V. BEĻKOViČS S. KLEINENBERGS A. JABLOKOVS - OKEĀNA MĪKLA

Tātad jau kopš Kārļa Linneja laikiem ir stingri no­teikts, ka zivīm nav nekāda sakara ar vaļu izcelšanos. Lai gan dzīves veids ir līdzīgs, vaļiem nav nekā kopīga ar zivīm. Valis pieder pie zīdītājiem, tātad starp zīdītā­jiem arī jāmeklē tā senči.

Un paleontologi tos atrada. Kairas apkārtnē senos eocena nogulumos uzgāja galvaskausu ar tādiem iz­stieptiem žokļiem kā mūsdienu vaļiem. Žokļos bija zobi, kas atgādināja seno (kreodonto) plēsoņu zobus. Tādēļ nolēma, ka šis dzīvnieks cēlies no šiem plēsoņām. Turp­mākajos izrakumos nāca klāt arvien jauni atradumi: galvaskausi, kauli, skeleta daļas.

Dzīvniekus, kuriem piederēja šīs atliekas, sadalīja atsevišķās dzimtās un visus apvienoja pirmatnējo vaļu apakškārtā, kurai tika- dots latīnisks nosaukums — arheoceti. Tas nozīmē — senie vaļi. Paleontologi uzska­tīja, un daži uzskata arī vēl tagad, ka no šiem senajiem vaļiem cēlušies mūsdienu vaļi. Tad nu var domāt, ka vaļu senči būtu kreodontie plēsoņas.

Kad uz Zemes radušies vaļi? Neskaitīsim gadu mil­jardus, bet iedomāsimies, ka visa zīdītāju attīstības gaita ilgusi 24 stundas (vienu diennakti) — no pulksten divpadsmitiem naktī līdz pulksten divpadsmitiem nāko­šajā naktī. Pieņemsim, ka mūsdienas ir pulksten div­padsmitos, nosacītās diennakts beigās. Ja iedomāsimies zīdītāju attīstību tieši tādā veidā, tad senie vaļi varētu būt radušies ap pusdienas laiku, bet pirmie cilvēki •— mūsu senči — tikai ap pulksten desmitiem vakarā. Ta­gad jūs redzat, cik daudz vecāki par mums vaļi.

Mūsu vaļi nepavisam nav līdzīgi saviem fosilajiem senčiem. Tie ir tik atšķirīgi,^ka pat zoologi sāka šaubī­ties, vai paleontologu secinājumi ir pareizi. Ļoti iespē­jams, ka arheoceti nemaz nav mūsu vaļu senči, bet tikai kāda no izmirušajām vaļu apakškārtām, turpretī divas pārējās — zobaino un bezzobu vaļu apakškārtas dzīvo vēl tagad. Tomēr kas tad ir vaļu senči?

Doktors Slaipers, ievērojams holandiešu anatoms, uzskata, ka vaļi cēlušies no seniem kukaiņēdājiem zīdī­tājiem. Slaipers dedzīgi aizstāvēja savu viedokli. Viens no slavenākajiem padomju speciālistiem jūras zīdītāju parazitologs doktors S. Delamurē, salīdzinā­jis Melnās jūras delfīnu cērmju sugas ar caunu un sabuļu cērmēm, atzina, ka šiem dzvniekiem ir vienādi parazīti. Tas liek domāt, ka zobainajiem vaļiem un plē­sīgajiem dzīvniekiem varētu būt kopīga izcelšanās. Tā­tad plēsīgos dzīvniekus atkal uzskata par iespējamiem vaļu senčiem. Kam taisnība: paleontologiem, anatomiem vai parazitologiem? Un otrs jautājums — kāpēc nav saglabājušās pārejas formas? Kāpēc paleontoloģijai trūkst šādu materiālu?

Pēc ievērojamā amerikāņu paleontologa Remingtona Kelloga domām, ļoti iespējams, ka pirmie vaļi dzīvojuši saldūdens baseinos. Tāpēc pārejas formas nav saglabā­jušās, jo seno laiku saldūdeņi pretstatā jūras ūdeņiem nav atstājuši zemē nekādus nogulumus.

Bioķīmijai attīstoties, sāka pārbaudīt dažādu ķī­misku reakciju iedarbību uz dzīvniekiem. Noskaidrojās, ka tā saucamā asiņu olbaltuma precipitācijas reakcija katrai dzīvnieku grupai ir atšķirīga. Pie tam šīs reak­cijas tips ir iedzimts un visai konservatīvs. Tādā veidā eksperimenti mēģenē palīdz noteikt radniecību starp dzīvniekiem, kas ir tuvi pēc savas izcelšanās.

Salīdzinot, kāda ir šī reakcija dažādām vaļu sugām un dažādiem sauszemes dzīvniekiem, ieguva pārstei­dzošus, pilnīgi negaidītus rezultātus. Izrādījās, ka bio­ķīmija tuvina vaļus … nagaiņiem. Liekas, kas gan va­rētu būt kopīgs valim ar vērsi. Un tomēr ignorēt šos datus nevar.

