V. BEĻKOViČS S. KLEINENBERGS A. JABLOKOVS - OKEĀNA MĪKLA

Grūts uzdevums. Bet kosmosa apgūšana taču dienas kārtībā izvirza lidojumu uz Saules sistēmas planētām. Varbūt kādā rītā pamodušies mēs uzzināsim, ka uz Zemes ir ieradušās saprātīgas būtnes no kosmosa.

Kā vienā, tā otrā gadījumā nepieciešams nodibināt pastāvīgu un saprātīgu kontaktu ar citas bioloģiskas sugas pārstāvjiem — vienalga, vai tas būtu atnācējs no kosmosa vai arī delfīns.

Protams, citu planētu saprātīgās būtnes tikai nosa­cīti var salīdzināt ar delfīniem. Citu planētu civilizāci­jas pārstāvjiem jābūt augsti attīstītām būtnēm.

.

Delfīni, bez šaubām, ir attīstītāki par daudziem ci­tiem dzīvniekiem. Iespējams, ka tiem savstarpējās sa­zināšanās līdzekli ir sarežģītāki nekā citām sugām. Cik lielā mērā delfīnu sazināšanās līdzekli un attīstības lī­menis ir līdzīgs mūsējam? Vai mēs spēsim rast pareizu atbildi uz šo jautājumu?

Lai nodibinātu kontaktu ar delfīniem, viena no gal­venajām grūtībām ir tā, ka delfīni dzīvo ūdenī un visus savus signālus raida ūdenī. Tādēļ, mēģinot nodibināt ar tiem kontaktu, jānodrošina sakaru kanāls «ūdens — gaiss». Savos mēģinājumos Džons Lillijs izmantoja hidrofonu, pastiprinātāju un skaļruņu sistēmu. Tā deva viņam iespēju, atrodoties laboratorijā, dzirdēt visu, kas notiek baseinā. Savukārt delfīni dzirdēja visu, kas no­tiek laboratorijā.

Taču uzreiz radās vēl citas grūtības. Delfīnu skaņu frekvences diapazons stipri pārsniedz mūsu dzirdes iespējas. Profesors Vintrops Kellogs, izpētījis delfīnu iz­dotās skaņas, secināja, ka visi viņu signāli ir viens «ne­iedomājams troksnis». Katrā signālā ir bezgala daudz visdažādāko frekvenču komponentu. Un tomēr signāli atšķiras cits no cita, jo katrā no tiem visspēcīgākas ir tikai noteiktas frekvences skaņas.

Daudzos delfīnu signālos visintensīvākās ir tādas skaņas, kādas mēs varam sadzirdēt. Tādēļ zinātnieki ilgu laiku mierināja sevi ar domu, ka cilvēks tomēr uz­tver delfīnu signālu lielāko daļu. Tas ir visai vājš mie­rinājums, jo zinātnieku uzdevums ir atrast atslēgu sig­nālu jēgas atšifrēšanai. Nav taču zināms, kura signālu daļa — dzirdamā vai ultraskaņas, satur informāciju. Lai to izpētītu, vajadzīga speciāla aparatūra, kas dotu iespēju precīzi reģistrēt un analizēt katru signālu. Tas saistīts ar ievērojamām tehniskām grūtībām, kaut gan patlaban tās ir pārvaramai.

Nodibinājis ar delfīniem drošu sakaru kanālu, Lillijs uzsāka eksperimentus — viņš sāka mācīt delfīniem vār­dus. Visu eksperimentu norisi nepārtraukti ierakstīja magnetofona lentē. Vienā celiņā skanēja delfīnu balsis, otrajā Lillijs pierakstīja savus novērojumus. Daudzkār­tīga šo ierakstu noklausīšanās nedeva rezultātus — del­fīnu svilpieni, čīkstieni, klabināšana ne mazākā mērā neatgādināja vārdus, kurus delfīni visu laiku dzirdēja no cilvēkiem.

Palīgā nāca gadījums. Viens no mēģinājuma ierak­stiem aiz pārskatīšanās tika atskaņots stipri palēninātā tempā. Cilvēka runa pārvērtās stieptās, mazsaprotamās zemas tonalitātes skaņās. Toties delfīnu izdotās skaņas kļuva uztveramākas un skaidrākas. Izrādījās, ka delfīni atdarina cilvēka izteiktos vārdus, pārveidojot tos pēc sava prāta. Bet nelaime tā, ka delfīnu «runas» tempi ir ārkārtīgi paātrināti un bez speciālas asprātīgas apara­tūras nav iespējams kaut ko saprast.

Pa vienu ierakstu kanālu Lillijs bija ierunājis mag­netofonā savus novērojumus, lai sekretārs tos vēlāk varētu ierakstīt izmēģinājuma protokolā. Tur bija arī vārdi «trīssimt trīsdesmit trīs pēdas». Pa otro — delfīnu kanālu — šie vārdi atnāca atpaka). Gluži tāpat delfīni no eksperimentētāja frāzēm bija kopējuši acīmredzot vieg­lāk izrunājamus burtu savienojumus — «trr» un citus.

