V. BEĻKOViČS S. KLEINENBERGS A. JABLOKOVS - OKEĀNA MĪKLA

Asinis ūdenī. Pēc 5 minūtēm parādīsies haizivis. Kā viņas to uzzinājušas? Visoptimistiskākie aprēķini rāda, ka ar ķīmiskās uztveres palīdzību tās varēs uzzināt par asinīm tikai pēc 20, 30 minūtēm.

Tūkstošiem pagaidām neizskaidrojamu gadījumu. Ūdenī ir smaržas un pastāv arī hemorecepcija — smaržu uztvere.

Valis ir anosmatiķis. Tas skaidri izpaužas pat viņa smadzeņu uzbūvē — ožas iecirkņi ir gandrīz pilnīgi iz­zuduši. Nav ožas? Bet tā valim, kā redzams, nav arī vajadzīga. Ja gaisu ieelpo tikai 7—10 sekunžu laikā un tūlīt pēc tam uz dažām minūtēm atkal ienirst ūdenī, — oža ir slikts palīgs. Bet kā ir ar hemorecep- ciju? Nez kādēļ par to neviens nav domājis.

Grāmatas autori atceras, ka pirms desmit gadiem kāds Maskavas universitātes students sāka pētīt vaļu morfoloģiju. Daži smīnēja — vai tas ir kas interesants mūsdienās? Izrādījās, ka ir interesants. Uzreiz tika at­klāta viena otra noslēpumaina parādība. It īpaši stu­dentu ieinteresēja līdz šim nepazīstamie vēdera dzie­dzeri. Tie atvērās tieši ūdenī. Tātad tieši ūdenī izdalījās arī to sekrēts. Tikpat neparastus dziedzerus konstatēja arī taisnajā zarnā. Atklājās, ka va|iem ir lielas nieres, kas sā|o ūdeni pārstrādā saldūdenī, un ļoti mazs mīzal- pūslis, kas bieži iztukšojas.

Pamazām no sīkām deta|ām veidojās viengabalaina aina. Aiz peldoša vaļa jūrā stiepjas aste, ko veido da­žādi izdalījumi. Tā var saglabāties ilgi, jo ūdens ir ma­zāk kustīgs nekā gaiss un sajaukšanās procesi noris lē­nāk. Kam vajadzīga šī informācija? Kas to «lasa»? Daba taču nekad neko nedara bez nolūka.

Jauni meklējumi noveda pie galīga secinājuma — vaļiem ir labi attīstīta hemorecepcija. Zobainajiem vaļiem uztveres orgāns atrodas neskaitāmas bedrītes pie mēles saknes.

Šī hipotēze tika publicēta. Tā saistīja ievērojamā amerikāņu vaļu speciālista, Vašingtonas Smitsona in­stitūta toreizējā direktora, profesora Remingtona Kel- loga uzmanību. Taču vēl bija vajadzīgi eksperimenti. Okeanārija nebija. Tad publicēto rakstu nosūtīja uz Marīnlenda okeanāriju doktoram Starretam ar lūgumu veikt pavisam vienkāršu eksperimentu. Doktors Starrets pabaroja afalīnu ar zivīm, kuras iekrāsoja ar nekaitīgo metilenzilo. Pēc kāda laika pie delfīna vēdera va­rēja skaidri saskatīt zilus mākonīšus, kas parādījās ik pēc 15—20 minūtēm. Viena hipotēzes tēze apstip­rinājās.

Dž. Lillija institūtā Virdžīnijas salās bija palicis tikai viens delfīns — Lizija. Tā laiski peldēja šurpu turpu lielajā baseinā, laiku pa laikam raidīdama lokā- cijas tarkšķu sērijas. Tas bija caurteces baseins, un Karaību jūras viļņi nepārtraukti atjaunoja tā ūdeņus. Vientuļais delfīns ilgi kavējās pie slūžām, caur kurām ieplūda svaigs jūras ūdens. Tā mute bija atvērta. Tā tas turpinājās stundām.

Pēkšņi retos tarkšķus laboratorijas skaļruņos nomai­nīja svilpienu sērija. Lillijs palūkojās pa laboratorijas logu. Delfīns lielā uzbudinājumā šaudījās pa baseinu. No skaļruņa atskanēja enerģiski svilpieni. Netikdams gudrs par tik strauju garastāvokļa maiņu, Lillijs iznāca jūras krastā. Viņš ieraudzīja netālu no krasta ūdenī rotaļājamies dažus delfīnus. Tie peldēja garām Sento- masa salai.

Sākumā Lillijs nekā nevarēja saprast. Akustisko sa­karu kanāls nesavienoja baseinu ar jūru, un Lizija ne­varēja dzirdēt savus ciltsbrāļus. Tad Lillijs atcerējās delfīna dīvaino izturēšanos. Tā pastāvīgo kavēšanos pie slūžām. Atvērto muti . . . Jau agrāk bieži nācās novērot, ka delfīniem patīk peldēt ar nedaudz atvērtu muti. Kad Marīnlenda okeanārija baseinos nomainīja ūdeni, del­fīni parasti pulcējās pie svaigā jūras ūdens. To mutes bija atvērtas. Ja nu viņi ieelpoja atklātās juras smar­žas? Vai arī brīvības vilinošās dvesmas?

