeši tur sacēlās vesels lāstu negaiss, kas tikpat pēkšņi atkal noklusa. Sis cilvēks bija atklājis, ka otrais viņam nozadzis cukuru. Tomēr viss vēl būtu varējis notikt citādi, ja abi mirušie neiznākuši no savu akmens kaudžu apakšas un neapslāpējuši niknos vārdus viņa rīklē. Tie viņu klusītiņām izveda no glabātavas, ko viņš pie tam piemirsa aizslēgt. Mērķis bija sasniegts; tas kaut kas, par ko tie viņam sapņos bija čukstējuši, gatavojās piepildīties. Klusu klusītēm tie aizveda viņu pie malkas kaudzes un tur ielika viņam rokās cirvi. Tad tie palīdzēja viņam atgrūst vajā būdas durvis, un viņš skaidri zināja, ka tie viņam aiz muguras tās aiztaisīja, — galu galā viņš taču dzirdēja tās noblīkšķam un aizšaujamo ar spalgu klikšķi aizcērtamies. Un viņš zināja, ka tie gaida ārpusē — gaida, kad viņš būs izpildījis savu uzdevumu.

— Kārter! Dzi, Kārter!

Persijs Katfērts pārbijās, uzmetis skatienu ierēdņa sejai, un pasteidzās aizmukt aiz galda.

Kārters Vezerbī sekoja nesteigdamies un nesatraukts. Viņa sejā nebija ne žēluma, ne dusmu, tikai flegmātiskā pacietības izteiksme kā cilvēkam, kam jādara noteikts darbs un kas to veic metodiski.

— Nu paklausies — kas tad noticis?

Ierēdnis pakāpās atpakaļ, nogriezdams Katfērtam atkāpšanās ceļu uz durvīm, bet nebilda ne vārda.

— Klausies taču, Kārter, parunāsim! Esi jel prātīgs!

Humanitāro zinātņu maģistra domas joņoja zibenīgi,

kamēr viņš sāniski veikli virzījās uz lažu, kur glabāja revolveri. Acis no ārprātīgā nenolaizdams, viņš atmuguriski atzvila guļvietā un pastiepies mirklī sagrāba šaujamo.

— Kārter!

Pulveris uzliesmoja tieši Vezerbī sejā, bet tas atvēzēja savu ieroci un lēca uz priekšu. Cirvis dziļi ietriecās muguras lejasdaļā, un Persijs Katfērts vairs nejuta, ka viņam būtu kājas. Tad ierēdnis smagi uzgāzās tam virsū, ar nevarīgiem pirkstiem tvarstīdams to aiz rīkles. Cirvja skaudrais cirtiens bija piespiedis Katfērtu palaist vaļā revolveri; smagi elsodams un pūlēdamies atsvabināties, viņš bez jēgas grābāja pa segām pēc ieroča. Tad viņš ko atcerējās. Viņa roka aiztaustījās līdz ierēdņa jostai pēc medību naža makstī, un tad abi vīri cieši savijās pēdējā klinčā.

Persijs Katfērts juta, ka spēki zūd. Ķermeņa apakšējā (laja bija nekustīga. Vezerbī stingais smagums spieda viņu nost — spieda un nelaida vaļā gluži kā lāci slazdā. Būda pildījās ar pazīstamu smaku, un viņš saprata, ka tur gruzd plācenīši. Taču kāda tam nozīme? Viņam to vairs nevajadzēs. Un glabātavā bija sešas krūzītes cukura — ja viņš šo te paredzējis, pēdējās dienās nebūtu tā skopojies. Vai vēja rādītājs kādreiz izkustēsies? Varbūt tas patlaban ir pagriezies. Kālab gan ne? Vai tad viņš šodien neredzēja sauli? Būtu jāiziet paskatīties. Nē, pakustēties nav iespējams. Viņš nebūtu varējis iedomāties, ka ierēdnis ir tik smags.

Cik ātri gan būda izvēst! Uguns laikam izdegusi. Aukstums spiežas iekšā. Nu jau te vajag būt zem nulles, un durvju iekšpuse sāk apledot. Saredzēt viņš to nevar, bet iepriekšējā pieredze Jauj viņam izmērot apledojuma pieaugumu pēc būdas temperatūras. Apakšējai vērtnei jau jābūt baltai. Vai ziņa par šeit notikušo kādreiz sasniegs ārpasauli? Kā viņa draugi to uzņems? Viņi, jādomā, izlasīs par to avīzē pie kafijas tases un vēlāk pārrunās savos klubos. Viņš tos redzēja ļoti skaidri. «Nabaga Katfērts,» tie nomurminās, «viņš galu galā nemaz nebija slikts puisis.» Viņš pasmaidīja par draugu cildinājumiem un tad devās meklēt turku pirti. Ielās tā pati pierastā drūzma. Dīvaini, neviens nebrīnās par viņa briežādas mokasīniem un nodriskātajām vilnas puszeķēm. Viņš labāk ņems ormani. Un pēc pirts derētu noskūties. Nē, vispirms viņš dosies paēst. Steku ar saldajiem kartupeļiem un lapu salātiem — cik tas viss svaigs! Un kas tur? Medus kāres, straumēm līst šķidrs dzintars! Bet kāpēc viņi sanesuši tik daudz? Ha, ha! Viņš taču to visu nepagūs apēst! «Spodrināt!» Kālab ne? Viņš uzliek kāju uz kastītes. Zābaku tīrītājs dīvaini palūkojas viņā; Katfērts atceras savus briežādas mokasīnus un steigšus aiziet.

Klau! Tur laikam griežas vēja rādītājs! Ak nē, viņam tikai dūc ausīs. Tas tad arī viss — tikai dūc ausīs. Nu jau ledus būs sasniedzis aizšaujamo. Iespējams, ka pat augšējā vērtne apsarmojusi. Starp griestu kārtīm ar sūnu pildījumu sāk uzrasties sīki sarmas plankumiņi. Cik lēni tie plešas! Nē, nav vis lēni. Tur jau atkal viens un tur vēl otrs. Divi — trīs — četri, tie parādās pārāk strauji, nepaspēj saskaitīt. Tur divi saplūst kopā. Un te jau trešais tiem pievienojas. Kā, nav jau vairs plankumu! Tic visi savienojušies un izveidojuši blīvu sarmas slāni.

Neko darīt, viņam būs kompānija. Ja ercenģeļa Gabriēla bazūne kādreiz sadragās ziemeļu klusumu, viņi abi roku rokā stāvēs baltā troņa priekšā. Un dievs viņus tiesās, dievs viņus tiesās!

Tad Persijs Katfērts aizvēra acis un iegrima miegā.

PAR VĪRU, KAS CEĻĀ

— Gaz tik iekša!

— Bet paklau, Kid, vai nebūs druscit par stipru? Viskijs ar spirtu jau ir traki diezgan, bet ja vēl nāk klāt konjaks un piparu uzlējums, un …

— Gāz tik klāt! Kurš tad galu galā te gatavo punšu? — Caur garaiņiem pavīdēja Meilmuta Kida labsirdīgais smaids. — Kad būsi šai novadā padzīvojis tik ilgi kā es, dēliņ, dzīdams trušiem pēdas un pārtikdams no kaltētiem lašu vēderiem, tad tu uzzināsi, ka ziemassvētki ir tikai reizi gadā. Bet ziemassvētki bez punša — tas ir tikpat kā rakt dobi upes gultnē, kur nav ne kriksīša zelta.