V. BEĻKOViČS S. KLEINENBERGS A. JABLOKOVS - OKEĀNA MĪKLA

Mazuli ar māti vel saistīja nabas saite. Tad ari tā no­trūka pie paša delfīnēna vēdera. Asiņu gandrīz nebija. Māte pagriezās pret savu lolojumu un ar purnu sāka bīdīt to uz augšu, tuvāk dzīvinošajam gaisam. Viņai pa­līdzēja draudzenes, jaunpiedzimuša «krustmamiņas». Ritēja sekundes, mazulis lēnām tuvojās ūdens virsmai. Pēc kādām 10 sekundēm mazu]a elpeklis paradījas virs ūdens. Viņš ieelpoja pirmoreiz savā mūžā.

.

Mums kļuva vieglāk ap sirdi. Viss noritēja lieliski, kā iepriekš sagatavota izrāde!…

Māte un mazulis bija vēl diezgan vārgi. «Krustmā­miņas» aprūpēja tos cik spēdamas un ne soli neatkāpās no tiem. Apmēram pēc stundas mazajam valim radās ēstgriba, un viņš ar purnu sāka bakstīt Betijas sānus. Tā pagriezās mazliet uz sāniem un piebīdīja mazulim zīdekli. Parasti tas ir paslēpts ādas krokā, bet tagad bija piebriedis un izvirzījies uz āru. Mazulis sameklēja to diezgan ātri un satvēra ar savām cietajām lūpām. Pēc kādām 10 sekundēm viņš palaida zīdekli vajā un iz­nira paelpot. Tad atkal ienira un no jauna pieplaka pie zīdekļa. Un tā vairākas reizes.

Liekas, ka līdz ar ēšanu nāca arī spēks, — viņš mun- drāk un drošāk turējās ūdenī. Tagad mazulis sāka uz­ņemt barību regulāri ik pēc 26 minūtēm. Kā pēc pulk­steņa. 16 stundās kopš piedzimšanas viņš jau paspējis paēst divdesmit divas reizes. Apskaužama apetīte!

Māte nenolaiž ne acu no mazuļa, viņi visu laiku sasvelpjas. Delfīnēns peld tai cieši līdzās, tuvu spurām. «Krustmāmiņas» arī neguļ. Jā, tas nav tik vienkārši piedzimt zem ūdens. Uzreiz jāmāk peldēt. Nav ne alas, ne ligzdas, kur varētu atpūsties un pieņemties spēkā.

Betija tā kā būtu aizsnaudusies. Guļ tuvu ūdens vir­smai. Spuras tikko jūtami kustas. Mazliet pavēzē asti — elpeklis jau ārā — izelpa, ieelpa, un atkal neliels ūdens slānis šķir to no gaisa.

Mazais iekārtojies gulēšanai mātes astes pavēnī. Guļ arī «krustmāmiņas», bet viņu miegs ir ļoti tramīgs. Gan viena, gan otra reizēm paskatās, kā klājas «nedēļnie­cei». Nekāda īsta gulēšana jau neiznāk. Arī mēs neguļam. Miegs pazudis kā nebijis. Cenšamies neko nepalaist garām. Līdz šim taču neviens cilvēks visu to nebija redzējis!

Tā bija grūta diena, tāpat art nakts. Tad nāca die­nas, līdzīgas cita citai. Māmiņas un «krustmāmiņu» ap­rūpēts, mazais auga un pieņēmās spēkā. Pēc divām ne­dēļām viņš jau mēģināja tikt vaļā no apnicīgās aizgā­dības. Dažreiz viņam to atļāva. Tad viņš meta baseina lokus un pat mēģināja medīt zivis. Tās veikli aizmuka no viņa. Pēc 5—7 mēnešiem lai piesargās! Pagaidām jā­iztiek ar pienu. Māte savu mazuli baros ar pienu veselu gadu, varbūt pat pusotra. Jāizaug un jākļūst spēcīgam. Bet nekā labāka par mātes pienu šimbrīžam neatradīsi.

Arī pārējie vaļi baro mazuļus ar pienu apmēram gadu. Kuprainais valis — desmit mēnešu, zilais valis un finvals — septiņus mēnešus. Tas jau ari nav nemaz tik ilgi. Bizons savus mazuļus baro divus gadus, ka­mielis — lidz astoņpadsmit mēnešiem, degunradzis — četrpadsmit mēnešu, zilonis — tris gadus.

Vaļi vairojas tāpat kā visi zīdītāji. Apaugļošanās ir iekšēja. Grūtniecības periods vaļu mātītēm ir garāks nekā cilvēkiem — apmēram 10—11 mēnešu, kašalotu mātītei pat 16 mēnešu. Parasti dzimst tikai viens mazu­lis. Dvīņi ir ārkārtīgs retums. Kašalotu mātītes ir krietni mazākas par tēviņiem. Kašalots dzīvo kā austrumu valdnieks. Viņa «harēmā» mīt desmit, piecpadsmit, bet kādreiz vēl vairāk mātīšu. Citām vaļu sugām «harēmu» nav, tēviņi vienmēr turas baros, izņemot pārošanās pe­riodu.

