V. BEĻKOViČS S. KLEINENBERGS A. JABLOKOVS - OKEĀNA MĪKLA

Kaut arī ogļhidrāti neoksidējas pilnīgi un daļējās oksidēšanās rezultātā rodas diezgan maz enerģijas, to­mēr kuņģa un zarnu trakts dod ārkārtīgi daudz enerģi­jas.

Tā ēšana jūras dzīlēs aizstāj elpošanu, un krietna kalmara porcija var aizstāt svaiga gaisa malku. Tātad, jo vairāk kašalots pratīs sameklēt ūdenī barības, jo il­gāk viņš varēs palikt zem ūdens, neatjaunojot gaisa krājumus. Jo dziļāk valis nirs un jo sekmīgākas būs medības, jo ilgāk tas varēs uzkavēties zem ūdens.

Cilvēki vienmēr ir sapņojuši lidot kā putni un peldēt kā zivis. Sie sapņi piepildās mūsu acu priekšā. «•tlomo sapiens» reiz kļūs arī par «llomo sapiens aquaticus». Bet pagaidām cilvēks vēl tikai mācās patstāvīgi iegrem­dēties dziji ūdenī. Priekšā daudzas jaunas hipotēzes un jauni problēmu risinājumi.

Tas, kurš domā, ka mēs esam pirmie, kas iedomājās nirt ūdenī ar gaisa caurulēm un maskam, kļūdas. Jau pirms daudziem tūkstošiem gadu mūsu senči_ spēja diezgan ilgu laiku uzturēties zem ūdens. Šo hipotēzi ap­stiprina daudzi pierādījumi.

Briedis, kas mierīgi dzer ūdeni no dzijas upes, pēk­šņi sajūt briesmas. Bet no kurienes? Visapkārt kluss, ne mazākā trokšņa. Un tas atkal noliecas pie ūdens. Tad atskan klusi šļaksti, ūdens saviļņojas un no tā iznirst puskails karavīrs ar loku rokā. Mirklis — un smagi ie­vainots briedis uz krasta raustās agonijā, bet no upes otras puses veiklo ciltsbrāli sveic mednieki. Ka gan citādi — zem ūdens pārpeldēt pāri upei, uzmanīgi ieelpojot gaisu caur niedres caurulīti, to katrs nevar, te vajadzīga gan drosme, gan veiklība, gan neparasts fizisks spēks!

Var jau būt, ka viss norisinājās citādi un pirmais ūdenslīdējs nenogalināja vis briedi, bet noķēra pīli vai arī tikai paslēpās ūdenī, glābdamies no briesmām. To­mēr skaidrs ir tas, ka uzturēšanās zem ūdens nelielā dziļumā pazīstama jau sen. Ne jau velti līdz mūsu die­nām saglabājušos asīriešu karavīru attēlos redzam, kā tie zem ūdens pāriet pāri dziļai upei un virs ūdens redzamas tikai tievas caurulītes elpošanai…

Pamēģināsim paši kļūt par seno laiku ūdenslīdējiem. Taču šādu eksperimentu nav ieteicams veikt vienatnē. Divatā vai trijatā ir omulīgāk un arī drošāk. Tātad upes, ezera krastā vai vēl labāk — vannā! No čemur­ziežu dzimtas auga plūškoka stumbra var iegūt garu dobu caurulīti vai arī — mūsdienīgāk — šim nolūkam izmantot plastmasas caurulīti. Ņemsim 0,5 metrus garu caurulīti. Mēģināsim iegremdēties ūdenī un elpot caur to.

Tavu brīnumu — uz sauszemes viss likās ļoti vien­kārši, bet zem ūdens nekas neiznāk — vai nu caurulīte slīd laukā no mutes, vai arī pēc tam, kad esi pāris reizes ieelpojis gaisu, gribas iznirt virspusē, vai arī kaut kāds smagums spiež krūtis un neļauj brīvi elpot.

Tas viss bija sagaidāms. Pieņemsim, ka bijām ie­gremdējušies ūdenī tikai 0,5 metru dziļumā. Liktos, tik neliela dziļuma elpošanai nevajadzetu but apgrūtinā­tai.

Aprēķināsim, kāds spiediens jāiztur mūsu krūšu kur­vim tik nelielā dziļumā. Vismaz 15 kilogramu! Bet ta­gad nogulsimies uz dīvāna, uzliksim uz krūtīm vienu pudu smagu svaru bumbu un mēģināsim elpot. Ļoti grūti. Bet dziļums tikai 0,5 metri! Turpinot aprēķinus, redzam, ka jau 1 metra dziļumā, lai paplašinātu krūšu kurvja tilpumu, jāpārvar 60 kilogramu liels hidrostatiskais spiediens. Praktiski diez vai kāds no jums būs spējīgs to izdarīt. Nav nemaz jāskaidro, ka 1,5—2,0 metru dzi­ļumā pat visstiprākais cilvēks nespēs elpot ar ūdens virspusē izvadītu caurulīti: spiediens uz krūšu kurvi būs pārāk liels un neļaus nevienu reizi ievilkt elpu.

Bet kāpēc tomēr, kad 0,5 metru dziļumā mums izde­vās dažas reizes ieelpot gaisu, tik neatvairāmi gribējās iznirt no ūdens, gribējās ieelpot svaigu gaisu? Mierīgi ieelpojot, ar katru elpas vilcienu plaušās nokļūst ap­mēram 500 kubikcentimetru svaiga gaisa (ļoti dziļi ie­elpojot — ap 3500 kubikcentimetru, bet trenētiem spor­tistiem līdz 6000 kubikcentimetru). Pieņemsim, ka zem ūdens visdziļākais elpas vilciens pēc sava tilpuma līdzi­nāsies normālai elpošanai ūdens virspusē. Pamēģinā­sim izsekot, kā ieelpojam un izelpojam ar caurulītes palīdzību.