Bezzobu un zobainie vaļi krasi atšķiras savā starpā. Tās nav tikai anatomiskas dabas atšķirības. Viņi ir da­žādi arī pēc dzīves veida, pēc formu skaita un daudz­veidības. Bezzobu vaļu sugu ir ļoti maz, visumā tās ir diezgan līdzīgas. Tie visi ir milzīgi dzīvnieki, kas sa­mērā lēni pārvietojas un nenirst lielā dziļumā. Zobaino vaļu vidū sastopam daudz vairāk formu, un tās ir daudzveidīgākas. Arī dzīvnieku lielums var būt ļoti da­žāds: sākot ar milzīgajiem 18 metru garajiem kašalo- tiem un beidzot ar mazajiem upju delfīniem, kuri ir tikai 0,5 metrus gari. Daži zobainie vaļi peld ar tādu ātrumu, ka viņiem netiek līdz pat modernie ātrgaitas kuģi, bet kašaloti un daži citi vaļi nirst milzīgā dziļumā.

Zobainajiem vaļiem ir eholokācijas spējas, bezzobu vaļiem to nav. Un beidzot, kā liecina raksti par paleon­toloģiju, zobainie vaļi ir radušies agrāk par bezzobu vaļiem. Ar vārdu sakot, šīs vaļu apakškārtas pilnīgi at­šķiras savā starpā. Sīs atšķirības kļūst jo spilgtākas, jo tuvāk iepazīstas ar šiem apbrīnojamiem dzīvniekiem.

Rūpīgi izanalizējuši gan mūsu pētījumu datus, gan visus zinātnes uzkrātos materiālus, mēs izteicām hipo­tēzi, saskaņā ar kuru vaļi ir cēlušies nevis no viena celma, bet no diviem: no viena — zobainie un no otra — bezzobu vaļi.

Ļoti iespējams, ka zobainie vaļi cēlušies no kaut kā­diem senajiem plēsīgajiem. Bet bezzobu? Šeit nāk pa­līgā eksperimenti mēģenē. Varbūt tiešām bezzobu vaļi un sirēnu dzimtas dzīvnieki, pie kuriem pieder arī Stel- lera jūras govs (vai atceraties?), cēlušies no viena celma ar nagaiņiem. Stellera jūras govij bija tāda pati aste kā vaļiem, bet priekšējām pleznām bija nelieli nagi. Bez­zobu vaļu bārdas plātnes veido ragviela, citiem vārdiem sakot, tā pati viela, kas veido nagaiņu nagus un ragus.

Vai mums ir taisnība? To rādīs tupmākie pētījumi. Bet patlaban? Patlaban mēs varam teikt tikai to, ka vaļu izcelšanās un radu raksti ir tāda pati mīkla kā daudzas citas, kuras vaļi uzdod cilvēkam.

Vai mums ir zināmas visas vaļu sugas? Pilnīgi droši var apgalvot, ka ne. Klusajā okeānā noteikti mīt vēl ne­zināmas delfīnu sugas. Jau 20. gadsimtā aprakstīts ne mazums jaunu vaļu un delfīnu sugu. Bet dažas no tām, un ne jau pārāk sīkas, atklātas tikai nesen. Tā, 50. ga­dos Japānas tuvumā atrada vēl nezināmas sugas vaļ- veidīgos, kas bija dažus metrus gari. Pie Ziemeļamerikas krastiem 1958. gadā arī tika atklāta jauna delfīnu suga.

Visinteresantākais ir tas, ka starp bezzobu vaļiem, kurus tik intensīvi medī turpat simt gadu, pēkšņi sāka parādīties jaunas "sugas. Piemēram, zilo va]u — pig­meju bari.

Zilie milzeņi — vislielākie vaļi, to garums sasniedz 33 metrus. Šo gigantu vidū sāka parādīties tādi vaļu bari, kuros pieauguši dzīvnieki tikko sasniedza 19 metru. Kas tad tas? Deģenerēšanās sakarā ar pārāk intensīvu medīšanu? Vai arī kāda zilo vaļu varietāte? Pagaidām uz šiem jautājumiem atbildēt nevaram, jo zilie «liliputi» atklāti pavisam nesen.

Ja nu mēs nezinām, cik ir vaļu sugu, tad jo mazāk var zināt, cik vaļu ir okeānā. Cik vaļu nogalināts, to gan mēs varam pateikt.

Mūsu ievērojamais vaļu medību speciālists B. Zen- kovičs savācis visai interesantus datus. Izrādās, ka pē­dējos simt gados iznīcināti 1969 638 vaļi — galveno­kārt finvali un kašaloti. Vai nebūtu tā kā par daudz?

Pēc dažu zinātnieku aprēķiniem, patlaban Antarktikā ir palicis tikai ap 33 000 finvalu, ap 50 000 seivalu un pavisam tikai daži tūkstoši zilo vaļu. Ievērojot šos skaitļus, var droši apgalvot, ka diez vai visā Pasaules okeānā pašlaik dzīvo vairāk par 200 000 bezzobu vaļu. Daudzas vaļu sugas izzūd burtiski mūsu acu priekšā. Vēl nesen vaļu medībās Antarktikas ūdeņos zilais valis bija galvenais medījums. Tagad šo lomu uzņēmies ma­zāk vērtīgais seivals, bet zilo vali nomedīt izdodas reti. Pēdējos gados izzuduši Austrālijas, Jaunzēlandes un Meksikas kupraino vaļu bari. Tādu piemēru ir daudz. Vai nebūtu laiks izbeigt vaļu iznīcināšanu? Protams, tas jādara visām valstīm reizē uz savstarpējas vieno­šanās pamata. Bet pagaidām Starptautiskajai komisi­jai vaļu medību regulēšanas jautājumos steidzoši vaja­dzētu aizliegt zilo un kupraino vaļu medības.