V. BEĻKOViČS S. KLEINENBERGS A. JABLOKOVS - OKEĀNA MĪKLA

Tas, kas ir peldējis Melnajā jūrā ar masku vai arī mēģinājis medīt veiklās kefalcs ar zemūdens šauteni, labi zina, cik pēkšņi parādās zivju bars. Šķiet, nupat vēl uzmanīgi raudzījies šai virzienā un desmitiem metru attālumā nebija ne mazāko liela zivju bara pazīmju. Bet burtiski pēc sekundes pa labi un pa kreisi, zem te­vis un aiz tevis uzliesmo sudrabaini zibeņi. Zivju bars! Ievērojiet — mēs ieraugām zivis tikai tad, kad tās sāk kustēties un uz gaišā vēdera no augšas krīt gaisma. Ne­kustīgu zivi ļoti grūti pamanīt kā no sāniem, tā no augšas (tumšā ķermeņa augšdaļa saplūst ar ūdens vai jūras dibena tumšo fonu) un pat no apakšas.

Da_ba lieliski izmantojusi vēl vienus optiskus mal­dus. Ūdens virsma, vērojot to no apakšas, šķiet pien- balta. Uz šā fona pilnīgi pazūd ne tikai siļķes šaurais vēderiņš, bet arī varen platais vaļa vēders.

Vai milzīgajam valim, tāpat kā mazajai siļķei, ir izdevīgi būt ūdenī nemanāmam? Acīmredzot jā, tikai šādas maskēšanās mērķi ir dažādi. Siļķe maskējas, lai nekļūtu par baribu kādam plēsoņam, valis maskējas, lai varētu nemanīts piezagties zivju baram.

Kā mēs zinām, ka vaļu ādas krāsa ir saistīta ar nepieciešamību nemanot piepeldēt pie zivju bara? At­bilde pavisam vienkārša: visiem lielajiem vaļiem, kuru kuņģos regulāri atrodamas zivis, — finvalam, seivalam, mazajam rievainajam valim — ir «pretēnas» krāsojums. Bet zilajam valim, kas zivis ēd reti, ir vienmērīgs krāsojums. Viņš droši vien jau pa gabalu redzams ūdenī, bet viņam arī nav jāslēpjas no planktona «plan­kumiem».

Krāsojuma «pretēnas» princips paslēpj dzīvnieku viendabīgajā vidē. Taču šis princips nav vienīgais. Tū­līt mēs iepazīsimies ar citu interesantu principu, kuru varētu nosaukt par «sadalīšanu daļās».

Iedomājieties, ka visi vaļi un delfīni ir sapulcējušies uz karnevālu. Kas par tērpu dažādību! Daļa no tiem mums jau pazīstama — tumša virspuse, gaiša apakš­puse, — tāda ir to vaļu uniforma, kas grib pēc iespējas labāk paslēpties ūdenī. Bet lielākajai daļai ir spilgti tērpi. Spilgti melni un balti plankumi, svītras, sarež­ģīti raksti. Vieniem (baltspuru jūras cūka) uz spoži melnās muguras koķeti mirdz žilbinoši baltā muguras spura, citiem astes spura kā fantastiski izkrāsots tau­renis klāta melnbaltiem rakstiem (ziemeļu vaļveidīgais delfīns), vēl citiem — komplicēti bultveida vai ovāli balti plankumi uz melna fona vai melni uz balta fona. Šķiet, ka mākslinieks speciāli centies izkrāsot delfīnus, lai tie nebūtu līdzīgi cits citam.

Bet šādu domino tērpos ģērbušos kavalieru un dāmu vidū ir arī delfīni ar pavisam citādu krāsojumu. Lūk, baltvalis — neviena tumša traipiņa, žilbinoši balts kā līgavas plīvurs. Cienīgi aizpeld garām vecie baltvaļi, mazliet iedzelteni, it kā tikko no milzu ziloņkaula iz­drāzti. Blakus baltvalim mazais suzu, Amazones īnija — arī pilnīgi balta. Kā melni kaķēni draiskojas kustīgās bezspuru jūras cūkas. Neviena gaiša plankumiņa uz ķermeņa virsmas. Cienīgi aizpeld kašalots, viss pelēks, līdzīgs tankam, bet tālumā jau aizņirb pelēkais valis,— kur vēders, kur mugura — pa gabalu nekas nav saska­tāms — visur vienmērīgi pelēcīgi plankumi.

Tādu vaļu un delfīnu karnevālu mēs reiz sarīkojām laboratorijā, izkārdami pie sienām un izlikdami uz gal­diem visu zināmo vaļveidīgo attēlus, kurus bijām ņē­muši no mūsu pašu un citu zemju zinātnieku grāmatām.

Sākām domāt par to, kāpēc visus vaļus un delfīnus var iedalīt trīs lielās grupās: ar «pretēnas» krāsojumu, ar vienmērīgu krāsojumu un ar spilgtiem plankumiem. Sa­likām attēlus kaudzītēs un sākām gudrot, kas tad galu galā katrai dzīvnieku grupai ir vienojošs. Un, lūk; «pret­ēnas» krāsojums ir vaļiem, kas pārtiek no zivīm aug­šējos, gaišajos ūdens slāņos. Tas arī saprotams — gais­mas daudz, bet pie zivju bara jāpiepeld pēc iespējas ne- manāmāk.

