V. BEĻKOViČS S. KLEINENBERGS A. JABLOKOVS - OKEĀNA MĪKLA

Iegūto gaismas rakstu uzfotografē uz stikla plates un ievieto atmiņas iekārtā. Tādējādi skaņa ir ne vien uzzīmēta, bet %rī saglabāta mašīnas «atmiņā». Tā kā dažādi signāli dod dažādu rakstu, tad ar jutīgo fotoele­mentu palīdzību tos var nepārtraukti salīdzināt ar ma­šīnas «atmiņā» fiksētajiem rakstiem un apstrādāt kārtējo informāciju elektronu skaitļojamā mašīnā.

Pirmie izmēģinājumi ar sceptronu tika veikti V'uds- hollas okeanografijas institūtā. Vispirms analizēja del­fīna «briesmu signālus», kas ir ļoti intensīvi. Sie sig­nāli sākas 10 kilohercu frekvencē, pazeminās līdz 5 un atkal pieaug līdz 10 kiloherciem. Viss signāls ilgst tikai '/io sekundes un sastāv no vairākiem tādiem frekvenču kāpinājumiem un kritumiem. Lai cilvēks šīs skaņas va­rētu saprast, tās četrreiz palēnināja, samazinot atska­ņojuma ātrumu magnetofonā.

Tātad delfīnus sākuši pētīt fiziķi un elektroniķi. Sceptrons palīdz objektīvi atšķirt skaņas, bet kādam ci­tam nolūkam to varētu izmantot? Izrādās, ka to var iz­mantot par delfīnu skolotāju. Atsevišķus vārdus vai pat teikumus, ko izrunā cilvēks, var tāpat pārvērst gaismas rakstā un saglabāt mašīnas atmiņā. Pēc tam, neskaitā­mas reizes atkārtojot, to var mēģināt «iedzīt galvā» del­fīniem. Speciāli sceptrona bloki analizē tās skaņas, kas nāk atpakaļ no delfīniem. Ja delfīns pareizi izrunā ap­gūstamos vārdus, tad elektronu «smadzenes» dod rīko­jumu un speciāla ierīce centīgajam «skolniekam» iz­sniedz kādu zivteli.

Džons Lillijs ieteica šādu piebarošanu aizstāt ar del­fīnu smadzeņu elektrostimulāciju: smadzeņu «labsajū­tas» centros ievadīt elektrodus un par pareizi izrunā­tiem vārdiem delfīnu atalgot ar elektriskiem impul­siem, kas izraisīs tam labpatikas sajūtu. Tā ir veca metode, tikai papildināta ar jauniem elektronikas līdzekļiem.

Freds Mincs uzskata, ka daudz plašākas perspektīvas pavērtu delfīnu «valodas» atšifrēšana. Par to, vai šāda valoda ir iespējama, pastāstīsim mazliet vēlāk, bet ta­gad pavērosim, kādā virzienā tiek veikti pētījumi.

Sceptrona «atmiņā» pamazām sakrājas dažādi del­fīnu signāli. Ar statistisko metožu palīdzību tos ap­strādā elektronu skaitļojamā mašīna un salīdzina ar «iegaumētajiem» signāliem. Lai izprastu šo signālu jēgu, los salīdzina ar dzīvnieka izturēšanos. Tas ir pētī­jumu pirmais posms.

Otrajā posmā visus tos signālus, kurus ir apguvusi sceptrona «atmiņa», var noraidīt atpakaļ uz baseinu un noskaidrot, kā tie ietekmē dzīvniekus. Kā delfīns reaģē uz pirmo, otro, trešo signālu? Vai dzīvnieku iztu­rēšanās izmainās? Vai delfīniem var «pateikt priekšā», ka zivis ir parādījušās, ka jāsāk rotaļas utt.

Ja šie eksperimenti būs sekmīgi, tad gluži reāla kļūst iespēja radīt «delfīnu vārdnīcu». Ja tas tiks izda­rīts, tad turpmāk pētījumos sceptronu varēs izmantot kā tulku. Mašīnas «atmiņā» iespiedušies delfīnu un cilvēka «vārdi — signāli» kļūs par starpniekiem delfīnu un cilvēku sazināšanās procesā. Atskanot noteiktiem cil­vēka vārdiem, sceptrons sameklēs ekvivalentus delfīnu vārdus un pārraidīs tos ūdenī. Gluži tāpat ari delfīnu signāli tiks pārraidīti cilvēkam saprotamu vārdu veidā.

Šādiem vārdiem fiziķis B. Meisners nobeidz savu rakstu «Amerikas Akustikas Biedrības Žurnāla» 1962. gada februāra numurā. Un zināma taisnība viņam bija.

Divus mēnešus agrāk šajā pašā žurnālā bija publi­cēts interesants inženiera Dreijera raksts par «Delfīnu iz­doto skaņu lingvistisko saturu». Četras stundas viņš re­ģistrēja astoņu afalīnu un viena baltsānu delfīna izdo­tās skaņas. Sie delfīni brīvi peldēja baseinā, ēda zivis un rotaļājās. Sajā laikā aparāts pierakstīja tūkstoš simt delfīnu svilpienu. Dreijeram izdevās izdalīt no tiem as­toņpadsmit dažāda tipa skaņas, no tām visbiežāk atkār­tojās divpadsmit.

