V. BEĻKOViČS S. KLEINENBERGS A. JABLOKOVS - OKEĀNA MĪKLA

Bet kā tad ar vaļiem? Tie taču ļoti ātri uznirst virs­pusē. Sākumā domāja, ka vaļu asinīs ir speciālas bak­tērijas, kas absorbē slāpekli, neļaujot tam aizsprostot asinsvadus. Presē pat parādījās raksti par šim «slā- pekļēdējām» baktērijām. Taču izrādījās, ka tā ir kļūda, nekādu baktēriju nav, un tās ari nav vajadzīgas. Valis, uzņēmis nelielu slāpekļa devu, kas ir pilnīgi nekaitīga un nevar pārsātināt organismu, ienirst ūdenī. Pat strauji uzpeldot virspusē, tā asinsvados nenokļūst slā­pekļa pūslīši — emboli, jo vaļa organismā nav brīvā slāpekļa.

Vai nu 30. gados vēl nebija īsta priekšstata par vaļu elpošanas fizioloģiju, vai arī, kas jau ir daudz ticamāk, vienkārši ūdenslīdēja profesijas attīstību nesalīdzināja ar vaļu dzīvi, bet embolijas jeb kesona slimības likvi­dēšanā zinātnieki gājuši citu ceļu. Slāpeklis traucē, tā­tad mēģināsim vispār no tā atteikties. Lai cilvēks neelpo gaisu, bet tīru skābekli. Pirmie mēģinājumi izrādījās veiksmīgi. Nelielā dziļumā cilvēks diezgan ilgi — desmitiem minūšu — varēja bez kādām nepatīkamām sekām elpot skābekli. Bet prieks bija priekšlaicīgs.

Tika konstatēts, ka skābeklis nav bīstams tikai ne­lielā dziļumā, ne dziļāk par 10—15 metriem. Kad mē­ģināja nolaisties dziļāk, skābekļa spiediens plaušās pa­lielinājās, un radās skābekļa reibums, ne mazāk bīstama slimība kā embolija: cilvēks vairs nespēja kontrolēt savu rīcību un tiecās darīt kaut ko tādu, kas apdraudētu viņa dzīvību.

Jauni meklējumi un jauna ideja: saspiesto gaisu ak- valangos aizstāj ar skābekļa un inertās gāzes — hē­lija — maisījumu. Hēlijs tik labi nešķīst cilvēka audos kā slāpeklis, tātad arī embolijas briesmas samazinās. Turklāt skābeklis nodrošina elpošanu. Likās, nu beidzot dziļums būs uzvarēts. Nē, atkal šķērslis. Šoreiz vēl ne­skaidrāks — dziļuma reibums: dažus akvalangistus jau 70 metru dziļumā, dažus — 100 metru dziļumā pārņem dīvaina viegluma un apkārtējās pasaules nerealitātes sajūta, cilvēks ir it kā pusnesamaņā. Tikko paceļas da­žus metrus augstāk, šī sajūta izzūd. Šīs parādības cē­loņi vēl līdz šim nav noskaidroti.

Un vēl viens pārsteigums — lielā dziļumā skābeklis atkal kļūst par indi. Un atkal atrasta izeja — ja normā­lai elpošanai pavisam nelielā dziļumā vajadzīgi 20% skābekļa, tad apmēram 100—150 metru dziļumā pietiek jau ar 5%, spiedienam palielinoties, — ar vēl mazāku skābekļa daudzumu. So noslēpumu pirmais atklāja Hanss Kēlers, kas 1962. gadā mīkstā skafandrā nolaidās vairāk nekā 300 metru dziļumā, tādējādi apgāzdams vi­sus biologu un mediķu aprēķinus. Viņš izmantoja cita sastāva gāzu maisījumu.

Lai nu kā, bet cilvēkam vēl tālu līdz vaļu niršanas rekordiem, un mēs esam pārliecināti, ka diez vai viņš tos kādreiz sasniegs, ja negriezīsies pēc palīdzības pie pašiem vaļiem, pareizāk sakot, pie dabas, kas radījusi tik apbrīnojamus nirējus.

Ko mēs zinām par vaļu niršanas īpatnībām? Zinām, ka vaļi pirms niršanas ilgi un aktīvi ieelpo skābekli, maksimāli nodrošinot muskuļus ar enerģētiskām rezer­vēm.

Zinām, ka valis ienirst, uzņēmis vienreizēju skā­bekļa devu. Tas pasargā viņa organismu no kesona sli­mības un dod iespēju ātri ienirt un uznirt, nebaidoties aizsprostot asinsvadus ar gāzes pūslīšiem. Lai papil­dinātu enerģētiskos krājumus, valis, uzturoties zem ūdens, daudz ēd un izmanto bezskābekļa procesus, kas gan dod mazāk enerģijas, toties uztur viņu pie dzīvības. Valim ienirstot, strauji samazinās tā sirdspukstu skaits un sašaurinās daži asinsvadi, kas apgādā ar asinīm ādas virsmu.