Ar caurulītes palīdzību mēs ieelpojam 0,5 litrus svaiga gaisa, tikpat daudz izelpojam nederīga gaisa, atkal ieelpojam svaigu gaisu … Stop! Nederīgais gaiss no mūsu caurulītes vēl nav pilnīgi izplūdis, bet mēs jau sākam ieelpot svaigu gaisu. Tātad jau otrajā ieelpā mūsu plaušās līdz ar svaigu gaisu nokļūst arī zināms daudzums izmantotā gaisa — tik, cik tā ir bijis pašā caurulītē, mutes dobumā un trahejā. Ja caurulītes dia­metrs ir 2 centimetri, bet garums 50 centimetru, tad pa­visam mūsu gaisa vadu sistēmā ir bijis ne mazāk par 200 kubikcentimetriem nederīga gaisa, kuru mēs katr­reiz ieelpojot un izelpojot dzenājam uz priekšu un at­pakaļ.

Ja caurulītes garums ir 110—120 centimetri un ie­elpa nav visai dziļa, tad mūsu plaušās vairs nemaz neiekļūst svaigs gaiss un mums draud nosmakšana. Šo mēģinājumu pavisam vienkārši var izdarīt ari bez ūdens: pamēģiniet elpot caur caurulīti, kuras tilpums ir lielāks par 3000 kubikcentimetriem, piemēram, caur gumijas cauruli, kuras diametrs nepārsniedz 1 centi­metru un garums ir lielāks par 3 metriem. Jau pēc trim četriem elpas vilcieniem jums nāksies pārtraukt ekspe­rimentu.

Tātad šāda veida sakari ar ūdens virspusi nespēj palīdzēt ūdenslīdējam jau 1,5—2,0 metru dziļumā. Kur meklējama izeja? Ar ko līdzsvarot ūdens spiedienu uz krūšu kurvi, lai varētu elpot ar pilnu krūti? Atrisinā­jums bija vienkāršs — plaušās ievadāmā gaisa spie­dienam jābūt vienādam ar apkārtējā ūdens spiedienu. 10 metru dziļumā plaušās ievadāmā gaisa spiedienam jāsasniedz 1 atmosfēra, 50 metru dziļumā — 5 atmo­sfēras. Tā, 1943. gadā tika izveidots akvalangs — «ūdens plaušas». Sis aparāts zemūdens valstības apgū­šanā izraisīja veselu apvērsumu. Līdz akvalanga iz­gudrošanai ūdenslīdējiem svaigu gaisu attiecīgajā spiedienā piegādāja pa speciālu elastīgu gumijas cauruli. Ja tā saliecās, pārlūza vai sapinās — iestājās kata­strofa, kas nereti beidzās ar nāvi. Ne jau velti ūdenslī­dēja profesija līdz otrajam pasaules karam skaitījās par vienu no visbīstamākajām.

Ievērojiet, ka cilvēki elpošanas problēmu atrisinājuši citādi nekā to darījusi daba, radīdama vaļus. Vaļi, uz­ņēmuši vienu skābekļa devu, ienirst ūdenī un nejūt va­jadzību ne pēc elpošanas, ne pēc sakariem ar virspusi. Tā tiem ir liela priekšrocība, kas pilnīgi noskaidrojās tikai tad, kad ūdenslīdējus sāka vajāt briesmīgs ienaid­nieks — kesona slimība. Tā šo slimību nosauca tādēļ, ka pirmoreiz ar to iepazinās pēc vairākiem nelaimes ga­dījumiem, kas notika, ceļot tiltus, kuru zemūdens daļas tika būvētas speciālās ūdens kamerās — ar saspiestu gaisu pildītos kesonos. Atri paceļoties virspusē, ūdenslī­dējiem sāka sāpēt viss ķermenis, dažreiz iestājās para­līze, un nereti cilvēki mira briesmīgās mokās.

Reiz par godu kāda liela tilta balsta būves nobeig­šanai sarīkoja banketu tieši kesonā, kur gaisa spiediens bija 2 atmosfēras. Uzlūgtie viesi jau pēc pirmā tosta nevarēja vien beigt brīnīties, kāpēc šampanietis nemaz neputo. Bet vajadzēja redzēt šos nelaimīgos, kad viņi pacēlās virs ūdens! Sampānietis, ko viņi bija dzēruši 2 atmosfēru spiedienā, sāka kuņģī izplesties, vīns un putas strūklām plūda laukā pa muti un degunu. Drīz atklāja arī kesona slimības cēloni: lielā spiedienā cil­vēka organismā izšķīdinātais slāpeklis, spiedienam strauji samazinoties, atkal pārvēršas gāzē, tūkstoš pūs­līšu veidā iekļūst cilvēka asinsvados un aizsprosto tos. Ja tāds pūslītis nokļūst asinsvados, kas baro galvas sma­dzenes, — cilvēks acumirklī iet bojā. Smadzenes pat dažas minūtes nevar iztikt bez nepārtrauktas asiņu pie­gādes. Vienīgais līdzeklis pret kesona slimību —• strauja spiediena palielināšana. Slāpeklis atkal izšķīst audos, un pēc tam spiedienu lēnām pazemina. Ūdenslīdēji par dažu minūšu ilgu uzturēšanos lielā dziļumā samaksā ar vairākām dekompresijas stundām (dekompresija — spiediena pazemināšana).