V. BEĻKOViČS S. KLEINENBERGS A. JABLOKOVS - OKEĀNA MĪKLA

Cilvēcei ir pietiekami daudz zināšanu, lai organizētu racionālu vaļveidīgo rūpniecisko sugu izmantošanu. Par to liecina lielisks pelēkā vaļa rezervju atjaunošanas mēģinājums. Pelēkā vaļa medības ir pilnīgi aizliegtas, un šo aizliegumu ievēro kā mūsu vaļu mednieki, tā arī amerikāņi visos rajonos, kur sastopama šī vaļu suga — no Čukču pussalas līdz Kalifornijai.

.

Nojauta nebija vīlusi kapteini Mortonu: tiešām šis reiss bija ļoti neveiksmīgs. Tikko kuģis izbrauca noBil- bao. tā sāka pūst stiprs ziemeļu vējš, bangas sabojāja stūres iekārtu, un nācās krietni papūlēties, kamēr izde­vās to saiabot.

«Un tagad vēl šis nolādētais pārtrūkušais kabelis! Trīs dienas ceļam ārā un pārbaudām, bet nekādi neva­ram atrast notrūkušo galu! Nāksies telegrafēt kompāni­jas pārvaldniekam un lūgt izsūtīt vēl vienu remont- kuģi. Vieni mēs šeit acīmredzot netiksim galā.» tā do­māja kapteinis, vērodams matrožu grupu, kas bocmaņa vadībā strādāja uz klāja.

No okeāna kā melna čūska rēgojās laukā kabelis, kurš savienoja Riodežaneiro ar Friu zemesragu un kura notrūkušo galu tagad velti mēģināja atrast kuģa «North- man» komanda.

Pēkšņi kuģis strauji padevās uz priekšu. Savilkās un iečīkstējās trices, ar kurām vilka kabeli. Savādi — kabelis, ko lidz šim varēja viegli izcelt, tagad nekustējās ne no v vietas, it kā būtu aiz kaut kā aizķēries. Kapteinis Morfons savā ziņojumā rakstīja:

«Jūra bija vētraina, un kabeļa galu izvilka ceturt- daļjūdzes attālumā no pārtrūkšanas vietas. Mērijumi rādīja, ka dziļums ir 60—130 mclru. Kabeli velkot laukā, bija jūtama pārdabiska pretestība, likās, ka tas ir aizķē­ries aiz klints. Pēc kāda laika virs ūdens parādījās ka­belī sapinies milzīgs valis. To cieši turēja divreiz apkārt aptinies un aiz krūšu spurām aizķēries kabelis. Vaļa

ķermenis bija haizivju un citu plēsoņu apgrauzts un jau sācis trūdēt: ceļot augšā, apakšžoklis atdalījās un ieslīdēja atpakaļ ūdenī… Jādomā, ka valis uzbrucis kabelim un dārgi samaksājis par savu pārdrošību. Cī­noties par brīvību, viņš sapinies arvien vairāk; kabelis iegriezies tā mīkstajos sānos. Agonijā valis kabeli pār­rāvis.»

Tas notika 1884. gadā, un !4. augustā par šo ga­dījumu pastāstīja Londonas laikraksts «Times» nelielā ziņojumā ar virsrakstu «Valis avantūrists».

Gāja gadi… Un līdz ar jūru un okeānu dibenā guldīto zemūdens telegrāfa kabeļu tīkla attīstību te vienā, te otrā vietā atkārtojās gandrīz tādi paši noti­kumi kā iepriekš aprakstītais. Vispirms izgāja no ierin­das kabelis; to labojot, tika konstatēts, ka tas ir vai nu saplēsts, vai arī tajā palikušas vareno zobu pēdas, vai visbeidzot tā žņaugos atrada milzu va|u atliekas.

Ziņojumus, kas laiku pa laikam parādījās laikrak­stos, ātri aizmirsa, uz tajos aprakstītajiem notikumiem raudzījās kā uz kārtējo dabas brīnumu: zinātnieki uz­skatīja, ka tos izdomājuši jūrnieki, kas mīl visādus ne­parastus nostāstus. Sie gadījumi vairāk interesēja tele­grāfa kompāniju īpašniekus nekā zinātniekus, inženierus un biologus. Ziņojumi par šādiem dīvainiem atgadīju­miem parādījās tikai tehniskajos žurnālos.