Bet vai šo un arī citu vaļa īpatnību zināšana var palīdzēt cilvēkam nokļūt zemūdens valstībā? Jā, var! Iedomājieties sevi jūras krastā apmēram pēc desmit, piecpadsmit gadiem. Pie ūdens pienāk kāds cilvēks un, norijis dažas tabletes un uzdzēris kaut ko no glāzes, sāk vienmērīgi elpot. Uz muguras viņam nav akva- langa, tikai seju sedz maska. Pēc dažām minūtēm viņš ienirst jūrā. Paiet 5, 10, 15 minūtes — viņš vēl arvien nerādās. Beidzot, kad jūsu pacietība jau ir galā un jūs sākat domāt, vai nebūtu kāds jāsauc palīgā, lai izvilktu slīkoni, cilvēks izkāpj no viļņiem un noliekas atpūsties smiltīs.

Fantāzija? Šodien — jā, bet rīt vairs ne! Tiešām, ir pilnīgi iespējams atklāt vielas, kas palīdzētu mūsu au­diem uzņemt no gaisa lielāku daudzumu skābekļa nekā parasti. Radīt īpašas barības vielas, kas ļautu papildus izmantot bezskābekļa elpošanas enerģētiskos krāju­mus, — arī pilnīgi reāla iespēja.

Bet tad sākas negaidīti brīnumi. Daba sagatavojusi mums pārsteigumu. Austrālijas profesionālo nirēju — pērļu zvejnieku — asinīs angļu fiziologs P. Solanders konstatējis paaugstinātu pienskābes daudzumu. Tas lie­cina, .ka ari cilvēkam, kurš bieži nirst ūdenī, sāk pār­svaru gūt enerģijas iegūšanas bezskābekļa procesi. Tā­tad mums nemaz nav radikāli jāpārveido cilvēka orga­nisms, vienkārši jāmēģina pilnīgāk izmantot tās īpat­nības, kas mūsos vēl ir saglabājušās no senčiem. Ne jau tikai kašalotam vai delfīnam, iegremdējoties ūdenī, sirdsdarbība palēninās 2—3 reizes. Arī cilvēkam sirds­darbība automātiski palēninās. Mums tikai jāiegremdē­jas ūdenī un jāaiztur elpa.

Vai jums nešķiet pārāk dīvaini, ka cilvēka un ūdens dzīvnieka bioloģijā ir daudz līdzīga? Tas likās savādi arī pazīstamajam angļu zinātniekam profesoram Aliste- ram Hārdijam.

Ko mēs zinām par cilvēka pirmajiem soļiem uz Ze­mes? Skaidrs, ka cilvēks cēlies no pērtiķveidīgiem sen­čiem. Bet kāds bija šo senču dzīves veids? Kur tie dzī­voja? Neskatoties uz daudziem jauniem atklājumiem, tas vēl nav īsti zināms. Atklājums seko atklājumam, bet iegūtie dati arvien attiecas vai nu uz pilnīgi izvei­dojušos cilvēku, vai arī uz cilvēkveidīgo pērtiķi. Bet varbūt notika tā.

Pastāvīgās niknās cīņas ar kaimiņos dzīvojošajiem pērtiķu bariem vienu lielu klejotāju pērtiķu grupu pie­spieda doties līdz pašai mežmalai, netālu no kuras ple­tās plaša piekrastes lagūna. Sākumā bikli, vēlāk arvien drošāk un drošāk pērtiķi nāca laukā no meža un, mek­lējot barību, arvien vairāk tuvojās ūdenim. Te, pilnīgi negaidot, viņi atrada daudz barības — seklajā, siltajā ūdenī bija daudz molusku, kurus smalkajās smiltīs ne­maz nebija tik grūti atrast. Peļķēs un akmeņu starpās varēja noķert nelielus, bet dažreiz arī lielus jūras vēžus, krabjus, neuzmanīgas zivis. Paisuma un bēguma joslā smiltīs bija atrodami daži tārpi, kas nemaz nebija tik negaršīgi.

Bet, kad gliemju-un krabju krājumi seklumā izbei­dzās, pērtiķiem nācās doties jūrā, aizvien tālāk un tālāk no krasta: sākumā līdz ceļiem ūdenī, vēlāk jau līdz krū­tīm un beidzot, lai varētu pavirzīties vēl dziļāk, tie bija spiesti izslieties visā augumā. To vajadzēja darīt arī tad, kad, pieliekušies un pacēluši kādu gliemežnīcu; viņi gribēja to apēst. Stāvēdami kājās un paceldami virs ūdens priekšējās ķepas, viņi varēja pārgrauzt gliemež­nīcu un apēst gliemezi. Pamazām, daudzu paaudžu laikā, pastāvīga nepieciešamība bieži izslieties kļuva par paradumu, organismā notika attiecīgas pārmaiņas. Nepieciešamība uzmeklēt un atvērt gliemežnīcas iemā­cīja pērtiķus lietot primitīvus darba rīkus. Iespējams, ka viens no pirmajiem darba rīkiem bija akmens, ar kuru lic pāršķēla gliemežnīcas, vai arī asas ak­mens šķembas, ar kurām atvēra lielo gliemežnīcu vākus. Darba rīku izmantošana attīstīja pirkstu veik­lību, spēku un jutīgumu. Tie spēja uztvert jebkuru gliemežnīcu un krabju kustību duļķainajā ūdenī vai dū­ņās.