V. BEĻKOViČS S. KLEINENBERGS A. JABLOKOVS - OKEĀNA MĪKLA

Jau iepriekš stāstījām par vaļu apbrīnojami precīzo hidrolokatoru, kas aizstāj acis. Bet tas «skata» tālumā esošus priekšmetus. Kā lai uzzina, kas notiek šai «krē­jumā» tepat tavā degungalā? Dabai izdomas nekad ne­trūkst, arī šeit tā atradusi izeju: upju delfīnu purnu un galvu klāj reti sariņi. Tie uztver visniecīgākās vibrāci­jas ap dzīvnieka ķermeni un precīzi signalizē par visu — vai tuvumā nepeld zivis, uz kuru pusi plūst upes straume un droši vien par daudz ko citu, mums pagaidām nezināmu.

Bet kā ir ar citiem vaļiem, kas mīt tīrajos jūras ūdeņos? Kāpēc viņiem acis ir kļuvušas tik mazas?

Vai atceraties «mūžīgo miglu»? Te meklējama at­bilde — redzes orgānam ūdenī nav lielas nozīmes.

Vai esat kādreiz padomājuši par to, ko redz dažādi zvēri un putni? Kāds ir viņu redzeslauks? Pirms kādiem desmit gadiem'šāda doma ienāca prātā plaši pazīsta­majam holandiešu vaļu pētniekam Slaiperam. Viņš kon­statēja, ka vaļiem, tāpat kā zivju vairumam, nav vie­nota redzeslauka, viņu labā un kreisā acs darbojas patstāvīgi, sniedzot atsevišķus attēlus gan no labās, gan no kreisās puses. Turklāt valis neredz neko, kas notiek viņam priekšā. Tur ir «nedzīvā» zona. Pat tālumā la­bais un kreisais redzeslauks nekrustojas, jo vaļiem nav citiem zīdītājiem tik parastās telpiskās redzes, visus priekšmetus tie redz it kā uzzīmētus uz papīra lapas, pilnīgi plakanus.

Starp citu, varbūt delfīniem tas arī nav gluži tā. Varbūt, lai gūtu vienotu redzeslauku, viņi peldot šūpo galvu gan pa labi, gan pa kreisi. Tādējādi gan ar labo, gan ar kreiso aci tiek saskatīts viss, kas atrodas priekšā, un smadzenēs šie attēli acīmredzot apvienojas, veidojot telpisku ainu. Bet tas ir tikai minējums.

Nekustīgs upes spogulis. Straumē tikko manāmi lī­gojas niedres. Bet miers dabā vienmēr ir mānīgs, aiz tā slēpjas nepārtraukta cīņa par eksistenci. Sīs cīņas rezultātā dzīvi paliek stiprie, dzīves apstākļiem piemē­rotie. Niedrāja paēnā nekustīgi sastingusi līdaka. Tas ir slēpnis. Garām pašaujas bariņš zivju mazuļu. Tas nav nekāds medījums, to var arī palaist garām. Bet, lūk, tuvojas raudiņa. Straujš lēciens uz priekšu — un atkal viss ir mierīgs, it kā šis nelielās traģēdijas vispār ne­būtu bijis.

Vai jūs zināt, kas deva līdakai signālu mesties uz priekšu? Līdaka ir tuvredzīga, bet priekšā, apmēram 20—30 centimetru attālumā, viss iegūst asas, ļoti relje­fas, telpiskas kontūras. Tiklīdz kāds attiecīga lieluma kustīgs priekšmets nokļūst «fokusā», tā automātiski seko spēcīgs lēciens tieši vajadzīgajā attālumā — un 90 gadījumos no 100 medījums nokļūst plēsoņas rīklē.

Lielie vaļi barojas citādi, tie nemedī atsevišķus ek­semplārus, bet veselu dzīvu organismu kopu, ko acīm­redzot ne visai satrauc tāda milzeņa tuvošanās. Varbūt tāpat, kā mūs nesatrauc mākoņa tuvošanās, lai gan skaidri redzam, ka tas slīd arvien tuvāk. Vaļi atver savu milzīgo rīkli un kādu laiku tā peld, «tralējot» okeānu; pēc tam mute aizveras un, pakustinot mēli, viss ūdens tiek izspiests caur vaļa bārdas plātņu biezo suku. Viss, kas aizķēries bārdā, nonāk barības vadā. Bet visu dienu peldēt ar atvērtu muti ir nogurdinoši. Un jūrā ne vienmēr ir tik daudz barības, lai varētu sek­mīgi tralēt.

Vai atceraties hemoreceptoru? Ar tā palīdzību at­rodot planktona «plankumu», precīzi jāizraugās labas tralēšanas vietas. Skaidri jāzina, vai ir vērts taisīt vaļā muti, griezties uz sāniem un sākt tralēšanu. Un te atkal valim palīdz vibrisas.

