Džeks Londons: Tālā novadā

Atstājuši savu upju flotili pie Mazās Pīlas iztekām, pārējo vasaras cēlienu grupas dalībnieki stiepa savu mantību pāri Makenzijas ūdensšķirtnes grēdām uz Rietumu Žurku upi. Šī sīkā tērcīte nes ūdeņus uz Porkjūpainu, kas savukārt ietek Jukonā tai vietā, kur šis varenais Ziemeļu lielceļš šķērso Polāro loku. Tomēr skriešanās sacīkstēs ar ziemu viņi bija zaudētāji, un kādu dienu viņi piesēja plostus pie bieza malasledus strēķa un steigšus vien sanesa visas mantas krastā. Tajā naktī straume vairākkārt pieblīda ar ledus krāvumiem un atkal izārdīja tos, bet nākamajā rītā upe dusēja ciešā ziemas miegā.

— No Jukonas mēs nevaram būt tālāk par četrsimt jūdzēm, — nobeidza Sloupers, ar īkšķu nagiem mērīdams attālumu uz kartes. Sapulce, kurā abi «nespējnieki» bija činkstējuši tā, ka visiem līdz kaklam apriebās, gāja uz beigām.

— Kādreiz tur būt Hudzona līča sabiedrības pasts, sen, sen atpakaļ. Tagad to vairs nelietot. — Zaķa Batista tēvs senos laikos bija veicis šo ceļu Zvērādu sabiedrības uzdevumā, pie tam zaudēdams šai trasē divus nejauši nosaldētus kāju pirkstus.

— Ta viņš, jādomā, jucis! — kāds no grupas izsaucās.

— Vai tad tur nav neviena baltā?

— Neviena paša, — Sloupers pamācoši apstiprināja.

— Bet no turienes ir vairs tikai piecsimt jūdzes augšup pa Jukonu līdz Dausonai. No šejienes tas varētu būt aptuveni tūkstotis.

Vezerbī un Katfērts duetā novaidējās. — Cik ilgi būtu jābrauc, Batist?

Metiss brīdi prātoja. — Ja visi vīri strādāt kā vel li, neviens neslinkot, tad divdesmit — četrdesmit — piecdesmit dienas. Bet ar šitie zīdaiņi (viņš norādīja uz «nespējniekiem») — nevar pateikt.' Varbūt tad, kad elle būs aizsalis, varbūt tad ar ne.

Sniegkurpju un mokasīnu darināšanu pārtrauca. Kāds, pamanījis viena biedra prombūtni, pasauca to vārdā, un tas, iznācis no vecas būdiņas ugunskura gaismas joslas malā, pievienojās pārējiem. Sī būda bija viens no daudzajiem noslēpumiem, kādi sastopami ziemeļu bezgalīgo plašumu nostūros. Neviens nezināja pateikt, kad un kas to cēlis. Divi kapi ārpusē, apkrauti ar augstām akmeņu kaudzēm, varbūt glabāja šo agrīno ieceļotāju noslēpumu. Bet kas bija tas, kura roka krāvusi šos akmeņus?

Izšķirošais brīdis bija klāt. Žaks Batists pārtrauca iejūga pielaikošanu un piesēja ķepurojošos suni pie sniegā iedzīta mietiņa. Pavārs ar zīmēm izrādīja protestu par vilcināšanos, iemeta sauju šķiņķa kumosu burbuļojošās pupu viras katlā un sagatavojās klausīties. Sloupers piecēlās kājās. Viņa augums bija dīvains pretstats «nespējnieku» zaļoksnējai ārienei. Viņš bija dzeltens un vājš, izbēdzis no kāda drudža perēkļa Dienvidamerikā, bez pārtraukuma ceļojis cauri visām zonām un vēl arvien bija spējīgs strādāt vaiga sviedros līdz ar citiem. Viņa svaru varēja rēķināt uz kādām deviņdesmit mārciņām, ieskaitot smago kabatas nazi, un nosirmojušie mati vēstīja, ka mūža pavasaris jau aiz kalniem. Kā Vezerbī, tā Katlērta jauno, spriego muskuļu spēks desmitkārt pārsniedza viņējo, bet vienas dienas ceļā viņš spēja apsteigt abus tā, ka tie vaidēdami gulēja pie zemes. Visu dienu viņš bija neatlaidīgi centies pierunāt savus spēcīgākos biedrus uzņemties šo tūkstoš jūdžu ceļojumu, kas solīja visnegantākās grūtības, kādas vien cilvēks spēj iedomāties. Viņš

bija īsts savas rases nemiera gara iemiesojums, un seno teitoņu stūrgalvība, sajaukusies ar jenkiju attapību un enerģiju, turēja viņa miesu pilnīgā kalpībā garam.

— Visi, kas ir par to, ka jādodas ceļā ar suņiem, tiklīdz ledus būs pienācīgi nosēdies, lai saka «jā».

— Jā, — izsaucās astoņas balsis — un šīm balsīm bija lemts savērt lāstu virteni gar simtiem jūdžu gara moku ceļa malu.