Vienmērīgs, vienlaidus krāsojums ir tiem vaļiem un delfīniem, kas līdzīgi kašalotam medī lielā dziļumā, kur gaisma nekad neiekļūst, vai ari tādiem kā pelēka­jam valim, kas pārtiek no grunts organismiem un ku­ram nav jābēg; beidzot, šāds krāsojums var būt del­fīniem, kas līdzīgi Amazones īnijai dzīvo tik duļķainā ūdenī, ka krāsojums nav saskatāms pat tuvumā.

Tiesa, tāds izskaidrojums nav piemērojams mūsu baltvalim, tāpat arī melnajai bezspuru cūkai. Bet šiem dzīvniekiem tāds krāsojums ir acīmredzot cita iemesla dēļ: baltvalis biedē, pārsteidz zivis, sašķeļ milzīgus zivju barus nelielās, atsevišķās haotiskās grupiņās un aprij tās. Ne velti Tālo Austrumu zvejnieki, lai zivju bari dotos lamatu virzienā, ūdenī izkar garas, baltas drānas strēmeles, kas atgādina baltvaļus. Tikko zivju bars ierauga tādu strēmeli, tā tūlīt metas pretējā vir­zienā, bet tieši tur to gaida lamatas!

Bet visnoslēpumainākā bija vaļu grupa ar raibu krāsojumu. Mēs tos kombinējām gan šā, gan tā, tomēr nevarējām atrast nekā kopīga. Un pēkšņi kaut kā ap­tvērām: tie visi taču ir bara dzīvnieki, varbūt viņiem šie spilgtie krāsu plankumi palīdz orientēties bara vidū? Pie tā arī palikām. Pagaidām. Mēs taču zinām, ka arī dažiem sauszemes dzīvniekiem ir tādas spilgtas signali­zācijas zīmes kā, piemēram, balts «spogulītis» zem brieža astes. Mežā grūti saskatīt skrejošu briedi, viņa brūnganpelēkā krāsa saplūst ar koku stumbru krāsu. Bet, lūk, priekšā skrejošā mātīte paceļ savu īso, plato astīti, un mazulis droši metas viņai pakaļ — jau pa ga­balu redzams māmiņas «spogulītis».

Bet kā ar maskēšanās aizsargkrāsu? Zivju bari taču arī var viegli pamanīt tādus spilgtas krāsas delfīnus un jau laikus manīties projām? Nekas tamlīdzīgs. Tikai uz papīra lapas labi saskatāms delfīnu spilgtais krāso­jums, ūdenī ieraudzīt tādu delfīnu nemaz nav tik vien­kārši: te vesels mudžeklis spilgtu melnu un baltu plan­kumu un svītru, bet ķermeņa kontūru nav. «Kontūru dzēšana» — lūk, viens no lieliskiem maskēšanās paņē­mieniem. Atcerieties izlūku un lidmašīnu maskēšanās ietērpus vai lielu ēku maskējumu pilsētās kara laikā: uz lielas ēkas uzzīmē dažādus milzīgus kvadrātus un lī­nijas — no augšas šāda ēka vairs nav saskatāma.

Tomēr katrai sugai paliek kāda īpatnēja pazīme, labi saskatāma jau pa gabalu gan no aizmugures, gan no sāniem, gan no priekšpuses. Tā ir kā sugas pase — kāds aplītis pie acs, bultiņa pie krūšu spuras vai arī plankums uz astes. Sie nelielie plankumi nenotušē ķer­meņa kontūras, tie noder kā pazīšanas zīme savējiem, tādiem pašiem delfīniem.

Tā vienkāršs jautājums «Kāpēc siļķei vēders ir balts?» palīdzēja izprast tādas vaļa bioloģijas īpatnī­bas, par kurām mēs agrāk nekā nezinājām.

Vairākas nedēļas konkistadoru vienības lauzās cauri džungļiem Orinoko upes augštecē. Savā iztēlē viņi jau redzēja bagātas pilsētas, dārgas mantas, bet visapkārt bija tikai džungļi — klusi un krēslaini, pilni dīvainu skaņu. Sevišķi baigi tie bija naktīs. Vienība, kurā bija vairāki simti cilvēku, dila ar katru dienu: cilvēki gāja bojā no nezināmām slimībām, neatgriezās uz priekšu iz­sūtītās nelielās izlūku grupas. Briesmas draudēja no vi­sām pusēņi. Bet drosmīgie karavīri, slavas un bagātības kārdināti, neatlaidīgi virzījās uz priekšu. Grūti bija ar ēdienu — ne jau vienmēr izdevās nomedīt nepazīsta­mus, kaut arī neiebiedētus dzīvniekus. Nolēma būvēt laivas un braukt ar tām lejup pa kādu no daudzajām upēm, kas bieži gadījās ceļā. Upe aizvedīs viņus līdz jūrai, bet pie jūras ir cilvēki. Džungļos palikt nevar.