V. BEĻKOViČS S. KLEINENBERGS A. JABLOKOVS - OKEĀNA MĪKLA

Tāds dzīves veids, kad pērtiķi lielu daļu no sava laika pavadīja ūdenī, bija par cēloni daudzām citām izmaiņām. No ķermeņa nozuda apmatojums, tas sagla­bājās tikai uz galvas, jo labi aizsargāja no tropiskās saules svelmainajiem stariem. Būdami pa pusei pērtiķi, pa pusei cilvēki, šie radījumi iemācījās labi peldēt, ilg­stoši nirt ar aizturētu elpu. Reta un īsa apmatojuma atliekas palika tikai tur, kur tās pēc iespējas mazāk traucēja peldēšanas laikā. Arī bērni acīmredzot pie­dzima turpat netālu no ūdens un jau ar pirmajām dzīvī­bas dienām nokļuva ūdenī. Tieši no tiem laikiem zīdai­ņiem ir saglabājusies peldēt spēja, kas izzūd, tiklīdz mazais cilvēciņš iemācās staigāt.

Pirms dažiem miljoniem gadu pa daļai ūdenī dzīvo­jošie pērtiķu bari bija plaši izplatīti tropu un subtropu joslā. Reiz iemācījušies turēties ūdenī vertikālā stāvoklī, šie radījumi konstatēja, ka tā ir ērtāk pārvietoties arī uz sauszemes.

Radījumi, kas iegāja ūdenī, vēl nebija cilvēki, bet tie, kas iznāca no ūdens, vairs nebija pērtiķi. No tiem laikiem mums, šo pa pusei ūdenī dzīvojošu būtņu sen­čiem, ir saglabājusies spēja, atrodoties ūdenī, palēnināt sirdsdarbību, spēja attīstīt anaerobo elpošanu, lai elpas ilgstošas aizturēšanas laikā nodrošinātu organismu ar vajadzīgo enerģiju. Iespējams, ka no tā laika cilvēka organismā saglabājušās vēl citas, pagaidām neizpētītas īpatnības.

Seklos, ar skābekli bagātos ūdens baseinos visas or­ganisko vielu atliekās ļoti ātri noārdās. Tieši tāpēc no šī cilvēces attīstības posma nav saglabājušās nekādas pēdas.

Viss, ko mēs šeit pastāstījām par cilvēka izcelšanos, ir tikai hipotēze, nekā cita, izņemot loģisku konstrukciju un netiešu pierādījumu par cilvēka sakariem ar ūdens vidi, mums pagaidām nav.

Vispirms uzzināsim, no kurienes radusies šī vecmā­miņa vienpadsmitajā augumā.

Delfīni dzīvo baros, tas ir labi zināms. Labi zināms arī tas, ka tie sasniedz dzimumbriedumu trešajā, bet kādreiz arī otrajā dzīvības gadā. Šiem dzīvniekiem var piedzimt mazulis reizi gadā vai arī reizi divos gados. Beidzot, mūža ilgums delfīniem ir ap 20—25 gadiem un tikai retos gadījumos sasniedz 30—35 gadus.

Bet tagad katrs var aprēķināt — ja delfīnu mātīte ir nodzīvojusi 20 gadu, tad šai laikā ir piedzimuši 8—10 mazuļi. Tas nozīmē, ka vienā delfīnu barā vienlaicīgi var būt vecmāmiņas vienpadsmitajā augumā un visas turpmākās desmit paaudzes.

Šis neparastais stāvoklis no visiem zīdītājiem rak­sturīgs tikai vaļveidīgajiem. Tā nozīmi mēs sākam iz­prast tikai tagad, kad ir kļuvušas zināmas šo dzīvnieku «neizskaidrojamās» psihiskās spējas un atklāts, ka to smadzeņu uzbūve ir sarežģīta. Pirms runājam par ie­spējām, kādas dod šis neparastais apvienojums, jāpaka­vējas pie dažām delfīnu «sadzīves» īpatnībām un jāat­bild uz jautājumu, kas tad īsti ir delfīnu bars.

Līdz pat pēdējam laikam uz šo jautājumu nebija atbildes. Un tiešām, kā lai izseko delfīniem dabā, kā lai daudzu mēnešu laikā gadu no gada novēro vienus un tos pašus dzīvniekus? Tagad mēs varam droši atbildēt uz šo jautājumu, ja salīdzinām vairākus, no pirmā acu uzmetiena dažādus faktus.

Pirmkārt, okeanārijos dzimušie delfīni paliek kopā ar māti ne tikai, kamēr tā baro tos ar pienu, bet daudz ilgāk. Reiz delfīnu mātīte, kas pali bija dzimusi nebrīvē, dzemdēja. Bet arī pēc tam, kad viņa pati bija kļuvusi par «māmiņu», viņas attiecības ar māti palika joprojām ļoti «sirsnīgas». Rotaļās, «sarunās», treniņos māte un meita pat pēc vairākiem gadiem vairāk simpatizēja viena otrai nekā pārējiem delfīniem.

