V. BEĻKOViČS S. KLEINENBERGS A. JABLOKOVS - OKEĀNA MĪKLA

Visbiežāk tas atgadās ar okeānā dzīvojošo sugu va­ļiem, kas mīt tālu no krastiem. Kašalots var nokļūt uz sēkļa, ja dziļums nepārsniedz apmēram 2—3 metrus. Piekrastes vaļi šādā ķezā iekuļas reti. Viņi stāvus nirst ūdenī, un viņu lokatora stars ir vērsts tieši pret dibenu. Lokators darbojas kā eholots.

Akmeņi, smiltis, koraļļi, paisuma duļķes — tas viss rada atbalsi. Seklos ūdeņos labāk izmantot mazākas intensitātes skaņas. To rāda Van IIi 11a eksperimenti un aprēķini. Novērots, ka bieži tā rīkojas afalīna — duļ­ķainā ūdeni, salīdzinot ar skaidru, tās signālu intensi­tāte samazinās.

Delfīniem lokatora stars parasti virzās horizontālā plaknē. Tas ir vertikāls tikai tad, kad delfīns ienirst vai noliec galvu. Konstatēts, ka cilvēks sliktāk uztver ver­tikāli plūstošu skaņu. Ja vaļi, tāpat kā cilvēks, vāji at­šķir vertikālā virzienā plūstošu skaņu vai tās atbalsi, tad, uztverot vāju atbalsi no dobumainā slīpā jūras di­bena, tiem lokatora kļūda palielinās.

Daudzi uzskata, ka vaļu nokļūšanu uz sēkļa veicina vējš, kas saviļņo piekrastes ūdeņus, saduļķojot tos un pavairojot tajos gaisa pūslīšu skaitu. Pūslīši un duļķes traucē lokatora darbību un noslāpē jau tā pavājināto atbalsi. Citi zinātnieki domā, ka iemesls meklējams ci­tur, un proti, — akla instinkta vadīti, vaļi seko savam barvedim, kura neuzmanība pazudina visu baru. Vēl citi saka, ka vaļi izmetas uz sēkļiem un zemes strēlēm tur, kur senos laikos ir bijuši jūras šaurumi.

Doktora Van Hilla izvirzītā hipotēze par okeāna vaļu lokatora kļūmēm ir vispārliecinošākā.

Skaņas, skaņas un atkal skaņas. Bet kur tad pārējie jutekļi? Varbūt ūdenī tic nav vajadzīgi?

Nē. Tie ir ļoti vajadzīgi. Gan tauste, gan garša, gan oža. Ar ožu gan tā pagrūtāk. Tā izmantojama tikai gaisā. Ūdenī to pilnīgi aizstāj garša.

Tātad četras jutekļu sistēmas. Dzirde — telerecep- tors, redze un tauste — jutekļi, kas darbojas nelielā attālumā vai tiešā tuvumā. Garša — receptors ar ilg­stošu iedarbibu.

Tiešām, cilvēki, dzīvas būtnes dzird, redz un sajūt tikai to, kas notiek šobrīd. Parasti viņi paši ir šo noti­kumu dalībnieki. Izņēmums ir astronomija, kur ir dari*, šana ar gaismu, kas jau paspējusi nogurt tūkstošgadu skrējienā!

Oža ziņo par notikumiem, kas atgadījušies pirms kāda laika. Par pēdām, par rezultātiem. Starp ožas sa­jūtām gaisā un garšas sajūtu ūdenī ir zināma līdzība. Kā vienā, tā otrā gadījumā tiek uztvertas kaut kādas vielas mikroskopiskas daļiņas. Lai nejauktu garšas sa­jūtas, kuras parasti iedomājamies kā kaut ko saldu, skābu, rūgtu vai sāļu, ar ožas sajūtām ūdenī, pēdējās sauksim par hemorecepciju — ķīmisko vielu uztveri. Tām nebūt nav jābūt saldām vai skābām. Tās ir dažādas.

Gaismas mērvienība — luksi un stilbi, skaņas — herci un decibeli. Ar tausti sākas grūtības. Var runāt par gludumu, šķautnainību, grubuļainību, plūksnainību. Bet tie visi ir pārāk aprakstoši, ar redzi saistīti kritēriji. Taustei nav precīzas fiziskas mērvienības. Pagaidām šādas mērvienības nav ari hemorecepcijai.

