V. BEĻKOViČS S. KLEINENBERGS A. JABLOKOVS - OKEĀNA MĪKLA

Tātad vaļveidīgie mīt Pasaules okeānā — no Ziemeļ­pola līdz Dienvidpolam, visus ekvatoriālos ūdeņus ie­skaitot. Viņu vidū ir sugas, kas dzīvo tikai noteiktās vietās. Tā, Grenlandes valis, narvals, baltvalis dzīvo tikai arktiskajos ūdeņos. Mūsu Melnās jūras delfīns — afalīna acīmredzot mīl siltumu un apdzīvo ekvatoriālos un mērenās joslas ūdeņus. Ja mēs gribētu šā delfīna iz­platības zonu atzīmēt uz globusa, tad tā apjoztu zemes­lodi abpus ekvatoram, aizvirzoties no tā ziemeļu un dienvidu virzienā par 45°, un tikai līdz ar silto Golfa straumi sasniegtu 65° ziemeļu platuma. Dažas sugas sastopamas vienīgi Klusajā okeānā, piemēram, pelēkie vaļi, vaļveidīgais delfīns. Vaļveidīgo vidū ir arī kosmo­polīti — dzīvnieki, kas izplatīti visur.

Samērā nesen, 1950. gada septembrī, daži pie Jeņise- jas dzīvojošie cilvēki varēja vērot… finvalu, kas devās augšup pa straumi. Nopeldējis daudzus simtus kilo­metru, tas aizgāja bojā, uzdurdamies uz milzīga nogri­muša koka zara. Dzīvnieka garums bija gandrīz 15 metru. Pēc profesora A. Tomiļina domām, tas bija vaļu mazulis, kas tikai nesen beidzis baroties ar pienu. Kas viņu ievilināja lielās S.ibīrijas upes ūdeņos? Kas viņam lika no Barenca jūras cauri peldošiem ledusgabal'iem klātajai Karas jūrai doties uz Jeņiseju? Uz šiem jautā­jumiem pagaidām nav iespējams atbildēt.

No milzīgajiem bezzobu vājiem klaidoņa gars piemīt arī mazajam rievainajam valim. 1880. gadā viens tāds klaidonis no Atlantijas okeāna cauri Dardaneļicm un Bosforam laimīgi nokļuva pat Melnajā jūrā. Vēl šodien tā ģindenis redzams Tbilisi muzejā.

Ar katru gadu zinātnieki uzzina arvien vairāk apbrī­nojama par vaļu parašām, par viņu pielāgošanos sav­dabīgajam dzīves veidam ūdenī.

Antarktikā bezzobu vaļi bieži iepeld nelielos lāsme- ņos, kas izveidojas starp ledus gabaliem, un uzturas tur kādu mēnesi, dažreiz pat ilgāk. Reizēm nelielā 1ās- menī sablīvējas loti daudz vaļu. Lai ieelpotu gaisu, tie iznirst pavisam tuvu ledusgabala malai. Sai brīdī, atro­doties uz ledusgabala, va)a muguru var paplikšķināt ar roku. Anglijā pat nodibināts klubs ar nosaukumu «Pa­plikšķini vali». Tajā uzņem personas, kam izdevies to izdarīt. Ievērojami angļu zinātnieki lepojas, ja var saukties par šā kluba biedriem.

Sājos lāsmeņos no kūstošā ledus sakrājas saldūdens. Barības vaļiem šeit nav. Kas viņus tomēr vilina uz še­jieni? Uzskata, ka tas esot vāju kūrorts vai, pareizāk sakot, vaļu pirtis. Dzīvojot okeānos un jūrās, vaļi apaug. Ne jau ar mežu, kā Jeršova pasakā. Un tomēr vaļu apaugšana nebūt nav pasaciņa!

Jūrā apaug kuģu dibeni, apaug visu ostas celtņu un ierīču zemūdens daļas. Kuģus laiku pa laikam nākas pat notīrīt, jo apaugšana padara tos smagākus un sama­zina ātrumu. Vaļi apaug ar jūras vēžveidīgajiem: bala- nusiem, vaļu utīm utt. Tie piesūcas vaļa ķermenim un ceļo kopā ar to. Ja valis ir ļoti apaudzis, rodas nieze un ādas iekaisums. Vaļu utis, balanusi u. c. nepanes sald­ūdeni un tajā pēc kāda laika iet bojā. Tieši tas vilina vā­jus lāsmeņos, kur kūstošais ledus ir pārvērtis jūras ūdeni par saldūdeni. Bet Čukču pussalā pelēkie vaļi pat iepeld upju līčos. Tur viņi atbrīvojas no saviem nziiui cīgajiem pavadoņiem. Vai tā nav īsta pirts? liku ne karsta, bet ledaina. Kas par to, galvenais taču rezultāts.

Vispirms, vai vaļi vispār slimo? Un, ja slimo, tad ar ko? Zobainajiem vaļiem, sevišķi kašalotiem, ļoti bieži atrod kariozus, izpuvušus zobus. Dažreiz zobs ir caurs. Skaties uz tādu zobu un domā — zobārsta nav, tātad nav neviena, kas varētu palīdzēt. Valim sāpes jāpacieš, kamēr zobs sapūst galīgi.