Viņam nebija sceptrona,. tāpēc viņš palēnināja ska­ņas četras reizes un analizēja tās pēc dzirdes. Skaņu frekvence bija no 4 līdz 15 kiloherciem, to ilgums — no X U sekundes līdz 3 sekundēm. Izdalītos skaņu tipus atzīmēja uz papīra taisnu, izliektu, horizontālu vai slīpu līniju veidā.rTo garums bija atkarīgs no skaņu ilguma, izliekums un slīpuma leņķis — no skaņu frekvences iz­maiņām. Skaņas lika uzzīmētas, kaut ari ne tik precīzi, kā to dara sceptrons.

Nedaudz agrak Džons Lillijs ar Alisi Milleri bija «uzzīmējuši» delfīna «briesmu» signālu un signālu «uz­manību!». Tā pamazām, neatkarīgi no delfīnu gribas viņu izdotās skaņas tika pierakstītas. Tiesa, šoreiz Drei- jers nemēģināja izdibināt iegūto simbolu jēgu. Viņš ti­kai pievērsa uzmanību tam, ka signāli ir atšķirīgi, tiem ir dažāda frekvence un tomēr to vidū ir astoņpadsmit vienāda tipa skaņu.

Viņš konstruēja šo signālu atkārtošanās biežuma grafiku — radās slīpa taisne. Viņš izanalizēja arī skaņu atkārtošanās biežumu cilvēku runā, konstruēja otru grafiku un salīdzināja ar pirmo. So grafiku līnijas sa­krita. Bet cilvēki taču runāja! Tātad delfīni arī runāja?

Nē, tas vēl neliecina, ka delfīniem ir valoda, tomēr tas lieku reizi pierāda, ka delfīnu raidītie signāli var sniegt informāciju.

Tātad Meisneram bijusi taisnība. Vēl 1912. gadā viņš izstrādāja jaunu principu telegrāfa sakariem. To­reiz un arī tagad lietojamā Morzes ābece izmanto tikai signāla ilgumu — punkts, domuzīme, punkts. Meisners ieteica izmantot signāla frekvenču modulāciju un sig­nāla ilgumu. Alfabēta burtiem no «a» līdz «i» atbilsto­šās skaņas tiktu raidītas 200—500 hercu diapazonā, pārējās — 500—1200 hercu diapazonā. Ar šādiem mo­dulētu frekvenču signāliem skaņas var pārraidīt daudz ātrāk nekā ar Morzes ābeci, jo tajā katrs skaņas apzī­mējums sastāv no vairākiem signāliem, turpretī Meis- nera sistēmā — tikai no viena. Un tomēr Meisnera te­legrāfs tika aizmirsts. Ja salīdzina Meisnera ābeces rak­stus ar Dreijera uzzīmētajām delfīnu skaņām, tie ir ļoti līdzīgi. Tā nu iznāk, ka delfīni ir vienīgās būtnes, kas izmanto sakaru uzturēšanai zem ūdens Meisneram iz­doto patentu. Tie šo metodi izmantoja laikam vairākus tūkstošus gadu, pirms to izgudroja cilvēks.

Cilvēka balss ir vesela modulētu frekvenču sērija, bet gadījumu vairumā intonācijas maiņa raksturīga ne­vis vienam vārdam, bet veselam teikumam. Ilgajā attīs­tības gaitā cilvēce izveidojusi dažus tūkstošus valodu un dialektu. Atonālās valodas (angļu, krievu, vācu un citas) atšķiras no tonālajām (ķiniešu, hausa un citām) ar to, ka pēdējām skaņas stiprums maina leksisko no­zīmi, ko ierobežo fonēmas vai morfēmas. Pie tonālajām valodām pieder tādas Dienvidāzijas valodas kā ķīniešu, birmiešu, Indoķīnas pussalas tautu, siamiešu u. c., Āfri­kas valodas — Sudānas un bantu nēģeru, bušmeņu — hotentotu. Meksikas indiāņu valodas — miksteku, masa- teku, amusgo, čatinu, činanteku, kikateku, otomi, tlapa- neku, triku, sapoteku, navahu, apaču u. c.

Tādēļ, kā raksta Dreijers, mūsu valodas prakse pa­mato tonālo izmaiņu lietošanu leksiskās jēgas izteikša­nai. Delfīnu sazināšanās līdzekļus var palīdzēt izprast pētījumi par atsevišķu skaņu toņu lietojumu cilvēku va­lodā. Patlaban Meksikā ir aprakstītas trīs tādas valo­das — tlapaneku, masateku, sapoteku.

Sajās valodās svilpienu sērija paplašina galveno lek­siski tonālo struktūru. So svilpienu valodu radījusi so­ciāla nepieciešamība, un to lieto tikai attiecībā uz zināmu iedzīvotāju daļu.