Suns atšķir tūkstošiem smaržu. Pat cilvēka oža mo­mentā reaģē uz smaku, ko rada niecīgs daudzums (div­desmit piecas desmit miljarddaļas miligrama!) metil- merkaptana. Lai ar spektrālās analīzes visjutīgāko me­todi konstatētu tā pēdas, vajadzīgs 250 reižu lielāks daudzums. Angļa Eimura pētījumi ļauj izdalīt septiņas pamatsmaržas: kampara, muskusa, puķu, piparmētru, ētera, asās un puvuma smaržas. To kombinācija dod jebkuru no pazīstamajām smaržām. Monkrifs un Ei- murs izstrādājuši šo smaržu uztveres teoriju. Konstruē­juši sešsimt pētījamo vielu stereoķīmiskos modeļus, viņi konstatēja, ka šīs vielas pēc savas struktūras sa­vukārt iedalāmas septiņos tipos. Ap simt vielām bija kampara smarža, un to molekulām bija forma, kas labi atbilda kausveida iedobumam. Puķu smaržvielu mole­kulu stereoķīmiskie modeļi atbilda atslēgas cauruma formas iedobumam. Vielu molekulas ar muskusa smaržu atbilda iedobumiem, kas atgādināja apaļu tasi ar pla­kanu dibenu. Vielu molekulas ar ētera smaržu iegūlās iedobumos, kuriem bija garenvirzienā izstiepta plakan- dibena kausa forma. Kāpēc tādi dīvaini salīdzinājumil Izrādās, ka degunā ožas epitēlija šūnu matiņiem ir līdzīgas formas iedobumi.

Tā pēc 2000 gadiem apstiprinājās dzejnieka un filo­zofa Tita Lukrēcija Kara drošā hipotēze. Viņš uzskatīja, ka degunā ir ļoti sīkas dažāda izmēra un formas poras un ka smaržojošās vielas sastāv no dažādas formas korpuskulām. Smaržas sajūta rodas brīdī, kad mikro­skopiskās korpuskulas nokļūst attiecīgajās deguna po­rās. Pavisam vienkārši. Tiesa, lai to pierādītu, vajadzēja izmantot visus mūsdienu zinātnes sasniegumus. Spraigi pētījumi ilga desmit gadu!

Ar puvuma smaku un asām smaržām ir citādi. Kon­statēts, ka asi smaržojošu vielu molekulām ir pozitīvs lādiņš, puvuma vielām — negatīvs. Nervu gala apvalks ir polarizēts, tā ārpusē — vienas zīmes lādiņš, iekš­

pusē — otras. Uzlādēta molekula depolarizē nervu gala apvalku — notiek izlādēšanās. Informācija pie­ņemta!

Jauka teorija. Daudzkārt pārbaudīta. Saprotama. Bet tā ir tikai jautājuma viena puse — ar ožas sajūtām saistītie ķīmiskie procesi. Tie neizskaidro, kāpēc tauriņu tēviņi daudzu kilometru attālumā «sajūt» mātīti. Kā liecina pavisam vienkārši aprēķini, pat ja visu tauriņu mātīti pārvērstu molekulās, tad 1 kubikmetrā gaisa tē­viņu ce|ā būtu mazāk par vienu molekulu. Un tāda iespēja, ka tieši šī molekula no miljardiem citu iekļūs ožas šūniņu iedobumā, ir maz ticama. Pat teorē­tiski.

Tieši pamatojoties uz šādiem piemēriem, kas neie­kļaujas ķīmiskās teorijas rāmjos, turpina likumīgi eksis­tēt fiziskā ožas teorija. Vielu molekulas izstaro un ab­sorbē 1 —100 mikronu garus viļņus. Mūsu ķermenis arī izstaro un absorbē 4—40 mikronu garus viļņus. Diapa­zons ir vienāds. Ir arī citas hipotēzes un minējumi.

Par garšu ir zināms vēl mazāk. Mēs stāstījām par ožu ar nolūku, jo uztveres mehānismos šeit var būt daudz kopīga. Bet pagaidām tie ir minējumi, hipotē­zes.

Okeāns. Sāļums — 35 promiles. 35 grami vārāmās un glaubersāls, zelta, sudraba, dzelzs, mangāna, niķeļa, volframa un daudzu citu sāļu 1 litrā ūdens. Sāļš un rūgts ūdens. Salds nav nekad, arī skābs ne. Garšo, cik vien gribi. Tiesa, atkarībā no gaumes.

Kuprainais lasis nārsto upēs desmitiem un simtiem kilometru tālu no jūras. Ikru graudiņi dodas pa straumi uz leju, no tiem izšķiļas zivju mazuļi. Tie aizpeld oke­ānā. Paies daži gadi, pirms tie izaugs un dos pēcnā­cējus.

Un, lūk, zivis dodas uz to pašu upi, uz to pašu pie­teku, kur viņas pašas nākušas pasaulē. Kā to lai iz­skaidro? Vai tas būtu instinkta spēks? Bet tas taču nav izskaidrojums.

Vienā akvārijā dzīvoja karūsas. Otrā — izsalkusi vē­dzele. Tās akvārijā ielēja karoti ūdens no ūdensvada.

Nekādas reakcijas. Tad iesmēla karoti ūdens no akvā­rija ar karūsām un ielēja vēdzeles akvārijā. Vēdzele sakustināja spuras un sāka šaudīties pa akvāriju. Katr­reiz viņa aizkavējās vietā, kur tika ieliets ūdens. Kas bija noticis un iztraucējis miegaino vēdzeli? Vai viņa «sajuta» garšīgo kumosu? Varbūt ne vienu vien, bet pat vairākus? Kā tad lai konstatē tās niecīgās izmaiņas ak­vārija ūdenī, ko radīja viena karote ūdens no karūsu akvārija. Kāds mēraparāts būtu vajadzīgs?