V. BEĻKOViČS S. KLEINENBERGS A. JABLOKOVS - OKEĀNA MĪKLA

Tikai daži desmiti no visiem nonāca pie jūras. Vēl mazāk — pavisam nedaudzi — atgriezās Eiropā, dzim­tenē. Viņu stāsti par svešās, krēslainās zemes dabu sa­trauca visus tā laika dabas zinātniekus. Un kā nu ne—- konkistadori bija redzējuši 10 metru garas čūskas, putnus zirga lielumā, zivis, kas aprija dzīvus cilvēkus, un vistrakākais — delfīnus, kas dzīvoja mežā! Vairums šo stāstu tika uzskatīts vienkārši par izdomātiem. Tos galīgi aizmirsa uz veseliem . .. simt gadiem.

19. gadsimtā ne mazums dabas pētnieku apmeklēja Amazones baseinu — pasaulē vislielāko teritoriju, ko klāj tropiskais mūža mežs, un daudzi no viņiem starp citiem brīnumiem minēja arī to, ka Amazones upē un tās daudzajās pietekās vairāku tūkstošu kilometru attā­lumā no jūras dzīvo īsti delfīni. Sai lielu bioloģisku at­klājumu laikmetā tādas ziņas sevišķi nesaistīja zināt­nieku uzmanību, un par delfīniem vēlreiz aizmirsa, šo­reiz jau līdz mūsdienām.

Bet, kad biologi nopietni sāka pētīt dažādas vaļu un delfīnu sugas, tad atklājās interesanti fakti. Izrādījās, ka trijās pasaules lielākajās upēs — Amazonē, Gangā un Jancziczjanā dzīvo delfīni, kas nekad savā mūžā ne- izpeld jūrā: upe ir viņu dzimtene, te viņi dzimuši, te viņi iegūst sev barību. So triju upju delfīnus apvienoja upju delfīnu dzimtā. Bet 1918. gads deva vēl vienu at­klājumu zooloģijā: delfīnus atrada Duntina ezerā, ap­mēram 800 kilometru no Jancziczjanas grīvas. Ezers nav savienots ar upi, tātad delfīni dzīvo šeit jau vairākus tūkstošus gadu. Diemžēl, mēs līdz pat šim laikam nekā nezinām par šiem apbrīnojamiem delfīniem un diez vai kaut ko uzzināsim par tiem tuvākajā laikā.

Apmēram pirms desmit gadiem kāds zinātnieks mē­ģināja tuvāk iepazīties ar Duntina ezera iemītniekiem. Apbruņojies ar vismodernākajiem zemūdens sporta pie­derumiem — pleznām, masku, hidrotērpu un, protams, arī ar fotoaparātu ūdensnecaurlaidīgā kamerā, laimī­gais kādu laiku dzīvoja ezera krastā, pētīdams delfīnu parašas un izmēģinādams iespējas piepeldēt tiem tuvāk klāt un labāk nofotografēt tos diezgan duļķainajā ūdenī. Visi vietējie iedzīvotāji uzskata šos delfīnus gandrīz par svētiem un nekad nemedī tos. Gluži otrādi, stāsta, ka tos pat piebaro, tādēļ delfīni nebaidās no cilvēkiem un labi viņus pazīst.

Kādu dienu zinātnieks, par kuru mēs tikko stāstī­jām, sagatavojās nofotografēt delfīnu, kas visu laiku grozījās viņam blakus, kad pēkšņi otrs delfīns novilka zinātniekam no kājas gumijas pleznu. Apjukušais un manevrēšanas iespejas zaudējušais fotogrāfs bija spiests atkāpties, tā ari neieguvis neviena uzņēmuma!

Un, lūk, vēl viens fakts, taisnību sakot, nevis fakts, bet vesels zooģeogrāfisks atklājums, kas tieši sasaucas ar konkistadoru stāstiem.

Palūkojieties Dienvidamerikas kartē! Amazones mil­zīgais zaļais plankums rietumos atrodas cieši klāt An- diem, bet ziemeļos to ierobežo ne visai augstie Gvajānas plakankalni. Starp šo plato un Andu kalnu atzaroju­miem ir apmēram 500 kilometru plata, zaļa josla. Pa­ņemiet lupu un ciešāk ielūkojieties šai zemes nostūrī. Šeit, Orinoko un Amazones lielākās pietekas Rionegro augštecē, norisinājās notikumi, par kuriem tagad pa­stāstīsim.

Tas notika pavisam nesen, pirms kādiem pieciem gadiem. Amerikāņu zoologu grupa pētīja tropu meža dzīvi. Viņu nometne atradās sausā saliņā nepārredzamu mitru džungļu vidū. Sākās lietus periods. Upes izkāpa no krastiem, netikdamas galā ar straumēm, kas nāca no debesīm. Tur, kur agrāk džungļos bija nelieli purvi, ta­gad bija izveidojušies veseli ezeri. Kur vēl pirms divām ~ nedēļām gāja mednieks, tagad varēja tikt uz priekšu tikai ar laivu.