Otrkārt, mēs labu laiku esam lidojuši un vērojuši delfīnus Ziemeļu un Tālo Austrumu jūrās. Kad zem mums mierīgi ganījās vai arī noteiktā virzienā peldēja delfinu bars, bija redzams, ka liela bara vidū ir nelie­las grupas, kas sastāv no trijiem, pieciem, septiņiem delfīniem. No augšas varēja labi saskatīt, ka parasti tādā grupā ir viens liels, vecs baltvalis (gluži balts), viens gaišpelēks dzīvnieks (dzimis pagājušajā vai aiz- pagājušajā gadā) un jaunpiedzimušais (viens vai divi). Citos jūras sektoros šai pašā laikā tika novēroti lieli delfīnu bari, kas sastāvēja tikai no pieaugušajiem tēvi­ņiem. Šo novērojumu rezultātā pamazām noskaidrojās,

Treškārt, 1958. gadā sekmīgu baltvaļu medību laikā Dhotskas jūrā Tuguras līcī pie Santaru salām pētījām noķertos dzīvniekus. Jāpiezīmē, ka baltvaļu medības Dhotskas jūras piekrastē ir ļoti īpatnējas. Tur paisuma in bēguma laikā jūras līmeņa svārstības sasniedz 10—13 netru. Bēguma laikā uz dažām stundām vairāku kilo- netru platībā atklājas jūras dibens un iur, kur pirms livām stundām mierīgi brauca kuģis, var skriet, pat ne- •aslapinot kājas. Dažreiz bēgums pārsteidz kādu kuģi ādā vietā. Izeja tikai viena — jāgaida nākošais pai- ums, bet, lai ūdenim aizplūstot, kuģis nesazveltos uz «āniem, to no visām pusēm atbalsta ar speciālām baļķu tutēm, kas vienmēr tiek sagādātas šādām vajadzī- >ām.

Baltvaļu medības dibinās uz šīm ūdens līmeņa svār- tībām. Uzmetuši līcī baltvaļu baram milzīgu tīklu, vejnieki gaida, kad aizplūdīs ūdens, tad «pa sauszemi» uvojas dzīvniekiem un nogalina tos.

Todien baltvaļus sagūstīja pret vakaru. Visus dzīv- iekus līdz tumsai neizdevās apstrādat un, paklausot iūsu lūgumam, līdz nākošajam paisumam atstāja dzī- us dažus lielus tēviņus, kuru astes bija cieši saistītas avā starpā ar stipru virvi. Mēs izmērījām dzīvniekus n uz milzīgajām astes spurām rūpīgi atzīmējām katra zīvnieka numuru. No rīta izrādījās, ka neizprotamā ārtā tiem visiem izdevies atbrīvoties no virvēm un ar akts paisumu aiziet jūrā. Zvejniekus tas sevišķi neap- ēdināja, jo medības arī tāpat bija labas, bet mēs, tais­nību sakot, pat priecājāmies, ka dzīvnieki atkal ir brī­vībā.

Pēc gada saņēmām vēstuli no Klusā okeāna jūras zivsaimniecības institūta, kas atrodas Vladivostokā. Vēs­tules autors rakstīja, ka apmēram tai pašā rajonā, kurā mēs pagājušajā gadā strādājām, tēviņu barā notverti trīs baltvaļi ar numuriem uz astēm. Zvejnieki bija ļoti izbrīnījušies un lūdza paskaidrot, kas tā par jūras kan­celeju, kas sākusi numurēt vaļus. Šī tikšanās ar tiem pašiem trim tēviņiem, kurus mēs pirms gada bijām iz­mērījuši, numurējuši un kuri bija izsprukuši brīvībā, ap­stiprināja kādu ļoti svarīgu tēzi: veselu gadu šie dzīv­nieki bija turējušies kopā. Tātad tēviņu baru sastāvs ir nemainīgs.

Ceturtkārt, pētījot ķermeņa uzbūvi turpat iegūtajiem baltvaļiem, mums izdevās novērot kādu dīvainību. Kā zināms, vaļu un delfīnu spuras ir pārveidotas formas parastā piecpirkstu ekstremitāte, kuras kauli ļoti līdzīgi cilvēka rokai. Taču šī «roka» pārvērtusies par «airi», tās uzbūve nodrošina šim «airim» stabilu pamatni: pirksti pagarināti, plati izplesti un savā starpā savienoti nekus­tīgi, tāpat kā visi plaukstas un visas priekšējās ekstre­mitātes savienojumi. Spura var pagriezties tikai pleca locītavā.

Tēlaini izsakoties, šādā gadījumā daudzi sīkie pirk­stu un plaukstas pamata kauli kļūst it kā nevajadzīgi un nav svarīgi, cik to ir — pieci, desmit vai piecpa­dsmit. Un tiešām, dažreiz visi sīkie kauli izveido vienu vai divus lielākus kaulus, turklāt tā, ka tos pat ir grūti norobežot. Citos gadījumos sīkie kauli ir labi saskatāmi, un var skaidri izšķirt, kuram pirkstam pieder katrs no tiem. Vaļa spuras uzbūves izpēte deva iespēju konsta­tēt vairāk nekā četrdesmit dažādu šā orgāna uzbūves tipu. Nejauši salīdzinājām delfīnu spuras struktūru vienā barā. Atklājās, ka spuras uzbūve visiem dzīvnie­kiem ir vai nu vienāda, vai arī ļoti līdzīga. Sevišķi lī­dzīga, praktiski gandrīz tāda pati spuras uzbūve bija tiem dzīvniekiem, kas atradās seklumā (tātad arī pirms bēguma peldēja ciešās grupās).