Mūsu Melnās jūras delfīniem nierēs atrasti akmeņi, dažreiz liels akmens galīgi aizsprosto mīzalvadu. Bezzobu vaļiem konstatēti audzēji, dažreiz pat ļaunda­bīgi, tātad vēzis.

Daudz nepatikšanu vaļiem sagādā parazīti. Par ek- soparazītiem un par to, kā vaļi tiek no tiem vaļā, mēs jau stāstījām, bet ir vesela rinda endoparazītu — hcl- mintu, ko tautā vienkārši sauc par cērmēm. Lūk, cērmju vaļiem ir ļoti daudz. Tās ieperinās visos orgānos: kuņģī, zarnās, aknās, nierēs, plaušās, sirdī. Ir tādas cērmes, kas dzīvo ausīs un iekļūst pat vaļu smadzenēs. Vaļiem ir ļoti dažādas cērmes. Plaušās sastopamas ļoti garas un tievas, diegam līdzīgas cērmes. Tās aizsprosto bronhus un, saārdot plaušu audus, nokļūst plaušās. Vaļiem ir arī lenteņi un citi milzīgi tārpi. Vaļu cērmju pētīšana ir sākta tikai pēdējā laikā. Nupat atklātas daudzas jaunas, vēl nezināmas parazītu sugas, un droši var apgalvot, ka daudz jaunatklājumu šai jomā mūs gaida nākotnē.

Kurš gan nezina koku gadskārtas? Pēc tām var no­teikt koka vecumu, kā arī to, kādi laika apstākļi, kāda saules intensitāte un kāds mitrums ir bijis pirms simt gadiem. Pēc tām var arī orientēties: šaurākās gadskār­tas ir pavērstas pret ziemeļiem, platākās — pret dien­vidiem. Tās daudz ko var pastāstīt.

Gadskārtas izveidojas tādēļ, ka regulāri mainās koka augšanas ātrums. Koks aug pavasarī un vasarā, bet ziemā un rudenī augšanā iestājas pārtraukums. Cik reižu tas atkārtojas, tik gadskārtu ir kokam.

Arī dzīvnieki aug nevienmērīgi. Gan ātrāk, gan lē­nāk — atkarībā no tā, cik daudz ir barības, ūdens un saules. Dzīvnieks met veco spalvu, ataug jauna. Var­būt arī tā veidojas gadskārtas? Piemēram, kaut vai kaulos.

Zinātnieki ņēma kaula šķērsgriezumu, nopulēja to. Tas kļuva caurspīdīgs — nu to apskatīja mikroskopā. Un tavu brīnumu! Varēja saskatīt gadskārtas! Tās ne­varēja tik viegli ieraudzīt kā kokam, tās nebija atroda­mas visās kaula daļās, bet tomēr atrast tās varēja. Ar precizitāti līdz pusgadam var noteikt, cik gadu dzīv­nieks ir nodzīvojis. Un tas ir ļoti svarīgi.

Piemēram, cik ilgi dzīvo vaļi? I<���āds ir tikko noķerta vaļa vecums? Kā liecina nostāsti, vaļi dzīvo ilgi — 200 un pat 300 gadu. Vai tas tā ir?

Ak vai! Tā ir tikai leģenda. Vaļa dzimšanas aplie­cība ir zobi un bārda; zobu audos ik gadu nogulsnējas divi slāņi, tie saskatāmi arī bārdas šķērsgriezumā. Pa­tiesībā lielie vaļi, tādi kā zilais valis, dzīvo apmēram 40 gadu. Tāds ir arī kašalota maksimālais vecums. Del­fīni, arī mūsu Melnās jūras delfīni, dzīvo 25—30 gadus. Varbūt, ka arī tā nav nekāda robeža, vienkārši zinātnie­kiem nav laimējies iegūt vecākus dzīvniekus. Varbūt tie kļuvuši tik gudri, ka neļaujas noķerties, un mēs ne­kad neuzzināsim, cik ilgi patiesībā dzīvo šie milzeņi.

Un tomēr vaļi nedzīvo tik ilgi, kā uzskatīja līdz šim. Tas jāievēro, jo pārāk intensīvas vaļu medības saīsina dzīvnieku mūžu, un gadu no gada to paliek aizvien ma­zāk.

Vai vaļiem ir savi radu raksti? Vai dzīvniekiem tie vispār ir? Protams, ne jau tādi radu raksti, ar kuriem kādreiz dižojās bajāru un muižnieku ģimenes — ar savas dzimtas senumu un visu paaudžu «dižciltību». Nē, mūs interesē daudz nopietnākas lietas. Mūs interesē tālie senči, no kuriem ir cēlušies tie vai citi dzīvnieki.

Kā lai meklē šos senčus? Palīgā nāk trīs zinātnes. Vis­pirms anatomija, kas dod iespēju konstatēt līdzību vai atšķirību dzīvnieku uzbūvē. Tad zinātne par dīgļa at­tīstību, tā saucamā embrioloģija, ar kuras palīdzību tiek konstatēts kopīgais starp dažiem dzīvniekiem dīgļa attīstības stadijā. Un beidzot paleontoloģija — zinātne par seno, izmirušo dzīvnieku fosilijām. Mūsdienu zināt­ne dzīvnieku radniecību var noteikt arī ar citām meto­dēm, bet par tām pastāstīsim vēlāk.