Zilajam valim, kas barojas tikai ar maziem plank­tona vēzīšiem, vibrisas uz galvas izvietotas daudzmaz vienmērīgi, un, vaļa galvai nokļūstot planktona bie­zumos, tās precīzi informē par «barības lauka» blīvumu. Bet dažām rievaino vaļu sugām, kuru ēdienu kartē bieži sastopamas bara zivis, — finvaliem un it sevišķi seivaļiem — vibrisas galvenokārt sakopotas pašā apakš­žokļa priekšpusē. Tieši šī vieta informē smadzenes par nepieciešamību atvērt vai aizvērt muti — sariņi uztver ne tikai tiešus pieskārienus, bet arī vājus ūdens strāvoju­mus, ko neizbēgami rada zivju bari. Par pašā «degun­galā» notiekošo vaļiem ziņo vibrisas.

Nevienam citam zīdītājam un, jādomā, nevienam dzīvniekam vispār nav tādu atšķirību kuņģa uzbūvē kā vaļveidīgajiem. Visiem vaļiem ir ļoti komplicēts kuņģis. Tas sastāv no milzīgi liela pirmā nodalījuma, ko klāj pārragojies epitēlijs. Šis nodalījums kalpo kā saimnie­cības soma, kurā atrodas visa norītā barība un kur tā sākotnēji tiek apstrādāta ar kuņģa sulu. Tikai pēc tam, kļuvusi daudz mīkstāka, barība virzās tālāk.

Bet tad sākas visādas dīvainības. Dažiem vaļiem kuņģī ir divi atsevišķi nodalījumi, un katrā no tiem iz­dalās īpašas kvalitātes kuņģa sula; citiem — veseli četri, kā, piemēram, baltvalim. Daži no šiem nodalīju­miem ir ļoti mazi, ne lielāki par pilnu iepirkumu tīkliņu. Tomēr rekords kuņģa nodalījumu skaita ziņā pieder knābjpurnu dzimtas zobainajiem vaļiem. Līdz pat pē­dējam laikam nebija īsti zināms, cik nodalījumu ir to kuņģī. Vieni minēja deviņus nodalījumus, citi apzvē­rēja, ka paši savām acīm esot redzējuši desmit un pat vienpadsmit, bet mums vaļu medībās izdevies redzēt kuņģi ar veseliem trīspadsmit nodalījumiem! Dīvainā­kais ir tas — jo vairāk kuņģī nodalījumu, jo īsāks zarnu trakts. Knābjpurniem zarnu trakts pārsniedz ķermeņa garumu tikai piecas līdz septiņas reizes, turpretī kaša- lotam — piecpadsmit līdz septiņdesmit reizes. Kāpēc tas ir tā, kādi apstākļi ietekmē tik daudzu nodalījumu izveidošanos un zarnu trakta saīsināšanos, pagaidām nav zināms.

Jūs droši vien domājat, kāda gan jēga nodarboties ar tādām nevajadzīgām un dīvainām problēmām? Bet cilvēks jau tāpēc ir kļuvis par cilvēku, ka viņš domā par lietām, kas nav saistītas tikai ar kuņģa piepildīšanu un pajumtes nodrošināšanu. Vaļu kuņģa pētījumi neapšau­bāmi novedīs zinātniekus pie svarīgiem atklājumiem, saistītiem ar vienu no interesantākajām un svarīgāka­jām bioloģijas problēmām — ar orgānu attīstību un pārveidošanos evolūcijas procesā.

Dažas orgānu veidošanās īpatnības dzīvnieku valsts evolūcijas procesā mums zināmas. Bet līdz vispusīgi pa­matotai teorijai, kas ļautu apzinīgi iejaukties jebkuras dzīvnieku sugas attīstības gaitā un īsā laikā radīt iz­skata un īpašību ziņā vajadzīgus dzīvniekus, vēl ļoti tālu. Te ir plašs darba lauks tiem, kas grib izmēģināt savus spēkus zinātnē, plašas iespējas drošām hipotē­zēm un eksperimentiem.

Savāds jautājums… Droši vien tāpēc, ka visām zivīm un ne tikai zivīm, bet arī putniem bieži vien ve- ders ir balts.

Pareizi un tomēr ne visai pareizi. Dabā nav nevaja­dzīgu īpašību, ko katra nākama paaudze mantotu no iepriekšējās tikai nejaušības dēļ. Katra īpatnība, katra īpašība — tas ir daudzu miljonu gadu stingras dabis­kās atlases rezultāts. Tādēļ katra īpašība ir pielāgota vai, kā mēs vēl sakām, adaptīva. Bet kāds sakars siļ­ķes baltajam vēderam ar vaļiem? Izrādās, vistiešākais. Vaļu vidū ir diezgan daudz sugu, kuru pārstāvjiem ir tāds pats krāsojums kā siļķei: apakšpuse balta, augš­puse tumša, ar vienmērīgu toņu pārēju uz sāniem.

Visi šie dzīvnieki, paši to nenojauzdami, ir «krāsoti» pēc «pretēnas» principa. Apskatīsim zīmējumā, kā krīt ēna uz zivs vai vaļa ķermeni, ja apgaismojums nāk no augšas (bet ūdenī apgaismojums vienmēr nāk no aug­šas). Ja zivs krāsojums ir vienmērīgs, tad uz vēdera ēnas sabiezē, un tā visa ūdenī kļūst skaidri redzama. Bet, ja ķermeņa augšpuse ir tumša un apakšpuse balta, tad notiek brīnums — zivs pazūd mūsu acu priekšā bez kādas maskēšanās, pat pavisam tuvu to grūti ierau­dzīt.