Reiz, kad zoologi bija devušies kādā tālā ekspedī­cijā, dziļi džungļos viņi sastapa veselu baru … delfīnu. Biezajā mežā tie tīri omulīgi šaudījās ūdenī starp koku stumbriem apmēram 1,5 metru dziļumā. Likās, it kā visu mūžu niršana starp kokiem ir bijusi viņu vienīgā nodarbošanās. Zoologus pārsteidza ari tas, ka delfīni devās pilnīgi pretējā virzienā no Rionegro. Pēc tam vēl daudzas reizes zinātnieki novēroja šādus nelielus delfīnu barus un secināja, ka delfīni spēj virzīties ap­plūdinātajos džungļos simtiem kilometru, nokļūstot no Amazones pietekām trešās lielākās Dienvidamerikas upes — Orinoko baseinā.

Tādējādi apstiprinājumu guva konkistadoru nostāsti par džungļos dzīvojošiem delfīniem un tika pierādīts, ka upju delfīnu areāls (izplatības apgabals) Dienvidame­rikā ir gandrīz par 2000 kilometriem plašāks, nekā uz­skatīja līdz šim, bet Venecuēlas un Kolumbijas dzīv­nieku sarakstus papildināja jauna zīdītāju suga — Amazones īnija jeb suzu.

Nevaldāma un strauja uz Bengālijas jūras līci plūst lielākā Āzijas upe — Ganga. Ietekot jūrā, tā sazarojas attekās, un, vērojot no krasta šo ūdens klaju, grūti ti­cēt, ka tavā priekšā ir upe. Otrs krasts gandrīz nav sa­skatāms. Katras attekas platums apmēram 5 kilometri, un tādu atteku, neskaitot pašu upes gultni, ir vairāk nekā desmit. Bet pati upe nav šaurāka par 10 kilomet­riem!

Milzīga ūdens valstība ar saviem likumiem, dabu, parašām. Un viens no šīs valstības valdniekiem — del­fīni. Deltā, kas garumā un platumā stiepjas simtiem ki­lometru tālu, mīt vairāku sugu delfīni. So sugu vairums nepieder īsto upju delfīnu dzimtai, tās ir tā dēvētās es- tuārās formas. Bet visu vairāk nekā 1000 kilometru plato Gangas un Bramaputras lejteci apdzīvo īstie upju delfīni — Gangas platanista. Vai atceraties stāstu par delfīniem, tieši par platanistu, kurai vibrisas atvieto acis?

1963.—1964. gadā viens no šīs grāmatas autoriem kā padomju zoologu ekspedīcijas dalībnieks apmeklēja Gangas deltu. Kādā ekskursijā viņam palaimējās redzēt upju delfīnu baru. Apmēram 100 metru no krasta, tieši pie nelielā kutera borta kafijas krāsas ūdenī pēkšņi uz­virmoja koncentriski loki, kas ātri zuda spēcīgajā straumē, tajos paņirbēja nelielu, veiklu delfīnu tumš­pelēkās muguras. Pēc brīža, manīgi aizsteidzies kuterim priekšā, delfīnu bars iznira labu gabalu tālāk, un, lūk, jau atkal saulē pamirdzēja to spīdīgās muguras…

Pēc dažām nedēļām maršruts atkal aizveda ekspe­dīciju pie Gangas, netālu no Hardvaras pilsētas Hima- laju priekškalnēs, Gangas iztekas tuvumā. Ūdens dzidrs, pat 20 metru dziļumā redzamas lielas, par 0,5 metriem garākas zivis, kas mierīgi tuvojas, lai saņemtu barību no mūku un svētceļnieku rokām. Viss dzīvais ir svēts. Svēta ir arī pati upe, kas baro simtiem miljonu ielejas iedzīvotāju. Varbūt tieši tāpēc mēs līdz šim tik maz zinām par tās dzīvnieku valsti.

Līdz šim visās zooloģijas rokasgrāmatās un speciā­lajā literatūrā nekad nebija minēts, ka pasaules visaug­stāko kalnu valstī — Nepālā — būtu sastopami delfīni.

Bet tagad ir nopietns pamats beidzot precizēt delfīnu dislokāciju. Mūsu inženieri, kas palīdz Nepālai projektēt un celt aizsprostu vienā no Gangas pietekām, ne vien­reiz vien ir redzējuši delfīnus Nepālas upēs, vairākus tūkstošus metru virs jūras līmeņa. Seit, tāpat kā Gan­gas lejtecē, platanista mierīgi sadzīvo ar citiem Indijas upju valdniekiem — krokodiliem. Cik daudz vērti pēc visa tā ir skeptiķu apgalvojumi, ka zooģeogrāfisko at­klājumu laiks jau sen beidzies?

Bet nu atgriezīsimies no tropu zemēm Padomju Sa­vienībā. Ne mazums interesanta un līdz šim nezināma var pastāstīt par mūsu jūru iemītniekiem — vaļiem un delfīniem. Vai jūs zināt, ka Ņevā un pat Ladogas ezerā dažreiz var sastapt delfīnus? Reizēm delfīni iepeld tā­dās upēs kā Riona, Bziba, Kodora, kas ietek Alelnajā jūrā. Bet Ziemeļu un Tālo Austrumu delfīns — baltva­lis vasarā bieži apciemo Ziemeļu Dvinu, Pečoru, Obu, Jeņiseju, Ļenu, Anadiru un Amūru. Turklāt baltvalis augšup pa upi dažkārt dodas ļoti tālu. Pečorā, piemē­ram, 900 kilometru no upes grīvas, Obā — 1500 kilo­metru, bet Jukonā (Ziemeļamerikā) baltvalis sastapts pat 2000 kilometru attālumā no jūras!