Izrādījās, ka delfīniem patīk cilvēka smiekli. Tā kā viņi pastāvīgi dzirdēja visu, kas notika laboratorijā, tad pēc tam, kad pa cilvēku kanālu baseinā atskanēja smiekli, pa delfīnu kanālu atpaka) nāca to atdarinā­jums — eksplozīvi, pulsējoši «ha-ha-ha». Lai cik savādi tas arī būtu, sevišķi bieži šāda imitācija sekoja sie­viešu smiekliem.

No atsevišķu vārdu atdarināšanas līdz apzinīgai un saturīgai valodai ir milzīga distance. Jo sevišķi tādēļ, ka pati pieeja šā jautājuma risināšanai var būt nepareiza. Ja delfīniem ir saprāts, tad, kā to pareizi raksta Lillijs, viņi noteikti brīnīsies, kāpēc zemes radījumi runā tik zemā frekvencē un tik lēni, ka tos nevar saprast? Mūsu sazināšanās veids delfīniem var būt pilnīgi nepieņe­mams vienkārši tāpēc, ka tiem balss aparāta uzbūve ir pavisam citāda nekā mums.

Un tomēr no mūsu viedokļa tik mazperspektīvo eks­perimentu laikā gadījās ļoti savāds notikums. Bebija un Lizija sākumā dzīvoja vienā baseinā. Lizija bija slima un atteicās ēst, tāpēc ārstēšanās nolūkos viņu pārvietoja uz atsevišķu baseinu. Vispār bija skaidrs, ka viņa kuru katru brīdi var nobeigties, un tas visus ļoti sarūgtināja. Darbinieki bija stipri noguruši, jo bija jau diezgan vēls. Kāds ieteicās, ka Lillijs vēl var nokavēt vakariņas — «pulkstenis jau seši». No baseina sakaru kanāla tūlīt atskanēja signāls — nūjas piesitiens kro- keta bumbiņai: «Uzmanību!» Un pēkšņi Lizija pirmo­reiz teica dažus vārdus. Sākumā Lillijam likās, ka tie skanēja šādi: «Tās ir lamatas.» Pēc tam, kad šo ierakstu klausījās citi, domas dalījās. Dažiem likās, ka

skaidri dzirdams: «Pulkstenis jau seši.» Ang|u valodā

abi teikumi pēc sava skanējuma ir ļoti līdzīgi.

Seit atkal izpaudās kārtējās kontakta nodibināšanas grūtības. Mums trūkst objektīvu kritēriju, lai vārdus va­rētu precīzi izprast. Mūsu dzirde pakalpīgi uztver labi pazīstamas fonēmas, un par pazīstamām lietām mēs varam runāt pat stiprā troksnī, kad aparāti neuztvers nekā, izņemot troksni. Bet, tikko sāks runāt par kaut ko mazpazīstamu, daudzi vārdi nebūs dzirdami visma­zākajā troksnī. Pat sarunāšanās var kļūt neiespējama, jo trokšņa dē| sarunu biedri nesapratīs cits citu. Tāpēc ir gluži dabiski, ka, atšifrējot delfīnu valodu, cilvēki nevilšus var piedēvēt delfīniem sev parastās skaņu ko­pas no pašu valodas.

Uz aparāta ekrāna parādās pētījamo skaņu gaismas raksts — «redzamā valoda». Salīdzināt redzes attēlus jau ir daudz vieglāk. Šāda tipa aparātus nesen sāka lie­tot dažādos pētījumos.

Ņujorkas štatā Greitnekas pilsētā atrodas firma «Sperry Gyroscope». Tās darbinieki Balandis un Rends konstruējuši sarežģītu elektroniski optisku sistēmu spek- trālo tēlu atšifrēšanai. Tas ir sceptrons — speciāli del­fīniem konstruēts aparāts.

Sarežģīts jebkuras frekvences skaņu spektrs ar kvarca šķiedru matrices palīdzību pārvēršas uz ekrāna gaismas rakstā. Kvarca pavedieni ir tie, pa kuriem iz­plūst gaisma. Tiem ir dažāds, toties stingri noteikts garums. Tādē] katrai kvarca šķiedrai svārstību frek­vence ir dažāda. Kvarca šķiedras vienā matrices galā ir piestiprinātas, bet otrā galā tās ir brīvas. Ja tādu kvarca matrici nostiprina elektromehāniskā ierīcē, kas akustiskos signālus pārveido mehāniskos, tad šķiedras sāk vibrēt katram signālam raksturīgā veidā. Tā kā katru šķiedru caurstrāvo gaisma, šī vibrācija pārvēršas noteiktā gaismas rakstā, ko veido nepiestiprinātie šķiedru gali. Skaņa ir uzzīmēta!