— Kas domā citādi?

— Nē! — Pirmo reizi «nespējnieki» bija vienis prātis, bez kāda kompromisa ar personiskajām interesēm.

— Kā nu jūs tagad izšķirsiet? — Vezerbī piedevām kašķīgi noprasīja.

— Pēc balsu vairākuma! Pēc balsu vairākuma! — sauca pārējie grupas biedri.

— Es zinu, var gadīties, ka ekspedīcija cieš neveiksmi, ja jūs nepiedalāties, — Sloupers ļoti mīlīgi sacīja, — tomēr ceru, ja mēs tā krietni papūlēsimies, tiksim galā arī bez jums. Ko jūs, puiši, sakāt?

Viņu ieskatus izteica piekrišanas saucieni.

— Jā, bet ziniet, — Katfērts bažīgi iebildās, — ko tad cs lai daru?

— Tad tu nenāksi mums līdzi?

— Nē-ē.

— Tad, velns lai tevi rauj, dari, ko gribi. Mums tur nav nekādas daļas.

— Tu jau vari apspriesties ar to savu drauģeli, — ierosināja kāds smagnēji lācīgs rietumnieks no Dakotas, norādīdams uz Vezerbī. — Tas tevi smalki izmācīs, kas darāms, kad būs jāvāra ēst un jāiet pēc malkas.

— Tad uzskatīsim, ka lieta darīta, — Sloupers nobeidza sarunu. — Mēs dosimies ceļā rīt no rīta un ierīkosim apmetni jūdzes piecas no šejienes — lai visu galīgi savestu kārtībā pārgājienam un padomātu, vai neesam ko aizmirsuši.

Nartas aizbrauca garam, ar dzelzi apkaltajam sliecēm smagi čīkstot, un suņi tās vilka, zemu pieplakuši aizjūgā, kurā tiem, jau piedzimstot, lemts arī mirt. Zaks Batists apstājas blakus Slouperam, lai pamestu pēdējo skatienu uz būdu. No Jukonas novada krāsns kamīnskursteņa svinīgi cēlās dūmu strūkla. Abi «nespējnieki» vēroja aizbraucējus no durvju sliekšņa.

Sloupers uzlika roku blakus stāvētājam uz pleca.

— Zak Batist, vai tu kādreiz esi dzirdējis par tiem Kilkenijas runčiem?

Metiss papurināja galvu.

— Redzi, draugs un biedri, Kilkenijas runči esot kāvušies tikām, kamēr vairs nepalicis pāri ne ādas, ne spalvas, ne ņaudiena. Vai saprati? — Kamēr nepalicis pāri itin nekas. Jauki. Nu, un šiem abiem vīriem netīk strādāt. Viņi arī nestrādās. Mēs to zinām. Viņi būs divi vien tai būdā visu ziemu — garuin garu, tumšu ziemu. Kilkenijas runči, vai ne?

Batistā mītošais francūzis paraustīja plecus, bet indiānis cieta klusu. Tomēr šis plecu parāviens bija izteiksmīgs un pravietisks.

No sākuma mazajā būdiņā viss gāja labi. Biedru rupjās zobgalības bija iemācījušas Vezerbī un Katfērtam, kāda savstarpēja atbildība tos saista, un galu galā — diviem veselīgiem vīriešiem darba te nebija daudz. Un apstāklis, ka nu vairs nežēlīga roka nedraud ar paceltu pātagu, citiem vārdiem — nebija negantā metisa, iedarbojās |oti labvēlīgi. Sākumā viņi centās pārspēt viens otru sīko pienākumu pildīšanā ar tādu aizrautību, ka viņu biedri, kam tagad ķermeņi un sirdis gura Garajā Sniega ceļā, būtu acis vien iepletuši aiz brīnumiem.

Visas raizes nu bija novērstas. Mežs, kas viņus ieskāva no trim pusēm, bija neizsmeļama kurināmā noliktava. Dažus jardus no durvīm snauda Porkjūpaina, un āliņģis tās ziemas tērpā veidoja burbuļojošu avotu, kura ūdens bija kristāltīrs un dzeldīgi auksts. Bet drīz viņi sāka saskatīt trūkumus pat šādos apstākļos. Āliņģis nepārtraukti sala ciet, un daudzas stundas viņi, nelaimīgie, bija spiesti skaldīt ledu. Nezināmie būdiņas celtnieki sānu sienu baļķus bija iebūvējuši garākus, tā ka aizmugurē uz tiem balstījās produktu glabātava. Tajā bija novietota lielākā daļa grupas provianta. Pārtikas tur bija, bez skopošanās rēķinot, trīsreiz tik daudz, cik varēja patērēt abi cilvēki, kam lemts no tās iztikt. Tomēr lielākoties tā bija paredzēta muskuļu un cīpslu stiprināšanai, nevis mēles prie- cināšanai. Tiesa, cukura tur pilnīgi pietika diviem paras