Jaunpiedzimušie tieši no mātes miesām nonāk ūdenī. Kaut gan vaļiem dzemdības parasti notiek vissiltākajā gadalaikā, tomēr ziemeļu vaļiem tas ir diezgan atbildīgs brīdis. Tiešām, iedomājieties, ka, piemēram, baltvaļa vai narvala mazulis no mātes vēdera, kur ir vismaz 37—38° virs nulles, tūlīt nokļūst ūdenī, kurā peld ledusgabali.

Bezzobu vaļi un kašaloti dzemdibu periodā pulcējas tropu joslā. Tur, siltajos tropiskajos ūdeņos, mātītes okeānā uzmeklē vismierīgākās, visklusākās vietiņas. Mūsu Melnās jūras delfīnu mātītes dzemdību laikā arī sameklē rāmas vietas tālu no krasta, kur nepūš brīzes, jo citādi mazais valīlis varētu aizrīties ar ūdeni. Viņš piedzimst ar sakļautām spurām, jo mātes vēderā dzīves telpa tomēr visai ierobežota. Muguras spura ir salocīta kā papīra lapa un cieši piekļaujas mugurai, bet astes lē­veri sagriezti spirālē.

Visu vaļu mazuļi zīž pienu ūdenī, netālu no tā vir­smas. «Zīž pienu» — tas ir pierasts teiciens, bet šoreiz ne visai piemērots. Lai zīstu, vajadzīgi mīksti vaigi, jo gaiss jāvelk uz iekšu. Bet kur lai valis tādus vaigus ņem? Turklāt zīšana ir ilgstoša nodarbība, valim taču ik pa brīdim jānirst laukā, lai ieelpotu gaisu. Vaļu mā­tīšu piena dziedzeri nav domāti zīšanai. Tie ir cisterna, kurā no daudziem vadiem satek piens. So cisternu ietver musku|u saišķi, un, tikko valītis satver zīdekli un pie­grūž mātei ar degunu, zīdekļa muskuļi saraujas un ma­zuļa mutē ielīst piena strūkla. Sī strūkla darbojas ap­mēram 15—20 sekunžu, tad seko pārtraukums, lai ieel­potu gaisu un piepildītu cisternu. Tad no strūklakas atkal plūst piens. Vienā barošanas reizē dažreiz pat 9 reizes. Nav slikti izdomāts — minimālā laika sprīdī maksimāls piena daudzums!

Mazuļi ēd savas 30 reizes dienā, pēc 6 mēnešiem ēša­nas reižu skaits samazinās līdz 7, — nāk klāt citi darbi.

Piena dziedzera tilpums seivalam ir apmēram 1 ku­bikmetrs, bet, kad vaļu mātītes sāk barot mazuļus ar pienu, dziedzera tilpums palielinās gandrīz līdz 4,5 kubikmetriem. Tā jau ir vesela rūpnīca! Tās ražot- spēja — apmēram 600 litru diennaktī. Afalīnām — 12—20 litru.

So «bērnu» barību tikai nosacīti var saukt par pienu. Tajā ir apmēram 40—50% tauku, cilvēka piena — 2%, kaķa — 4%, govs — 3—5%, suņa — 9%, ziemeļbrieža pienā — 17% tauku. Vaļu pienā ir daudz proteīna, kas veicina mazuļu augšanu, bet pamaz cukura — tikai 1-2%.

Ēdot šādu barību, var krietni uzbaroties un paaug­ties. Valīši tā arī dara. Viņi piedzimst jau diezgan lieli — zilā vaļa mazulis ir 7,5 metrus garš, apmēram 2 tonnas smags, finvala — 6 metrus garš, 1,6 tonnas smags, kuprainā vaļa — 4,8, kašalota — 4,2 metrus garš. Mazuļu garums sasniedz vienu trešdaļu, bet daž­reiz pat pusi no mātes garuma. Tie aug ne dienām, bet stundām. Zilā vaļa mazulis pusgada laika izaug 15 metru garš — tas nozīmē 4,5 centimetri un 100—200 kilo­gramu dienā. Un tas savukārt ir 2 milimetri un 4—8 ki­logrami stundā! Nedēļas laikā vaļu mazulis ir jau at­tīstījies tā, kā kucēns 9, sivēns 14, degunradzis 34, kumeļš un teļš 60 dienās. Lieliski tempi. Nedrīkst aiz­mirst, ka tas ir vislielākais zīdītājs uz Zemes!

Tā dzīvo šie mazie milzeņi okeāna «dzemdību na­mos». Māte pašaizliedzīgi un droši sargā savu lolojumu no visādām likstām. Mātes instinkts vaļiem ir ļoti spē­cīgs. Ja mazuli trāpa harpūna, mātē nekad viņu nepa­met, nebēg projām.

izkapts uz muguras

Augstu augstu pavasarīgajās debesīs mirdz aeros- tata sudrabotie sāni. Raugoties no apakšas, tas izska­tās apbrīnojami viegls, graciozs, lieliski pieskaņots ne­izmērojami plašajai gaisa telpai. Bet, lūk, šo pašu ae- rostatu cieši piesien pie zemes ar trosi, un neizbēgama vilšanās nomaina mūsu sajūsmu — kur palikusi nevai­nojami skaistā forma, līniju vieglums un graciozitāte! Viss vienās krokās, milzīgs un neveikls, vienkārši rie­bīgs …