Bet, lūk, pirms 15 gadiem pazīstamais amerikāņu ģeologs Bruks Hizens (mēs izmantojam gadījumu pa­teikties par laipnību — viņš bija nodevis mūsu rīcibā dažādus oriģinālmateriālus par šo jautājumu) pirmoreiz mēģināja salīdzināt visus kabeļu pārtrūkša- nas un bojājumu gadījumus, kad vainīgi bija vaļi. Sai nolūkā viņš izskatīja amerikāņu telegrāfa kompāniju arhīvus, kuros vairāku desmitu gadu laikā tika atzīmēti šādi gadījumi un kur par katru no tiem bija saglabā­jušies sīki protokoli un atskaites. Hizens izskatīja ma­teriālus tikai par '/e no visiem pasaulē ekspluatējamiem zemūdens kabeļiem. Tagad okeāna dibenā ir kabeļi ap­mēram 1 miljona kilometru garumā. Tie savieno Zie­meļameriku ar Eiropu, Angliju ar Franciju, Franciju ar

Spāniju, Āfriku un Itāliju; Dienvid- un Ziemeļameriku savieno ļoti daudzi zemūdens kabeļi; vairākus desmitus gadu darbojas kabeļi, kas guldīti okeāna dibenā pie Indijas krastiem, Persijas jūras līča ūdeņos; tūkstošiem kilometru gari kabeļi iegremdēti Austrālijas un Āfri­kas ūdeņos. Tātad Hizena rīcībā bija dati, kas aptvēra apmēram 150000—170000 kilometru zemūdens komuni­kāciju.

Un šajos 150 000 kilometru 16 reižu atrada bojāju­mus, ko bija nodarījuši kašaloti. Parasti kašaloti sa­bojā kabeli tajās vietās, kur tas okeāna dibenā veido cilpas, tā tas parasti ir vecu labojumu vietās. Visbiežāk vaļi aizķeras kabelī ar apakšžokli, ar krūšu un astes spurām. Līdz šim sapinušies kašaloti atrasti tādās vie­tās, kur tie parasti barojas. Pēc Hizena uzskatiem, vie­nīgā iespēja ir tāda, ka dzīvs kašalots pats sapinas ka­beļa vijumos, nevis viļņi un zemūdens straumes tajos iepin viņa liķi, kā to kādu laiku domāja biologi.

Acīmredzot kašalots kaut kādu iemeslu dēļ uzturas okeāna dibenā. Pamanījis kabeli, viņš metas tam virsū un cenšas pārraut, plēš to arvien niknāk un niknāk, līdz beidzot sapinas tajā. Nespēdams uzpeldēt virspusē un ieelpot svaigu gaisu, kašalots iet bojā. Ar ko viņš ir pa­radis cīnīties tādā dziļumā, ja, daudz nedomādams, uz­brūk resnam metāla kabelim? Pret ko vērsts 50—60 tonnu liels spēks, kas vajadzīgs kabeļa pārraušanai?

I. Akimuškina interesantajā grāmatā «Jūras pri­māti» minēti gadījumi, kad kašalotu kuņģos atrasti kal- maru taustekļu «gabaliņi cilvēka lielumā», resni «kā sālīta speķa mucas». Kāds 8 metrus garš taustekļa ga­bals bijis tik liels kā «kuģa masts», kāds cits 14 metrus garš taustekļa gabals bijis 75 centimetrus diametrā. «Ja stāstītāji pārspīlējuši savu reto atradumu izmērus ti­kai divas reizes,» secina minētās grāmatas autors, «tad kalmari, kuriem piederējuši nozaudētie taustekļi, bijuši 100 metru gari.»

Vislielākais kalmars, kādu līdz šim zoologi atraduši, ir bijis «tikai» 18 metrus garš. Spriežot pēc zīmēm.

kādas uz kašalotu ķermeņiem atstājuši kalmaru piesū­cekņi, kalmaru garums sasniedz apmēram 45 metrus. Tie ir cienījami pretinieki pat vislielākajiem kašalotiem. Kašalots, kam ir bagāta pieredze «dzīvo kabeļu» iznī­cināšanā, acīmredzot domā, ka pārraut jūras dibenā esošo telegrāfa kabeli ir tīrais nieks.

Pēc skrambām un rētām milzīgo kašalotu galvās un sānos, pēc salauztiem žokļiem var noskārst, cik briesmīgi cīniņi notiek jūras dzīlēs.

Tagad var droši teikt, ka kašaloti nirst ļoti dziļi — pat dziļāk par 1000 metriem. Tā, 1955. gadā pie Dien­vidamerikas krastiem izcēla kabelī sapinušos kašalotu no 1200 metru dziļuma. 1951. gada augustā, labojot bojāto kabeli, kas savieno Lisabonu (Portugāle) un Ma- Iāgu (Spānija), atrada beigtu vali 2200 metru dziļumā! Bet arī šāds dziļums acīmredzot nav robeža.

Kašaloti un gardegunainie delfīni, vertikāli ienir­stot ūdenī, spēj aizturēt elpu apmēram 1,5 stundas. Al­frēds Bērziņš no Vladivoslokas, kas pētī kašalotu bio­loģiju, pastāstīja mums kādu interesantu gadījumu. Reiz Bēringa jūrā uz vaļu medību bāzes kuģa klāja iz­cēla kašalotu ar dīvainu pampumu uz apakšējā žokļa. Izrādījās, ka šis pampums ir kara lidmašīnas riteņa riepa! Droši vien pirms dažiem gadiem kašalots bija pakampis šo riepu, lai to norītu. Kumoss tomēr nav bi­jis pa spēkam, bet noņemt riepu no apakšžokļa dzīv­nieks nav varējis. Sis gadījums ir vēl viens pierādījums tam, ka kašaloti nirst līdz pašam okeāna dibenam.