Tā ideja par to, ka vaļi ūdenī saož smaržas, guva jaunu apstiprinājumu četrus gadus pēc savas rašanās.

Pašā purna galā bezzobu vaļiem ir neliels iedobums. Tas ir noslēpumainais Jakobsona orgāns, kas tiek uz­skatīts par ožas orgānu. Bet vaļi ir anosmatiķi, tātad tas ir tikai rudiments — orgāns, kas zaudējis savas funkcijas. Tā domāja vēl pavisam nesen. Hemorecepcijas teorija palīdzēja arī šeit.

Vaļu medību flotile «Padomju Krievija» medīja va­ļus Antarktikā. Kopā ar vaļu medniekiem strādāja arī neliels zinātnieku kolektīvs. To vidū — A. Cornijs, jauns hidrotehniķis, kas bija novērojis interesantu bezzobu vaļu īpatnību.

Ūdens sāļums okeānā nav pastāvīgs. Tas mainās par promiles simtdaļām vai desmitdaļām. Ja ar līnijām savienotu vietas, kur ūdens sāļums ir vienāds, tad oke­āna kartē parādītos dīvainas līkloču līnijas, kas atgādi­nātu vienāda augstuma apzīmējumus topogrāfiskajās kartēs. Bezzobu vaļu iemīļots ēdiens ir planktons. Tā sablīvējumiem jeb «plankumiem», kā tos sauc vaļu med­nieki, nav gadījuma rakstura — šādi «plankumi» izvei­dojas tikai tur, kur to attīstībai ir optimāls ūdens sā­ļums. Zinātnieki to uzzināja samērā nesen, jo jūras ūdens ķīmiskā analīze ir darbietilpīgs process. •

Salīdzinājis planktona «plankumu» izvietojumu un bezzobu vaļu kustības virzienus, A. Cornijs nācis pie interesanta secinājuma. Izrādās, vaļi lieliski zina, kāda sāļuma ūdeņos meklējams planktons. Viņi peld tieši perpendikulāri dažāda sāļuma līnijām, nonākot pie ūde­ņiem ar optimālu sāļumu, pagriežas un, «biezputru» meklējot, šos ūdeņus izvago krustām šķērsām. Kaut ko racionālāku pat grūti izdomāt!

Valim precīzi līdz promiles simtdaļai un desmitda- fhi jājūt ūdens sāļuma izmaiņas. Citādi jāpaliek neēdu­šam. Neapšaubāmi, hemorecepcija viņam labi palīdz!

Jums būs jāpiekrīt, ka hemoreceptors tīri labi node­rētu cilvēkam, kas pētī jūras dzīles. Tas ne tikai pastās­tītu par jūras iemītnieku «smaržām», par straumju «aromātiem», par jauniem signalizācijas veidiem dzīv­nieku vidū. «Smaržas» ūdenī — tā ir pagājušo notikumu sīka hronika, bet viss okeāns — viena milzīga grāmata.

«Ne gala, ne malas.» «Tas vēl smiltīs rakstīts …»

Cik pareizi šie izteicieni bija vēl pirms dažiem gadiem! Bet tagad? Jau konstruēti aparāti kuģu un zemūdeņu ūdenī atstāto pēdu noteikšanai. Šie aparāti nav nekas cits kā hemorecentori!

Va]i piedzimst, dzīvo un nomirst okeānā. Viņi ir lieli ceļotāji. Ik padus pavasarī un rudenī milzīgi vaļu bari no tropiskajām jūrām migrē uz polārajām. Viņi ne­noklīst no ce]a, nemaldās apkārt. Gadu no gada pēc sava vaļu grafika viņi nopeld tūkstošiem jūdžu un ap­meklē vienas un tās pašas vietas. Vētras okeānā un magnētiskās vētras, viesuli un straumes nevar novirzīt tos no ce]a. Vai viņiem ir kompass un kartes? Mēs ne­zinām. Varbūt hidrolokators un hemorecepcija ir vaļu vienīgie navigācijas līdzekli. Varbūt viņi orientē'as pēc akustiskās un sāļuma kartes… Kā šīs kartes fiksētas viņu smadzenēs?

Bet varbūt vaļi orientējas pēc saules, mēness, zvaig­znēm, pēc polarizētas gaismas, pēc elektrostatiskiem un magnētiskiem laukiem?

Daudzie novērojumi par sarežģīto signalizāciju starp valveidīgajiem, to augsti attīstītā nervu sistēma, drau­dzīgā izturēšanās pret cilvēkiem, kontakta nodibināša­nas un dresūras ātrums — tas viss mudināja pētniekus ķerties pie jauniem eksperimentiem. Tiem vajadzēja pa­līdzēt noskaidrot divu dažādu bioloģisku sugu — cil­vēka un delfīna — savstarpējās sazināšanās iespējas.